Māris Bērziņš: Literatūra kā materiāla lieta man ir vissvarīgākā pašreizējā dzīves posmā

TVNET
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Māris Bērziņš
Māris Bērziņš Foto: Ekrānuzņēmums

Rakstnieks Māris Bērziņš pēdējos gados bijis ir viens no lasītākajiem latviešu vārdu meistariem. Viņa vēsturiskais romāns “Svina garša” tūlīt pēc iznākšanas 2015. gadā nokļuva apspriestāko un pirktāko grāmatu vidū, un 2016. gadā pēc grāmatas motīviem tika iestudēta arī izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis).

Šī gada janvārī Baltic International Bank organizētā lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” ietveros tika publicēta video intervija ar Māri Bērziņu, kurā rakstnieks dalās savā personīgajā pieredzē par grāmatu un literatūras lomu viņa dzīvē. Plašāk par to šajā rakstā, kas tapis speciāli Tvnet no projekta “Bibliotēka” vēl nepublicētajiem intervijas fragmentiem.

Māri, kā sākās tavas attiecības ar literatūru?

Kad biju pavisam mazs, vectēvs bieži lasīja priekšā Pētera Šmita “Latviešu pasakas un teikas”, arī citas grāmatas. Savukārt mamma kādu laiku strādāja bibliotēkā, un šad tad es pavadīju dienas pie viņas darbā. Arī vēlāk gāju viņai līdzi uz Torņakalna bibliotēku. Kamēr viņa izvēlējās grāmatas sev, es pētīju grāmatas bērniem.

Mans vectēvs bija skolotājs un iemācīja mani diezgan veikli lasīt jau četru gadu vecumā, drīz pēc tam arī rakstīt. Nedomāju, ka tik agri vajadzētu bērnus mācīt, taču man, par laimi, tas nāca viegli un ar patiku. Tolaik daudzas grāmatas bija apliktas ar plāna papīra apvākojumu, kurš ātri nodila un aizgāja nebūtībā, pati grāmata palika tāda plika, bez neviena uzraksta uz vāka. Tad nu es uz tām rakstīju nosaukumus, lai ir skaidrība. Piemēram, uz Raiņa “Puķu lodziņa” joprojām varu aplūkot savu rokrakstu četru gadu vecumā. Tādā un līdzīgā veidā arī daudzas citas grāmatas tika papildinātas ar maniem pierakstiem un zīmējumiem, kas laikam jau ir normāli tajā vecumā.

Māris Bērziņš
Māris Bērziņš Foto: Ekrānuzņēmums

Vēl manā audzināšanā centās piedalīties krustmāte, arī pedagoģe. Viņai pašai bērnu nebija, un tad nu viņa ļoti pievērsās man. Jau kādā 2. klasē viņa mani mudināja ieviest grāmatu katalogu, kā īstā bibliotēkā. Man mājās bija savs stūrītis, savs grāmatu plaukts, un viņa mani rosināja sarakstīt burtnīcā grāmatu nosaukumus, autorus un piešķirt katrai savu numuru. Tā tās bērnu dienu grāmatas glabājas vēl tagad, sanumurētas.

Cilvēki, kas mani audzināja, bija prātīgi, ar varu man neko nespieda, un varbūt tieši tādēļ patika pret literatūru saglabājās. Atceros, daži mani bērnības draugi grāmatas apgāja ar līkumu. Bērnībā lasīju ļoti daudz, varbūt pat vairāk nekā tagad.

Un kas tev literatūra ir šodien?

Literatūra joprojām ir ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa, jo tā ir mana pamatnodarbošanās. Ar to arī faktiski viss ir izteikts. Katram viņa profesija ir svarīga.

Cenšos lasīt grāmatas kā jebkurš cits cilvēks, kuru interesē literatūra, tomēr tas, ka pats rakstu, dažkārt traucē lasīt brīvi, priecāties par literatūru, iztiekot bez teksta analīzes. Zinu, ka arī citu mākslu pārstāvjiem piemīt šī profesionālā kaite. Piemēram, profesionāls mūziķis man saka: “Ak tu laimīgais! Tu vienkārši aizej uz koncertu un baudi to! Bet es tikmēr pievēršu uzmanību visādām sīkām neprecizitātēm, izpildījuma niansēm. Muzikālais baudījums zaudē profesionālajam kretīnismam. Es to pašu varu teikt lasītājiem: “Ak jūs laimīgie! Jūs vienkārši lasāt grāmatu un baudāt to!” Bet man acis, pat ļoti to negribot, mūždien aizķeras pie visādiem sīkumiem –  te teikuma uzbūve varēja būt pārdomātāka, re, atkal klišeja, šo vārdu vajadzēja aizstāt ar citu vai vispār izņemt, te gan ir ļoti labi un oriģināli doma izteikta, žēl, ka man tā nekad nav ienācis prātā… Ļoti grūti to kritisko aci izslēgt.

Rakstot grāmatas pašam, attiecības ar literatūru kļūst daudzveidīgākas, tās paplašinās un padziļinās.

Tāpat kā automehāniķim ir pavisam cita izpratne un skatījums uz auto nekā tam, kurš mašīnu tikai lieto, tāpat arī rakstniekam ar literatūru. Tā var salīdzināt ar gandrīz jebkuru profesiju. Literatūra ir intensīvs, daudz enerģijas patērējošs darbs. Gan garīgās, gan fiziskās. Kad pabeidzu pēdējo romānu, atklāju, ka esmu krities svarā par sešiem kilogramiem. Dīvaini, jo it kā vajadzētu būt otrādi. Darbs taču pārsvarā ir sēdošs, mazkustīgs.

Ja tomēr skatāmies no lasītāja perspektīvas, kuras ir tās grāmatas, kas tev dzīves laikā ir palikušas atmiņā visvairāk?

Visvairāk atmiņā ir grāmatas, kas saistās ar konkrētiem dzīves notikumiem. Piemēram, joprojām atceros grāmatu, kura piedalījās kādā atgadījumā, kad mācījos trešajā klasē. Mani vecvecāki no tēva puses dzīvoja Garkalnē. Man tur ļoti patika, un 1972. gada ziemas brīvdienās braucu pie viņiem ciemos, taču viens pats. Vakarā pēc darba vecāki mani aizveda līdz Rīgas stacijai un iesēdināja vilcienā. Ne jau pirmo reizi braucu, bet pirmo reizi braucu viens pats tumšajā diennakts laikā. It kā skaitīju pieturas, un man šķita, ka nu jau jābūt īstajai. Tomēr laikam biju pārāk nepacietīgs un izkāpu vienu pieturu agrāk, stacijā Baltezers. Meža vidū, patālu no apdzīvotām vietām. Tur bija tikai dzelzceļnieku būdiņa ar dežuranti un viss – neviena cita cilvēka. Un, saprotams, neviens mani nesagaida. Situācija tāda – es esmu izkāpis, vilciens aiziet un es, deviņus gadus vecs puika, palieku stāvam tumsā pilnīgi viens. Gāju pie stacijas dežurantes, bet viņa bija krieviete un nesaprata latviešu valodu. Es krieviski jau it kā biju ielauzījies, bet nu vārdu krājums vēl tāds pašķidrs. Kaut kā mēs tomēr sapratāmies, un viņa sāka pa telefonu zvanīties uz visām debespusēm. Es tikmēr sēdēju uzgaidāmajā telpā, un labi, ka man bija līdzi ko palasīt. Atvēru grāmatu un centos lasīt, lai nomierinātos, bet nekas liels jau nesanāca, jo asaras visu laiku bira uz grāmatas lapām. Vecvecāki mani drīz vien sameklēja, un pēc pāris stundām Baltezera stacijā laimīgi nokļuvu siltās mājās. Kad ieraugu plauktā “Vācu tautas pasakas”, vienmēr atceros šo notikumu.

Ļoti jaukā atmiņā ir poļu autora Edmunda Ņizjurska grāmata “Līdzeklis pret Alkibiadu”. Stāsts par puikām, skolēniem, kuriem neparko negribas mācīties. Viņi no vecāko klašu skolēniem grib nopirkt metodi – kā bez mācīšanās gūt labas sekmes. Zēniem nav pietiekami daudz naudas, lai aptvertu visus priekšmetus, tāpēc viņi nopērk tikai vienu, pašu lētāko līdzekli – pret vēstures skolotāju. Skolotājam ir iesauka Alkibiads, un, lietojot to līdzekli – it kā ar mērķi nemācīties, veikli izšļūkt –, viņiem tomēr ir iepriekš jāsagatavojas, jāsadala pienākumi, ko kurš stundas laikā darīs. Beigās visa klase kļūst par teicamniekiem vēsturē. Lai gan viņi sāka ar mērķi nemācīties, metode nostrādāja tā, ka gluži neviļus viņi visu uzdoto tomēr apguva, taču ar prieku un interesi. Šo grāmatu skolas laikā izlasīju reizes sešas, septiņas. Alkibiads sniedza atziņu, ka uz lietām nevajag skatīties vienpusēji un ka ar attieksmes maiņu arī neinteresantais var kļūt interesants.

Varu pieminēt arī Mišela de Monteņa “Esejas”. Tās lasīju astoņpadsmit gadu vecumā, man ļoti patika, jo rosināja filozofiskākas, neikdienišķākas pārdomas. Grāmatu paņēmu līdzi, kad gāju dienēt armijā. To darot, biju šausmīgi naivs, jo armijā man nesanāca lasīt nevienu dienu. Divos gados neizlasīju nevienu lapu. Tomēr grāmatu brīnumainā kārtā izdevās saglabāt visu dienesta laiku, un es to atvedu atpakaļ uz Rīgu. 1994. gadā mūsu mājā notika ugunsgrēks, un dzēšot daudzas grāmatas tika salietas, daudzas nokvēpa. Šī grāmata nav aizgājusi bojā – tā ilgi oda pēc deguma, ir palikuši ugunsgrēka kvēpu nospiedumi, bet tā tomēr ir saglabājusies.

Māris Bērziņš
Māris Bērziņš Foto: Ekrānuzņēmums

Sarunas laikā tu daudz uzsver to, ka literatūra tev bijusi būtiska dzīves pirmajā pusē. Kā tu domā, vai literatūrai ir loma cilvēka attīstībā?

Manuprāt, literatūra ļoti spēcīgi var ietekmēt cilvēka attīstību. Mamma lasa bērnam priekšā pasakas, un uz bērnu tas atstāj citādi neiegūstamu, neizdzēšamu pozitīvu iespaidu. Ja bērns skatās televizoru, tad iztēlei nav ko darīt, toties grāmata, kur ir tikai melni burti uz balta papīra, liek iztēloties pašam, veidot savus tēlus, vidi, intonācijas un akcentus. Tas ir ļoti attīstoši. Lasot grāmatas, var iegūt labu intelektuālo bāzi, kas palīdz visās citās jomās, ar kurām cilvēks vēlāk nodarbojas. Literatūra attīsta domāšanu, līdz ar to arī personību.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu