Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Kārlis Streips: Politika un lielais cinisms

Tie Latvijas iedzīvotāji, kuri baidās par divkopienu sabiedrības veidošanos mūsu valstī, var mierīgi apsēsties un par to vairs nedomāt, jo šāda sabiedrība jau ir izveidojusies, bet tā apjaušama galvenokārt politiskajos procesos.  Ikdienā valsts iedzīvotāji divkopienu sabiedrību neredz.

Ja atmiņa neviļ, statistika rāda, ka ar cittautieti precējušies 25 procenti latviešu. Ikdienā latvieši un nelatvieši cits citu sastop gan uz ielas, gan veikalos, gan mācību iestādēs, gan darba vietās. Es krievu valodu neprotu, taču man radies diezgan daudz krievu tautības draugu. Viņiem ar mani sarunājoties jāboksterē kā nu prot latviešu valodā, tas uzlabo viņu latviešu valodas prasmi, mēs tomēr esam vienas sabiedrības locekļi. 

Taču politiskajos un «lielās sabiedrības» procesos iezīmējusies visnotaļ plaša sprauga starp latviešiem un nelatviešiem. Pieaugošā uzpūtība un nekaunība, kādā uzvedas tā dēvētais krievu skolu aizstāvības štābs un tā «āmen koris» Saeimā, liecina gan par šīs spraugas esamību, gan par politisko ieinteresētību to saglabāt arī nākotnē.

Daudz runāts un rakstīts, ka tiem censoņiem, kuri uzstājas pret izglītības reformām Latvijā, vismazāk interesē skolēni un viņu nākotne. Vaimanāšana par krievu kultūras un valodas pazušanu ir visaugstākās raudzes liekulība.  Kultūras un valodas apziņa pirmām kārtām nostiprinās ģimenē un otrām kārtām apkārtējā sabiedrībā. Kā liecina visai pompozā paskata Maskavas kultūras un darījumu centrs bijušajā dzelzceļnieku kultūras namā, krievu kultūra Latvijā nekur nav pazudusi.

Savukārt skolas uzdevums ir sagatavot audzēkņus dzīvei, nekādi nevar uzskatīt par dzīvei sagatavotu jaunieti, kurš pēc 12. klases pabeigšanas prot pateikt labākajā gadījumā «labdien» un «paldies», kuram «uz redzēšanos» jau ir pārāk sarežģīts skaņu savārstījums. Patlaban Latvijā vairumā darba vietu prasa gan latviešu, gan arī krievu valodas prasmi, nereti arī angļu un citu svešvalodu zināšanas, vismaz plašāk reklamētas netiek darba vietas, kurās ar krievu valodu vien ir gana. Gan jau atrodamas arī tādas, man, piemēram, ir labs draugs, kas stāstīja, ka Latvijas Republikas armijā viņš pirmos trīs mēnešus dzirdējis arī latviešu, bet pēdējos deviņos dienesta mēnešos — tikai un vienīgi krievu valodu. Latvijas Nacionālie bruņotie spēki ir darba devējs, kurš pēc idejas latviski nerunājošos neņem pretī, taču mana drauga latviešu valodas zināšanas pēc armijā pavadītā gada bija tikai mazliet labākas, nekā pirms dienesta. Privātajā uzņēmējdarbībā, kura risinās tādā spirķik, spirķik, sigareti, sigareti līmenī, droši vien arī nav nepieciešamas latviešu valodas zināšanas, vienalga, kas arī nebūtu pateikts valsts valodas likumā par profesijām, kurām raksturīgs tiešs darbinieku kontakts ar klientiem.

Taču negribas domāt, ka vairums skolēnu tā dēvētajās krievu skolās vēlas kļūt par nelegālā biznesa zemākā ranga darbiniekiem, par melnstrādniekiem kādā kaktu kompānijā. Plašākā skatījumā mūsu valstī tomēr  vajadzīgas arī latviešu valodas zināšanas. Aktīvisti, kuri cenšas organizēt «krievu sabiedrību», «krievu partiju» un Dievs vien zina, ko vēl citu, šo apstākli ignorē. Uz skolēnu rēķina šie ļautiņi organizē paši savu politisko karjeru, lai varbūt varētu nonākt Eiropas Parlamentā un tā atrast vēl lielāku skatuvi, no kuras melot par to, kas notiek Latvijā. Tas ir nožēlojami, gan jau ar laiku Dievs sodīs, bet pagaidām šis process sit augstu negāciju vilni. Saeimas deputāta Vladimira Buzajeva uzvedība pagājušās nedēļas plenārsēdē, proti, viņa atteikums ievērot to pašu Saeimas kārtības rulli, kuru Buzajevs zvērēja ievērot brīdī, kad pieņēma deputāta zvērestu, bija kliedzošs, bet, diemžēl, ne vienīgais piemērs šai klaunādei un kārtējais pierādījums tās dalībnieku spītīgai, ņirdzīgai un pretīgai attieksmei pret dzīvi un politiku Latvijā.

Savukārt lielajā politikā šī pati sprauga traucē arī valdības darbu. Klīrēšanās ap Induļa Emša mazākumvaldības atbalstīšanu un neatbalstīšanu būtu smieklīga, ja tā nebūtu tik traģiska. Politiķi atkal kļūst par politikāņiem, tā šķiet neizbēgama situācija šajā tautas savēlētajā 8. Saeimā.  Tēvzemieši, lūk, nedrīkstot domāt par valdības atbalstīšanu, jo valdība flirtējot ar kreisajiem spēkiem. Savukārt Tautas partija nekad neaizmirst atgādināt, ka «Jaunā laika» deputāti balsoja par normu, ka čekisti un citi aizgājušās sistēmas mūdži drīkstētu balotēties vēlēšanās. Pats «Jaunais laiks» šķiet padevies jautājumā, ka tikai un vienīgi partijas Vadonis tiesīgs kandidēt premjera amatam, taču partija pieprasa Emša valdības demisiju un jaunas, labējas valdības veidošanu.

Tikmēr kreisais spārns, it īpaši nabaga Tautas saskaņas partija, nezina, ko darīt tālāk. Lai paliek PCTVL un Latvijas sociālistiskā partija, tās abas ir tik tālu prom no politiskā vidusceļa valstī, ka nekāda saruna ar tām par piedalīšanos valdības darbā nevar būt. Taču TSP ir cits jautājums — Emša valdībai vajadzīgas tās deputātu balsis, taču gadījumā, ja Jāņa Jurkāna vadītā partija šīs balsis valdošajai koalīcijai liegs un valdība kritīs, grūti iedomāties, ka TSP tiks aicināta piedalīties nākamajā valdībā. «Jaunais laiks» jau runā par koalīciju, kurā ar Repšes partiju vienosies Tautas partija un TB/LNNK, tur nu nekādas vietas jurkāniešiem neatradīsies. Grozi kā gribi, bet partijas kādreizējā brāļošanās ar Latvijas tautas nodevējiem un tās vadoņu braukāšana uz Maskavu pēc Kremļa bosu svētības tik ātri nevienam neaizmirsīsies.

Tāpēc patlaban visai grūti saprast atsevišķu politikāņu uzvedību valdošajā koalīcijā. Vakar tapa zināms, ka Emsis pēc tikšanās ar Jurkānu un citiem TSP pārstāvjiem teica, ka valdība vēlas izmantot minētās partijas «pieredzi izglītības un sociālo jautājumu risināšanā». Tā kā TSP nekad nav bijusi valdībā, šī «pieredze» veidota galvenokārt opozīcijas lomā un pašvaldībās, lai gan viens no redzamākajiem TSP «izglītības un sociālo jautājumu» risinātājiem Sergejs Dolgopolovs nesen piesita pēdu un patlaban veido «citu politiku».

Savukārt mūžīgā premjera biedra Aināra Šlesera plosīšanās kļūst gan saprotamāka, gan nesaprotamāka. Nu kāpēc Šleseram visu laiku jāgriež zobi par darbiem, kas izdarīti vai neizdarīti Einara Repšes valdīšanas laikā? Vakar premjera biedrs atkal teica, ka sasāpējušā jautājumā par izglītības reformu Emša valdībai «jāizstrebj» bijušā izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska «savārītais». Var jautāt — kāpēc Šlesers tā uzvedas?

Var arī atbildēt. Tas tāpēc, ka Šlesers lieliski zina, ka nākamo valdību pēc Emša valdības ļoti iespējams veidos «Jaunā laika» un Tautas partijas kodols, un šajā varas kombinācijā nu reiz premjera biedra Latvijas Pirmajai partijai, visticamāk, vietas nebūs. Partijas noriets jau pieredzēts, tas turpināsies līdz LPP nonāks opozīcijā stiprai labējai valdībai. Drīz laikam būs laiks šim veiksmīgajam biznesmenim atkal domāt par jaunas partijas finansēšanu 9. Saeimas vēlēšanām — nu jau trešo reizi Latvijas politikā.

Varu puslīdz piekrist tiem, kuri uzskata — Emša valdības līgošanās uz jurkāniešu naža asmens nav laba lieta. Varu arī saprast, ka tēvzemiešiem, kuri visticamāk patlaban piedzīvo pēdējo Saeimas sasaukumu, nekas cits neatliek, kā kārtējo reizi izstiept savu tik bieži politikā saliekto mugurkaulu un bļaustīties par klīrēšanos ar Maskavas pakalpiņiem.

Taču negribas redzēt situāciju, kurā divkopienu politika kļūst par traucēkli darāmajam darbam. Jampadracis ap Vladimiru Buzajevu un nerimstošā ampelēšanās ap skolu reformām ļauj piemirst to, ka valstij tomēr daudz svarīga darba darāma — gan Eiropas fondu apgūšanā, gan sociālo jautājumu risināšanā, gan ārpolitikas attīstīšanā. Pats Emsis atzinis, ka pašreizējā situācijā izšķirties par smagām un sāpīgām reformām nav iespējams.

Valsts nedrīkst ļaut politisko procesu nolaupīt tiem, kuri Latvijai vēl ļaunu. Ja arī TSP kļūdījās, savas ādas glābšanai veidojot aliansi ar nudien nepieņemamiem spēkiem, ja LPP, ļoti iespējams, vismaz sava publiskā zīmola ziņā kļūdījās, pieņemdama piecus pārbēdzējus no kreisā spārna, tad Saeimā tomēr atradīsies pietiekami liels atlikušo deputātu skaits, lai veidotu stipru un darboties spējīgu labēju valdību.

Bet tautas atbildība šajā jomā būs vissvarīgākā 12. jūnijā, kad latviešu spēja uz brīdi atlikt braukšanu uz laukiem un dārziņiem noteiks, vai Latviju Eiropas Parlamentā pārstāvēs vai nepārstāvēs cilvēki, kuri par valsti un sabiedrību nemitīgi melo. Savukārt pēc tam «lielā politika» pa vasaru atpūtīsies, bet rudenī varbūt tomēr drusku nopietnāk izturēsies pret valsts un sabiedrības pārvaldīšanas jautājumu. Nekas nav nokavēts, politikā divkopienu sistēma var saistīties ar vienu spēcīgu kopienu un otru — mazu, nožēlojamu pagātnes sistēmas recidīvistu kopienu.  Pēdējā virsroku nedrīkst ņemt nekad.