Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Kā mācās pirmsskolnieks? I


Mēs visi esam kaut ko iemācījušies vēl pirms pārkāpjam skolas slieksni. Mūsu bērni sāk apgūt arī tās zinības, ko mēs mācījāmies skolā, jau 5–6 gadu vecumā. Līdz ar to vecākiem un skolotājiem aktuāls kļūst jautājums, kādā veidā mazs bērns mācās, kā iegūst, apstrādā un izmanto savas zināšanas, lai iemācītos kaut ko darīt? Vai viņš mācās tāpat, kā bērni lielākā vecumā? Un, ja atšķirīgi, tad tieši ar ko? No atbildēm uz šiem jautājumiem ir atkarīgs, kādu mācīšanas metodoloģiju būtu jāizvēlas pedagogam, kā savam bērnam var palīdzēt vecāki u. tml. Pieredze liecina, ja mācīšanas metodoloģija nav atbilstoša bērna vecumposma raksturīgajam mācīšanās stilam, tad:


1) šādai mācīšanai nav gaidītā efekta, t.i., pieaugušais ir strādājis, pūlējies, bet tas, ko bērns ir iemācījies, nav ekvivalents pieaugušā pūlēm;
2) bērnam salīdzinoši biežāk vērojami emocionālas dabas traucējumi: bailes, trauksme un to aizsargreakcijas, pazemināts pašvērtējums.


Taču te rodas ētiskas dabas problēma, jo, lai ar zinātniski korektiem pētījumiem precīzi atrastu pirmsskolas vecuma bērna optimālo mācīšanas stilu, bērns ir eksperimentālā kārtā jāpakļauj arī neefektīvai mācīšanai, lai varētu salīdzināt, taču kurš gan uzņemtos atbildību apzināti pakļaut bērnu tādai iespējamai iedarbībai, kuras rezultātā varētu būt ne tikai nenodrošināta iespējamā bērna attīstība, bet arī radītas viņam emocionāli traumējošas situācijas? Tādēļ galvenais veids, kā mēs varam spriest par bērnam piemērotāko mācīšanu, ir netiešs — vērojot, kā bērns pats mācās, apzinot viņa vecumam raksturīgākās uztveres, domāšanas, motivācijas, sociālās mijiedarbības un emocionālo reakciju īpatnības un tad izdarot secinājumus.


No otras puses, nav divu vienādu bērnu, līdz ar to vienmēr pastāv iespēja, ka tie secinājumi, kuri ir spēkā attiecībā uz daudziem bērniem, nav patiesi attiecībā uz dažiem konkrētiem bērniem. Taču šai rakstā pamatā būs runa par likumībām, kuras varētu attiecināt uz pirmsskolas vecuma bērnu vairākumu. Tai pašā laikā pedagogiem un vecākiem vajadzētu būt gataviem, ka konkrētam bērnam tas varētu būt arī citādāk — iedzimto individuālo īpatnību dēļ vai individuālās emocionālās un sociālās pieredzes dēļ.


Tātad kā un kāpēc bērns izzina pasauli, kāda loma šai procesā ir pieaugušajam? Vajadzība izzināt un saprast, kas notiek apkārtējā vidē, ir ģenētiski determinēta. Tas ir pašsaglabāšanās instinktu diktēts, t.s. orientācijas reflekss — «kas tas ir?» un «kāds tas ir?», tāpat arī «ko es varu?», jo arī šī komponente nodrošina izdzīvošanu.

Uz šīm fundamentālajām bāzēm tad nu tiek būvēta pakāpeniski visa sarežģītā, neapzinātā un apzinātā, stihiskā un mērķtiecīgā cilvēka darbība pasaules izzināšanā. Jau esošā sabiedrība, kurā socializācijas procesā ienāk bērns, tiecas šo pasaules izzināšanu strukturēt un mērķtiecīgi virzīt saskaņā ar saviem stereotipu priekšstatiem, kā un ko «vajag». Līdz ar to jebkura mācīšana un ievirzīta mācīšanās ir sociālo un individuālo faktoru mijiedarbība. Taču, jo tuvāk bērns ir saviem pirmsākumiem, jo vairāk viņa mācīšanās atbilst dabiskajai pasaules izzināšanai, nevis socializētajam modelim.


Jau apmēram 1, 5–2 gadu vecumā bērnam parādās interese par savas darbības rezultātu: «Re, kas MAN iznāca!» Un no šī vecuma viņš to uztver ļoti personiski, kā savas personības sastāvdaļu. Apkārtējo cilvēku attieksmi pret savu darbu, pret tā iznākumu viņš identificē ar attieksmi pret savu personību kā tādu. Savukārt līdz pat apmēram 10 gadu vecumam bērna attieksme pašam pret sevi veidojas, galvenokārt iespaidojoties no citu attieksmes.

Tādēļ, ja bērns saņem nevērīgu, noniecinošu attieksmi pret paša padarīto, tas var būt par pamatu mazvērtības kompleksiem turpmākajā dzīvē. Pieaugušie bieži šai sakarībā uzdod jautājumu: «Vai tas nozīmē, ka man bērns visu laiku tikai jāslavē, jāpriecājas par viņa padarīto, neatkarīgi no darba kvalitātes? Bet tad jau viņš nekad neiemācīsies izdarīt pareizi!» Jāatzīst, ka šeit saplūst kopā gan subjektīvi sociālie stereotipi, gan patiešām objektīvās determinantes: «pareizi» rakstīt, piemēram, objektīvi nozīmē to, ka citi un pats var izlasīt, kas uzrakstīts, t.i., rakstīšana attaisno savu funkciju, taču subjektīvi «pareizi rakstīt» var nozīmēt arī konkrētu burtu formu, lielumu, savienošanas vietu u. tml., kas patiesībā no rakstīšanas funkcionālās jēgas viedokļa nav svarīgi.

 Tomēr arī no objektīvām pozīcijām bērnam kaut kas ir jāiemācās noteiktā veidā, un tādēļ aktuāls ir jautājums — vai ir iespējams bērnam norādīt uz viņa  kļūdām emocionāli netraumējošā veidā? Izrādās, ka arī šajā gadījumā var runāt par noteiktu bērna vecumu, kad bērns var sākt fiksēt konkrētas sava darba nepilnības un tās koriģēt.


2–4 gadu vecumā bērnam veidojas t.s. darbības iekšējās shēmas, notiek darbību interiorizācija, kad, sākot ar mehānisku vēroto darbību atdarināšanu, pakāpeniski attīstās izpratne par šo darbību jēgu, darbības atkārtošanas procesā nostiprinās motoriskās iemaņas, tātad šai vecumā bērns mācās lietas saprast, tās darot, un darīt, izprotot darīšanas jēgu — un bērnam veidojas priekšstats par sevi kā cilvēku, kas kaut ko noteiktu zina, prot izdarīt.