Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Kā sadzīvot ar vīramāti

Liktenim spītējot, neesmu ne sirma, ne man mati copītē, vien nedaudz traucēta redze, taču — esmu jau vecvecmāmiņa.

Kad dēls precējās, man bija mazāk par 40 gadiem un likās, ka dzīve tikko sākusies, lai arī grūts darba cēliens aiz muguras. Dzīvojām kopā, un sākumā manas attiecības ar vedeklu neveidojās sevišķi mīļas, kaut arī viņu iemīlēju uzreiz un vēlējos pakļaut kā savu meitu. Bija jāsaprot, ka katrai ir savi uzskati, savas tradīcijas. Laikam toreiz biju greizsirdīga uz vedeklu, ka vairs nevaru būt «pirmā vijole» dēla dzīvē.

Tad radās iespēja dzīvot atsevišķi, vēl sevi pieteica divi mīļi mazbērni. Tagad liekas, par maz laika veltīju viņu audzināšanai. Centos, varbūt pārcentos, jo tētis un māmiņa vienmēr dzīvē galvenie. Toreiz arī bija grūti — dēla ģimene izjuta materiālās grūtības. Šobrīd laiki mainījušies, arī materiālā jomā. Dēls ar vedeklu ir jau vecvecāki trīs mazbērniem, jo abi viņu bērni atraduši saderīgas otrās pusītes. Brīnos, cik viņos daudz pašaizliedzības un laika, palīdzot audzināt savus mazbērnus. Gadiem ejot, radusies tuva saikne ar viņiem, gribētos viņiem visiem palīdzēt, bet notiek pretēji — palīdzību saņemu es.

Nepadodos gadiem, neskatoties uz veselības likstām. Audzēju ziedus savam priekam, kopju dārzu, tiekos ar draugiem, lasu, šo to arī uzrakstu.

Galvenais, ar nepacietību gaidu katru nākamo tikšanos ar savām «atvasītēm», kā priecājos par katru jaunu rītu. Jā, vēl — spēlēju zolīti.

Maiga Kļava Iecavas pusē ***

Vecvecāki, vecāki un mazbērni… Katra nākamā paaudzē atsijā kaut ko iepriekšējās paaudzes mantojumā kā nevajadzīgu un nepieņemamu. Uzskati mainās līdzi laikmetam. Tā jābūt! Nekas nestāv uz vietas. Un te sākas paaudžu nesaskaņas.

Vecāki bīda bērnu domāšanu nākotnes virzienā, bet vecvecāki — atpakaļ savas jaunības «pareizajā» pagātnē. Cenšas panākt to, kas nav izdevies pašu bērnu audzināšanā. Viņi neredz labo šodienas cilvēkos — sak', visi ir izlaidušies, sliņķi utt. Tā nav! Ir tik daudz labu, gudru, izglītotu un centīgu ļaužu kā laukos, tā pilsētās.

Vecvecāki aizmirsuši, ka arī pašu jaunībā visi nav bijuši tikai «labiņi». Tātad — neviens nav ieguvējs, dzīvojot kopā naidīgā vidē! Tādēļ labāks modelis ir atsevišķa dzīvošana.

Pati esmu dzīvojusi kopā ar vīramāti. Es daudz ko iemācījos no viņas un ieguvu sadzīvošanas pieredzi. Mierīgi uzklausīju vīramāti un vienlaikus panācu savu ar praktiskiem piemēriem. Sapratāmies bez strīdiem.

Esmu dzīvojusi kopā ar vedeklu. Viņa bija ienācēja ģimenē. Liku lietā savu kopā dzīvošanas pieredzi. Rīkojos tā, lai vedeklai nekad nesāpētu, lai viņa nejustos ģimenē mazāk mīlēta par manu dēlu. Nemaz nav tik grūti šad tad arī piekāpties! Viņu bija audzinājusi cita māte. Sapratu, ka ne tikai mana rīcība ir tā pareizākā.

Vedekla iznēsāja divus bērnus. Sieviete gaidībās mēdz būt nervoza, pat kaprīza. Es to sapratu un nepatīkamo centos laist pāri galvai, ne caur sirdi!

Ir māksla sadzīvot tā, lai neviena puse nekļūtu ne uzvarētāja, ne zaudētāja. Abas to iemācījāmies. Vēlāk, aizejot katrai ģimenei uz savu pusi, jaunos dzīvokļos, šķiroties raudājām. Jaunie aizgāja uz Rīgu — mēs palikām Jūrmalā.

Mazbērni dzīvoja pie manis vasarās. Es biju jau pensionāre. Bērni palīdzēja mazdārziņa darbos. Brīvbrīžos mācīju viņiem dziedāt tautasdziesmas. Gājām rotaļās kopā ar citiem bērniem. Vakaros stāstīju pasakas pirms aizmigšanas. Arī pašas sacerētas. Galvenais — uzticējāmies cits citam un izpildījām abpusēji apsolīto. Noņemšanās bija liela, bet mīlestība no bērnu puses to kompensēja.

Labās attiecības ar ģimeni saglabājušās uz mūžu. Nejaucos nekad viņu dzīvē! Necenšos pamācīt! Padomu dodu tad, kad to prasa.

Bērni tagad teic, ka es esot moderna vecmāmiņa. Tiesa, es labāk jūtos jaunu cilvēku sabiedrībā. Nepieņemamo paturu pie sevis. Priecājos kopā ar viņiem.

Vienīgi žēl, ka, dzīvojot atsevišķi, mazbērni zaudē saikni ar tautas gara bagātībām — sanākšanās paši nedzied, bet labāk klausās ierakstu mūziku. Labi vēl, ka lasa grāmatas.

Manuprāt, lai saglabātu labas savstarpējās attiecības, svarīga ir sapratne, vecvecāki nedrīkst atpalikt no šodienas attīstības, jāatrod sava vieta tajā un jāseko līdzi notiekošajam valstī! Jāprot piekāpties arī citu viedoklim un piedot. Mazāk jākritizē citi, bet vairāk jādara pašam! Šie nosacījumi man palīdz nenovecot un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

S. Krūmiņa Jūrmalā