Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Sezonas tendences: depresija

Palaikam plašsaziņas līdzekļi mūs informē par slimībām, kuras nemanot var uzklupt (ja vien jau nav uzklupušas) jebkuram no mums.

Mēs jau sen zinām, ka sevišķi bīstami ienaidnieki ir HIV/AIDS, ērču encefalīts, krūts vēzis, tuberkuloze, difterija; mazliet jaunākas ir mūsu bailes no C hepatīta vai prostatas vēža. Laimīgā kārtā vairākumam no mums šīs ligas ir tikai kas līdzīgs karadarbībai televīzijā — biedējoši, tomēr tālu. Taču ir vismaz divas «sabiedrībā pazīstamas» slimības, kuras, šķiet, patiesi skar gandrīz jebkuru no mums — gripa un tā sauktā depresija.

Depresija tiek uzskatīta par senu slimību (no medicīnas viedokļa melanholija aprakstīta jau hipokratiskajos tekstos), taču tikai XX gadsimta sākuma vārdnīcās «depresija» tiek ieviesta kā klīnisks termins, kas apzīmē noteiktu slimību, nevis nomāktību vispār. XX gadsimta pirmajā pusē depresijas pacientiem iesaka elektrošoku, ogļskābo gāzi, medikamentus, kam jāizraisa krampji, un lobotomiju. 60. gados, nostiprinoties uzskatam, ka depresiju izraisa ķīmiski procesi smadzenēs, ārstniecībā sāk izmantot sedatīvus un antidepresantus. Proti, tā sauktajai Rietumu medicīnai raksturīgā veidā ilgi tika ārstēts ķermenis, nevis dvēsele. Freida psihes anatomijas un dziedniecības metodes XX gadsimta sākumā vēl netika uzskatītas par pietiekami efektīvām depresijas ārstēšanā. Turpretim XX gadsimta beigās raksturīgs sinkrētisks priekšstats par depresijas būtību — tās cēloņi var būt (vienlaikus vai atsevišķi) ķīmiski, ģenētiski, psiholoģiski vai sociāli.

Depresiju tipoloģijai kļūstot arvien izsmalcinātākai, mēs varam sastapt arī visdažādākās ārstniecības metodes. Atkarībā no savas pārliecības varam doties pie psihiatra, kas gādās par mūsu ķīmisko laimi, vai pie psihologa, psihoterapeita, psihoanalītiķa, kas palīdzēs mums atgūt dzīvesprieku, strādājot ar mūsu domām, iedomām, atmiņām, priekšstatiem un pārliecībām. Ārstējošo instanču sarakstam droši varam pievienot arī dziedniekus, adatu terapeitus un uztura bagātinātāju tirgotājus. Šķiet, visi minētie ir visai vienoti uzskatā, ka miesa un gars ir nesaraujami saistīti, taču potenciālajiem pacientiem ir viegli apjukt, mēģinot izlemt, vai ārstniecība būtu jāsāk ar ķermeņa vai psihes smalkās ķīmijas noregulēšanu.

Negribot aizvainot īstenos depresijas slimniekus, jāsecina, ka depresija ir modes slimība. Pavisam nemanot, sarunās vairs nesakām, piemēram, «man ir skumji», bet sakām — «man ir depresija». Mūsu priekšā tiek plivināta satraucoša statistika — depresīvi bērni, pusaudži, jaunās mātes, bezdarbnieki, vientuļnieki, laulātie… Ja pārāk bieži jūtaties nomākts un saguris, pavisam iespējams, ka jums vajadzīga profesionāla palīdzība, jo depresija (proti, nomāktība) ir slimība — nevēlams faktors, kas jānovērš, ņemot vērā receptes.

Depresija kā sociāls fenomens ir pārāk sarežģīta parādība, lai tiktu detalizēti aprakstīta īsā rakstā. Tomēr gribētu minēt divus aspektus, kas šķiet visai nozīmīgi.

Pirmkārt, no socioloģijas vēstures zinām, ka tas, kā lietas tiek aprakstītas, ietekmē to, kādas tās ir vai būs tuvākā nākotnē. Proti, lai arī ir apsveicami, ka sabiedrība tiek informēta par iespējām veidot savu dzīvi labāku, jāņem vērā, ka informācija iedarbojas arī atgriezeniski — cilvēki ne tikai iemācās tikt galā ar depresiju, bet arī iemācās būt depresīvi. Piemēram, ziņa, ka saules gaismas trūkums izraisa depresiju, tikai leģitimizē un pastiprina nomāktību lietainā laikā.

Otrkārt, lai arī cilvēku centieni atbrīvoties no ciešanām ir tikpat seni kā reliģija un filosofija, nepavisam nav neapstrīdami tas, ka melanholija, drūmums un trauksme ir jāārstē. Dažādas «novirzes», ciešanas, bēdas (tās, kas mūsdienu psiholoģijā tiek formulētas kā problēmas) likušas rasties daudz kam no tā, ko uzskatām par vērtīgu mākslā, mūzikā, literatūrā, filosofijā un teoloģijā. Zināms, būtu diezgan absurdi mēģināt izšķirt, kas svarīgāk — harmoniska dzīve starp cilvēkiem vai lielā māksla un dziļās domas. Taču melanholiju kā vērtīgu alternatīvu var paturēt prātā lietainā vasarā, kad mazāk baudas no visiem pakalpojumiem un aksesuāriem, kurus reklamē kā absolūti vajadzīgus, ja vēlas vasaru pavadīt jēdzīgi.