Karaliene, ķēkšas meita

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

– Jā, jā – mana mammīte bija pavāre, – viņa iesmejoties uzsver. Smieklos ieskanas tā pati neizskaidrojamā burvība, kas piemīt viņas balsij. Valdzinošai, īpašai, brīnišķīgai…

Ak, vārdi kļūst lieki, kad MARGARITA VILCĀNE kāpj uz skatuves, lai valdītu pār klausītāju sirdīm – ar īstu karalienes iznesību un prasmi. Pirms dažiem gadiem ierakstītais viņas disks tā arī saucas: "Karalienes dziesmas". Trāpīgi un patiesi. Neapstrīdami.

Maza, maza meitenīte…

Viņa piedzima Sibīrijā, Tomskā. Šis fakts samulsina ar gada skaitli 1940. Bijis vēlāk, saistītos ar deportācijām …

Margarita Vilcāne krata galvu. – Nē, mans vecaistēvs Pēteris Vilcāns no Varakļānu puses ar savu ģimeni aizbrauca uz Sibīriju vēl pirms revolūcijas. Ziņa, ka viņpus Urāliem ir daudz brīvas zemes, turp aizsauca daudzus latviešus.

Atmiņas par Tomsku Margaritai ir diezgan skopas. Spilgtākais tēls – sīkaļa sēž vecmammai klēpī un trallina: – Maza, maza meitenīte iet pa ceļu dziedādama. Nuja, tā ir viņa pati. Šķiet, dziedāt sākusi pirms runāšanas. Repertuārā – viss, ko dzirdēja skanam. Ieskaitot Vipjem za roģinu! To kara laikā pa radio izpildīja ļoti bieži. Par tēvu viņas atmiņu grāmatā nav ne zīmes – tās izdzēsa karš, paņemot miljoniem dzīvību.

Lielajiem cilvēkiem bija viņu gaitas, darbi un arodi. Bet nevienu no tiem Margarita neiekāroja sev nākotnē. Tā viņai bija pilnīgi skaidra: – Es taču būšu dziedātāja! Pēc šiem vārdiem mamma apkampa, spieda klāt un bučoja.

Sapnis par balto māju

Tūdaļ pēc kara, 1945. gada rudenī, Pēteris Vilcāns ar savējiem – sievu Helēnu, meitu Teklu un viņas mazo Margaritu atgriezās Rīgā un apmetās pie radiem Stabu ielā. Taču drīz vectēvs sarūpēja pašiem dzīvokli Grīziņkalna rajonā.

– Varu teikt – izaugu grišķenē! – Vilcāne palepojas. – Un mana bērnība tur ritēja tik gaiša, cik, manuprāt, vispār iespējams. Starp daudziem pieaugušajiem biju vienīgais mazais bērns – mīlēts un lutināts. Es gribēju kaut ko pretī dot par šo mīļumu un solīju vecmammai: "Kad izaugšu, tev ielas galā būs skaista balta māja ar lielu dārzu un puķu dobēm…" Zināju, ka viņai tas patiktu.

Rīgā Margaritu beidzot nokristīja baznīcā, kā krietnu katoļu ģimenē piedien. Viņa jau bija pietiekami liela meitene, lai pati izvēlētos kūmas. Krusttēva godā tika mammas brālēns gleznotājs Kārlis, bet par krustmāti Margarita ņēma Zofiju Trokšu. Smalka šuvēja būdama, Zofija pucēja krustmeitu kā lelli – vēl ilgi pēc kristībām Margarita ik vasaru dabūja jaunu grietiņkleitu: ar mežģīnēm un volāniem izcakotu, rotaļīga šircīte klāt lai!...

Pie kristīšanas atgriežoties – Margaritas vārds bija mātesmāsas Annas izvēle. Tā sauca kādu tantes paziņu, skaistu un apsviedīgu. Lai mazās meitenes nākotne zīmētos vēl skaistāka, viņai iedeva arī otru tikpat cēlu vārdu – Lilija.

No dziedātājas bērnības atmiņām staro siltums un gādība, kas valdīja viņu Tallinas ielas dzīvoklī. Tur vienmēr grozījās no laukiem iebraukuši radi, mitinājās kāds students, nāca paziņas. Bet visiem pietika vietas, cienasta un labas attieksmes.

Pēc kara pieauguši vīrieši bija mazumā, taču Margaritas mammai netrūka pielūdzēju. Tekla varēja izvēlēties, ja vien pati gribējusi. Kāpēc tā nenotika?... Iespējams, mammīte bažījās, ka svešs cilvēks nenodara pāri viņas zelta gabaliņam.

Ņipra un pieskatāma

Skolā Margaritai patika: tur varēja kārtīgi izpausties, piedaloties visādās pašdarbībās. Protams, viņa dziedāja. Ģimene joprojām labestīgi apsmaidīja viņas nākotni uz skatuves. Bet – ja bērns tā grib, par ko ne?...

– Man sagādāja privātas klavierstundas. Mūzikas skolotāja dzīvoja pie Vērmaņa. Un nereti bija tā, ka es tur smilšu kastē arī pavadīju to laiku, kad vajadzēja spēlēt gammas, – Margarita atceras.

Jā, meitene bija ņipra un pieskatāma. Dikti jau vectēvs vaktēja, kad viņai sākās dullais pusaudžu vecums. Bet kā paturēsi acīs tādu, kam uguns daba?

… Tomēr nopietnās ziepēs viņa nekad neiekūlās. Grožos turēja gan savējo mīļums, kam grēks darīt pāri, gan sapnis par dziedāšanu.

Soliste!

Kad Margarita Vilcāne pabeidza vidusskolu, augstākās izglītības druvu pāršalca jauni vēji – studijās zaļo gaismu dos tiem, kam biogrāfijā būs ierakstīti divi tautas saimniecībai ziedoti darba gadi. Viņa nolēma tos pavadīt Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas atskaņotāju cehā, kur pie konveijera sēdēja daudz neseno vidusskolēnu. Taču pati galvenā šīs darbavietas pievilcība bija klubs ar augsta līmeņa pašdarbības kolektīviem. Tur estrādes ansamblī sākās Ivara Mazura, Aļņa Zaķa un daudzu citu pazīstamu mūziķu gaitas.

– Tajā ansamblī dziedot, es tiku ļoti labās rokās, – novērtē Vilcāne. – Ar mums strādāja profesionāli mūzikas pedagogi, piemēram, Berta Braunfelde, Ņina Matusovska. Tur man palīdzēja saprast, ka šo to jau es varu, taču uz skatuves jāmācās visu mūžu.

Nodibinoties Rīgas estrādes orķestrim, turp aizgāja daudzi ansambļa mūziķi, visādi skubinot Margaritu: "Tev jānāk pie mums – drīz būs konkurss solistiem, noteikti piedalies." Viņa aizgāja. Dziedāja. Uzvarēja.

Pirmais koncerts, kur viņa uzstājās kā profesionāla kolektīva soliste, notika 1962. gada 7. jūnijā Dzintaru koncertzālē. Pūta auksts, nikns vējš. Bet Margarita jau tāpat bija sasalusi no uztraukuma: izpildot līksmu dziesmu par pavasari, stāvēja kā stabiņš. Alnis Zaķis, vijoles solo partiju spēlējot, pievirzījās tuvāk un čukstēja: "Vismaz roku pacel!..."

Liktenīgā kafija

Šķiet neticami, ka Vilcāne, kuras dabisko grāciju uz skatuves grūti pārspēt, reiz baidījusies atraisīties, vai ne? Tagad katra viņas izpildītā dziesma taču ir vesels atsevišķs priekšnesums, ko Margarita nemitīgi slīpē.

– Pat es nekad nezinu, ko galu galā tur izspēlēs, – atzīstas vīrs Jurijs Skops. Ka viņš ar visu sirdi dzīvo līdzi šai spēlei, liecina piebilde: – Kad Margarita dzied, man sāp kakls…

Viņi satikās, jau dzīves pieredzes mīcīti, Jūrmalā kādreizējā rakstnieku jaunrades namā, kurp krievu rakstnieks bija atbraucis kopā ar topošo grāmatu. Strādāja, acis nepacēlis. Uz atvadām, kā jau labi audzināts vīrietis, aizgāja pateikt sveiki jaunrades nama dakterei Ainai Balaško. Pie viņas tobrīd sēdēja kāda sieviete, kuras vārdu iepazīstoties Skops uztvēra bez emocijām. Ārsti tāda vienaldzība aizvainoja: "Jūs nesaprotat, ko?! Viņa ir tā pati Margarita Vilcāne, kura dzied tik populāro "Ļistja žoltije nad gorodom kružatsa…" (R. Paula dziesma "Par pēdējo lapu".)

Skops ar estrādes meldiņiem nedraudzējās un tikai pieklājības pēc uzaicināja Margaritu iedzert kafiju turpat rakstnieku nama bufetē. Krēsli tur bija apbružāti, trauki necili, dzira tak sebe (nu tā – no krievu val.), un pasēdējuši viņi devās katrs uz savu pusi. Jurijs Skops, piemēram, taisnā ceļā atkal pie dakteres Ainas – lai palūgtu Margaritas tālruņa numuru. Jo saprata, ka negribētu šo sievieti pazaudēt.

Šogad marta pirmajā svētdienā viņi savas sudrabkāzas atzīmēja, salaulājoties Svētā Franciska katoļu baznīcā. Tajā pašā, kur Margaritas vecaistēvs ilgus gadus korī dziedājis, ar to vienmēr lepodamies. – Negribu melot, ka mums visu laiku tikai saule spīdējusi, – ar sibīriešiem piemītošo tiešumu saka Jurijs. – Bet nu esam viens gar otru noberzuši spuru asumus, un tagad iet gludi – kā pa zīdu…

Starp ezeru un jūru

Margaritai vismīļākie ir divi gada nogriežņi – ābeļu ziedēšana un lapkritis. Tajos ziedos ir cerība un apsolījums, bet koku sarkandzeltenās drānas vējš šķirsta kā viena nodzīvota laika grāmatu, kuru lasīt nekad neapnīk. Laikam tāpēc viņai tā patīk mežs. Ūdeņi arī.

Tās lietas savienojas mājā, ko laulātais pāris iegādājās 1984. gadā. "Upeskrasti" ir brīnišķīga vieta starp Engures ezeru un jūru. Bet mazajā upītē, kas tepat līdzās, viņi peldas no maija līdz brīdim, kad uz ūdens jau ledus plēvīte.

''''Upeskrastos" Margarita redz spilgtus sapņus – tajos saulē dzirkstī viļņi un smaržo saules noglāstītas priedes. Dažreiz dziedātāja pat lido un mostas, piepildīta ar līksmu bijību: kā cilvēks, kuram izdevies saprast ar viņu saistīto Dieva plānu un pakļauties tam ar prieku.

"Upeskrastos" viņa izbauda lauku ziedu krāšņumu. Liek vāzēs rudzupuķes, trauslos dažādu krāsu zvaniņus un pa vidu noteikti kādu kliņģerīti – tās šķiet visjaukākās starp puķēm.

Veltījums

Pavisam drīz, otrajās Lieldienās (17. aprīlī), latviešu estrādes dziesmas karaliene Margarita Vilcāne uz Nacionālā teātra skatuves mūs iepriecinās ar jaunu koncertprogrammu. Tās nu jau divdesmit gadus viņa sagatavo regulāri. Bet šī ir īpaša – kā veltījums mammītei, kuras vairs nav šaisaulē.

Rūpīgi kopta līdz pēdējai stundiņai, Tekla Vilcāne nomira Margaritas rokās, pat vienā zilbē nežēlojusies, ka mūžu veltījusi meitas sapņa piepildīšanai un šai misijai ar lielu pašaizliedzību kalpojusi. Arī Margaritas veltījumā nav ne kripatas ārišķības. Tas ir šķīsts mīlestības parāds, ko atmaksāt nekad nav par vēlu.

Žēl, ka mammīte neredzēs tautā iemīļotās mākslinieces krāšņo uznācienu. Lai gan… Ko gan mēs zinām – varbūt redz arī.

***

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu