Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Gundega Repše: Valoda — mājas?

Kad rakstu šo gabaliņu, ir 1. septembra pavēla pēcpusdiena, vēl nekas no žurnālistu alktajiem un atsevišķu politisko zelta meklētāju un avantūristu  zemiskajiem scenārijiem nav īstenojies.

Parasts septembris, zied gladiolas, dālijas, raisās mārtiņrozes, zemnieki novāc ražu un atvainojas, ka to dara arī naktīs, šķietami traucējot manu mieru. Tas ir nebijis kolorīts laukos, kur vēl pirms nedaudz gadiem tie, kuri ara, sēja, mēsloja un novāca, runāja paši savā valodā, kas vasarniekam bija ar piepūli sev jāpārtulko. Nekas, saku, tieši tā man mierīgi — ir kādi, kas domā arī par maizi.

Nebūšu oriģināla, bet valodas jautājums ir cilvēka asinsrites jautājums, tālab, dzirdot un redzot, kā ar to tiek manipulēts kārtējās kampaņas laikā, nevaru novaldīties, nepievienojusies viedokļu paudēju korim. Sanāktu diža oratorija. Baņuta Rubess varētu uzvest to nākamgad 1. septembrī Skrundas lokatora prērijās.

Sākšu ar latviešu sakāmvārdu, ka ar varu mīļš nekļūsi. Nezinu, cik patiesi bijuši pēdējo divu valdību patiesie nodomi, bet, realizējušies likumos, tie sanākuši stulbi tā vai tā. Man aizsmakusi balss runājot, ka tikmēr, kamēr nav nokārtoti veci rēķini, kamēr okupācijas rēgs joprojām karājas gaisā un šajās dienās parādās dzīvāks par dzīvu, jebkura politika valodas jautājumā Latvijā veltīta neveiksmei.

Valoda nav tikai karjera, valoda nav konkurences iespējas un  tirgus. Neatrisinājuši uzburbušo un pūžņaino okupācijas atzīšanas faktu, krievi nespēs iegalvot latvietim, ka līdz nesamaņai mīl šo zemi pa krieviskam tā vai tā. Nē, viņi nav nākuši to apgleznot. Viņi joprojām, politiķu sakacināti, domā, ka viņiem  šeit kādas īpašas tiesības. Par to, ka bijuši okupanti un strādājuši nacionalizētās rūpnīcās. Tā nekas neies uz priekšu. Politiķi melo, sakot, ka rūpējas par krievu nākotni darba tirgū. Tās ir blēņas, kas uztupinātas uz neatsprāguša, nepārgriezta vēsturiskā netaisnīguma augoņa.

Es nevaru neatcerēties, tāpēc allažiņ kā piemēru minu savu draugu, krievu (starp citu, militātpersonas dēlu), kurš visdziļākajā okupācijas tumsā jutās neērti, ja lielākā ballītē kāds iedomājās ar viņu runāt krieviski. Nē, viņš nestudēja prievīšu rakstus un nacionālo partizānu vēsturi, viņš, laimīgi, laikam ģenētiski bija dzimis kā eiropietis, no sākta gala uzskatīja, ka jārunā tās valsts valodā, kurā dzīvo. Tik vienkārši.

Cik man zināms, nevienā Eiropas valstī neeksistē valsts apmaksātas skolas cittautiešiem. Kādu ideoloģiju, atsperoties uz neatkarīgās Latvijas neatkarības laiku merkantilās politikas banānu mizām, tagad perina cittautieši? Lai piedod krievi, bet man nekad nav gadījies sastapt nedz igauni, nedz leiti, nedz ukraini vai gruzīnu, kas iedomātos, ka šeit latviešu valodai  nebūtu jārealizē, jāapasiņo nācijas mugurkauls. Vai man tikai tā gadījies? Tālab jēdziens krievvalodīgie manā pieredzes būtībā  šķiet liekulīgs un melīgs.

Ar varu mīļš nekļūsi. Tā bija man. Skolas laikā piecreiz nedēļā bija krievu valodas stundas, reizēm pat divas dienā, bet latviešu valodas un literatūras — divreiz nedēļā. Es nemācījos krievu valodu, man rieba, stulba biju, krievu klasiku vēlāk dabūju lasīt angļu valodā, taču instinkti nemelo. Vecāki krita izmisumā, bet es nemācījos. Atšķirībā no tagadējiem skolēniem un studentiem, man nebija iespēju pamest savu okupēto dzimteni.

Ja kādam patlaban grūtības pieņemt citu mentalitāti un dabisko cilvēka individuālās vēstures gaitu — visas durvis taču ir vaļā! Kāpēc tik ļoti pielipt Latvijai?! Nav labi kaut kam cieši pieķerties, to taču tev atņems šā vai tā. Atriebties? Par ko? Man nevajag revanšu, tikai cieņu, taču bieži vien pāridarītāji ieņem apvainoto lomas un pozas, viņi vēl ir psiholoģiskās augšanas grūtībās. Mājas ir ietilpīgs jēdziens, par to raksta biezas  grāmatas, sējumus, bet katrs tās autors jūt, ja pat nezina, ka slieksnis allaž paliek valoda.