Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Rozā brilles. 23. sērija

Pēc neveiksmīgā vakara daudzas pārdomas turpināja rosīties Eduarda galvā.

Eduards redzēja briesmīgu, murgainu sapni. It kā viņš ar Renāti spēlētu basketbolu… Un tad trauslā meitene sāka stiepties aizvien lielāka un lielāka. Nu jau viņas izmēra drēbes nevarētu nopirkt pat veikalā «Goliāts». Bet viņa tik auga un auga! Eduards viņas priekšā jutās kā skudriņa… Kā infuzorija… Kā baktērija… Un visam pāri vējoja kaut kāda vainas apziņa, liktenīga nolemtība.

No rīta pamodies, viņš dušā noskaloja nakts šausmu sviedrus. «Uff!» Tas bija tikai sapnis… 

Miegā tomēr viss nebija piemirsies. Piedzīvotās situācijas nebija nekādas pasaules mēroga traģēdijas, taču Eduards nebija radis pie atteikumiem vai vēsas izturēšanās.

Sākumā bija dusmas un domās Eduards savus pāridarītājus izlamāja tādos vārdos, kādus skaļi nekad neteiktu. Dusmas pārgāja, un domas ieguva citu nokrāsu. Eduards, pats sev negribot, mocījās ar jautājumu: vai visā nav vainojams viņš pats?

Nē, viņš nevarēja iedomāties, kur būtu kļūdījies. To liedza iedomāties izlutusī pašapziņa, kamēr vērīgais prāts Eduarda apziņā nežēlīgi mala šo jautājumu. Nemierīgās pārdomas nebeidzās arī pēc nedēļas. Tās indēja katru pavadīto dienu, laupīja vēlēšanos viegli baudīt pierasto dzīvi.

Jo vairāk Eduards mēģināja padzīt pašpārmetumus no sevis, jo niknāk tie dzēla. Galu galā Eduards uz ielas pat pārstāja atskatīties uz izskatīgām garāmgājējām, bet, ja kāda viņam labvēlīgi ieskatījās acīs, viņš nespēja atbildēt ar savu trenēto pavedēja skatienu un vienkārši novērsās uz citu pusi.

Nekur nerazdams mieru, Eduards nolēma, ka lieliska iespēja būtu aizmirsties darbā, aizņemtība palīdzētu aizmirst rūgtumu. Atgriezties Londonā vēl bija par agru, un viņš nolēma darbu atrast tepat. Vispār vēlēšanās atgriezties svešumā bija zudusi. Eduards juta, ka būtu pat priecīgs, ja rastos kāds iemesls, kas viņu noturēt tepat, dzimtajā pilsētā.

Meklējot jauno darbu, Eduards pamanīja, ka viņam simpātiski kļūst pat daudzi cilvēki, ar kuriem viņš paspēj pārmīt tikai dažus vārdus. Agrāk viņš pret apkārtējiem izturējās augstprātīgi un simpātijas spēja just vienīgi pret garu kāju un skaistu krūšu īpašniecēm. Un arī tās simpātijas nekad nebija ne sirsnīgas, ne noturīgas.

Bieži viņš iedomājās arī par Renāti. Tās vairs nebija ar aukstu aprēķinu un dzīvniecisku iekāri saistītās domas. Uzmācās nožēla, ka sabojātas attiecības ar tik brīnišķīgu meiteni. Eduards bija vairāk nekā pārliecināts, ka, satiekot uz ielas, Renāte pat nepaskatītos uz viņa pusi.

Viņa bija lepna, viņa bija tā vēra, lai varētu atļauties tāda būt. Un tāda viņa Eduardam patika. Nepatīkami bija samierināties ar domu, ka ikvienā sievietē, kas vēl gadīsies viņa dzīvē, būs jāpūlas saskatīt Renāti.

Sevišķi skumji Eduardam kļuva, kad kādu dienu iepērkoties viņš ievēroja pie saulesbriļļu stenda kādu pāri. Puisis palīdzēja meitenei izvēlēties, līdz beidzot abi vienojās par modernu modeli ar rozā stikliem. Eduards atcerējās, ka reiz bija tādas pašas brilles uzdāvinājis Renātei. Un atcerējās arī to dienu, kad atrada tās sasistas pie sava sliekšņa.