Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Mana mīļākā nams. 1. fragments

… Nevienam, pat mātei, Vivita tā arī neizstāstīja, ko Juhans teica, kad abi beidzot satikās.

Trīs dienas viņa bija drebinājusies nemājīgajā universitātes kopmītņu izolatora skābūzītī, iemitinājusies tur ar apkopējas žēlastību un ik pēc stundas pa melnajām trepēm zagdamās uz piekto stāvu un tālāk pa gaiteni līdz Juhana un vēl divu puišu istabai. Sākumā viņa katrreiz klauvēja un apvaicājās. Vēlāk jau tikai ausījās un, zemo, satraucošo balsi starp pārējām nedzirdēdama, sašļukusi vilkās atpakaļ. Beidzot, kad iekšējā spriedze jau draudēja saplosīt krūtis, Vivita saklausīja pazīstamos glāsmainos smieklus.

«Ā, tu tā esi,» Juhans sacīja bez kāda izbrīna. Vēl tuvāk piespiezdams meiteni, kurai sēdēja blakus. «Nestāvi kājās, Viva, nokusīsi. Un tūlīt šeit var nebūs nevienas brīvas spraugas,» puisis piebilda.

Viņš runāja mundri, bet vienaldzīgi. Šķiet, pilnīgi aizmirsis, ka tikai pirms nedēļas Rīgā pats mudināja Vivitu pēc iespējas ātrāk braukt uz Tartu — Juhans teicās gandrīz jau nokārtojis, lai kopmītnē abi varētu dzīvot kopā. Un tagad?… Apstulbusi viņa paklausīja un piemetās uz dīvāna malas. Svešās meitenes gurna siltums strāvoja cauri drēbēm.

«Klausies, Juhan…» Vivita ierunājās, balsij nepatīkami pīkstīgi drebot.

«Ak, jā!» Viņš iesmējās, ātri kaut ko igauniski nobērdams meitenei. «Iepazīsties, Viva. Šī ir Malle. Vakar mēs saderinājāmies. Tāpēc šeit notiks rauts par godu dižajam notikumam. Daudz alus un tādā garā.»

«Vakar?» Vivita pārjautāja. It kā tas būtu galvenais.

«Ahā,» Juhans apstiprināja. «Beidzot Malles senču cietoksnis padevās. Ahoi!»

Malle nozibināja zobus, kas laikam nozīmēja smaidu. Taču Vivitai raidītais skatiens bija pilns aizdomu un vāji slēptas netīksmes.

Tieši tāpat reiz ballītē pēc studentu zinātniskās konferences Vivita lūkojās uz meitenēm, kuras bija aplenkušas izskatīgo igauni. Slaikais tumšmatis laikam stāstīja ko izcili smieklīgu, jo viss bars palaikam iespiedzās sajūsmā. Viņai tur nekas nespīdēja. Tādi pleiboji parasti izvēlējās citas.

Tas jau bija piedzīvots. Pirms šī pieredze vēlreiz apstiprinātos, Vivita nolēma doties projām un lēnām virzījās uz izejas pusi. Kad līdz durvīm bija palikuši pāris soļu, ieskanējās mūzika. Igaunis atglauda pierei pārkritušos matus un, it kā apjūsmotājas pilnīgi aizmirsis, piemiegtām acīm pētīja publiku. Viņu skatieni negaidot sastapās, un puisis strauji devās Vivitai pretī.

«Atzīsties, gribēji no manis aizbēgt?» Juhans sacīja, stiepdams pretī abas rokas. «Iesim dejot!»

Viņi bija nešķirami tonakt un nākamos trīs mēnešus. Juhans sacīja, ka pētījums diplomdarba pabeigšanai ļauj uzturēties Rīgā. Ja tomēr gadījās uz dažām dienām aizbraukt, vienmēr pārradās agrāk, nekā solījies, un jau uz sliekšņa apgalvoja, ka briesmīgi sailgojies pēc savas gaišās meitenes. Arī ideja būt kopā Tartu piederēja Juhanam.

«Mums ar Malli gan pastāv dažas nesaskaņas,» tagad viņš turpināja laiski mēļot. «Es pirmo gribu meičuku, bet šī izdomājusi…»

Malle smiedamās mēģināja uzlikt plaukstu Juhana mutei, un viņas apaļais gurns spieda nelūgto viešņu ārā no apbružātā dīvāna.

Turpmāk vēl.