Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Ievainotā prāta pateicība

Ar vācu filozofu Dīteru Henrihu sarunājas Arnis Rītups

Bija laiks, apmēram pirms gadiem divsimt, kad Vācijā bija vairāk filozofu nekā visā pārējā pasaulē kopā. Tobrīd Hēgelis mierīgi varēja teikt, ka uzrakstīt viņa filozofiju īsāk un franciski nav iespējams.

Lai gan laikā, kad Imanuels Kants bija Kēnigsbergas universitātes profesors, šajā universitātē mācījās ne vairāk kā 42 studenti, viņa vienpersoniski paveiktā domas revolūcija drīz vien sakustināja veselu virkni spožu prātu. Viņu — Fihtes, Šellinga, Hēgeļa, Helderlīna — prātu spožumu ne mazākajā mērā neapēnoja tas, ka viņi bija teoloģijas studenti, taču šis fakts ietekmēja viņu domāšanas ambiciozitāti, viņu jautājumu plašumu un vispārīgumu.

Pusgadsimta laikā vienreizēji dzīvā strīdu un diskusiju gaisotnē tapa ievērojama dala no Rietumu filozofijas kanona. Pēc Sokrāta, Platona, Aristoteļa, Epikūra un stoiķu Atēnām 18. un 19. gadsimta mijas Vācija ir otra produktīvākā vieta Rietumu filozofijas vēsturē.

Taču starp šiem diviem neticami ražīgajiem filozofijas laikmetiem ir vismaz viena radikāla atšķirība, kuru aptuveni varētu raksturot tā: ja pie Platona un Aristoteļa atkal un atkal atgriežas, tad no Kanta un Hēgeļa atkal un atkal novēršas.

Ne tikai tāpēc, ka viņu tekstu sarežģītība un nesaprotamība daudziem nesagatavotiem prātiem ir atņēmusi drosmi uzdot «lielos» jautājumus, bet arī tāpēc, ka ne visiem ir pa zobam vācu prāta samezglotā smagnējība, kas spēj izkalt visabstraktākos jēdzienus un sasiet tos galvu reibinošos mezglos.

Daudzi no 20. gadsimta lielīgajiem angļiem un drīz pēc tam arī amerikāņi uzskatīja, ka vācu domas šķietami patvaļīgie kāršu namiņi ir filozofiska nejēdzība, kurai drošāk nepievērst nekādu uzmanību, ka domas izteiksmē jāsargā vienkāršība un skaidrība, un viss, kas nav (uzreiz) skaidrs, ir nejēdzīgs un velk uz cilvēkus maldinošu misticismu.

Tas kopā ar mainīgo filozofisko modi ir viens no iemesliem, kāpēc lielākajās angļu un amerikāņu universitātēs uzskatīja, ka lasīt Kantu un Hegeli ir lieka laika tērēšana un filozofiska nepieklājība.

Rupji runājot, tas tā turpinājās līdz 1973. gadam, kad vairuma pasniedzēju nicinājuma un vairuma studentu dedzīgas intereses gaisotnē Dīlers Henrihs Hārvardā nolasīja lekciju kursu, kurš vēlāk studentu pierakstu veidā ceļoja pa Amerikas bibliotēkām, līdz 2003. gadā viens no studentiem to pārvērta grāmatā Starp Kantu un Hegeli.

Pēdējo 30 gadu laikā, lielā mērā pateicoties Dītera Henriha (dz. 1927) skaidrojošajam darbam, vācu klasiskā ideālisma tradīcija pat anglosakšu pasaulē ir pārvērtusies par cienījamu pētījumu objektu.

Neviens no Kanta, Hēgeļa un Helderlīna lasītājiem nenoliegs, ka Dīters Henrihs ir neapstrīdama autoritāte visiem, kuriem ir interese izsekot Kanta domas režģim, Hēgeļa domas daudzslāņu tīklojumam vai Helderlīna esmes dzītajai domai.

Henriha skrupulozais vēsturnieka darbs, pievēršot uzmanību veselai virknei līdz šim nepublicētiem vai aizmirstiem vācu domātāju tekstiem, nekad nezaudē saikni ar domas situāciju, kurā šie teksti iegūst filozofisko jēgu, un šī domas situācija ir pieejama ikvienam, kurš uzdod līdzīgus jautājumus.

Taču viņš ir ne tikai izcils filozofijas vēsturnieks, viņu pamatoti var uzskatīt par jēdzīgāko no mūsdienu vācu filozofiem. Dīters Henrihs ir tā sauktās «Heidelbergas skolas» tēvs (visticamāk, lai nošķirtu no Frankfurtes marksistiem, kuru pēdējā, vīstošā atvase ir Jirgens Hābermāss), kuru raksturo nodarbošanās ar paš­apziņas problēmu, kura, viņaprāt, Kanta, Fihtes un Hēgeļa gadījumā ir tikpat problemātiska, kā tā izrādās problemātiska jebkurai domai, kas pievēršas pati sev un savas pastāvēšanas nosacījumiem.

Lai cik naivi tas izklausītos, bet viņa personība apliecina to, ka filozofija vislabākajā šī vārda nozīmē ir iespējama.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Diters Henrihs: Savā ziņā visi ir filozofi. Domāšana par to, ko nozīmē būt cilvēkam, ir daļa no būšanas par cilvēku. Ikvienam ir kāda izpratne par sevi, ikviens jautā par savu dzīvi un mēģina saprast, kādā sakarā tas viss ir. Tā, protams, nav profesionāla filozofija.

— Ja katrs savā ziņā ir filozofs, tad kā ir iespējama «profesionāla filozofija»?

— Jo ir iespējams pamanīt jautājumus, kuri ikvienam ir un uz kuriem ikviens zināmā mērā mēģina atbildēt, iegūt skaidrību, par ko īsti šie jautājumi ir, veidojot ceļus, pa kuriem šādu atbildi meklēt un, iespējams, iegūt. To, kas vienkāršā cilvēka dzīvē pastāv tikai kā norādes un aizmetņi, filozofija kā disciplīna padara uzskatāmu un sakārtotu.

— Vai jūs varētu dot kādu piemēru jautājumiem, kuri, kā jūs sakāt, ir ikvienam?

— Kam dzīvē ir vislielākā nozīme? Vai ir kaut kas absolūti saistošs vai arī viss izriet no sabiedrības kultūras tradīcijas, manas izglītības? Vai ir kaut kas aiz redzamās pasaules? Vai pasaulei, kurā es dzīvoju, ir sākums vai gals? Vai manu dzīvi ierobežo laiks starp manu dzimšanu un manu nāvi? Es atceros, ka man šādi jautājumi bija jau tad, kad biju vēl bērns. Protams, ne visi cilvēki padara šos jautājumus par savas dzīves galveno saturu, to izdara tikai daži un tur ir jābūt īpašiem iemesliem.

— Kādi ir jūsu īpašie iemesli?

— Tie, es domāju, ir divi. Pirmkārt, noteikts talants vispārēji organizēt dažādus pārdomu laukus. Laikā, kad es studēju, es domāju, ka filozofija vienkārši ir pats fascinējošākais priekšmets, ko iespējams iztēloties.

Otrs iemesls ir daudz personīgāks, tā ir nedrošība. Nedrošība tajā, kā tu vadi savu dzīvi un kā tai piešķir noturību, padara tevi sevišķi jūtīgu pret šiem fundamentālajiem jautājumiem, izraisa vēl vairāk tādus jautājumus un liek domāt par visdažādākajām alternatīvām.

Mani ievietoja slimnīcā divu gadu vecumā, tajā laikā slimnīcas bija kaut kas līdzīgs armijas barakām, māsiņas uzvedās kā kaprāļi un ārsts bija kaut kas līdzīgs armijas ģenerālim.

Es biju slims, man bija divas operācijas, drudzis, vājums, un es biju pilnīgi viens, maniem vecākiem neļāva būt manā tuvumā. Šodien, ja tāda vecuma bērns ir jāliek slimnīcā, viņa mātei ļauj palikt kopā ar viņu.

Tajā laikā par to pat nevarēja domāt, tu slimnīcā biji mazs zaldāts, tev bija jāklausa pavēlēm. Tas bija biedējoši un briesmīgi, un tobrīd man bija ļoti spilgta, spēcīga dzīves absurduma un šausmīguma izjūta, mans prāts atradās tuvu izmisumam.

No otras puses, mani vecāki darīja visu iespējamo, lai šīs pieredzes sekas manī mīkstinātu, viņi labi saprata, ka nonākšana tik baismā situācijā manā prātā var izraisīt nihilisma aizmetņus.

Neapšaubāma jēdzīguma pieredze mani piemeklēja manu vecāku rūpēs par mani, un šī mana atrašanās starp absurdu un drošību, ko izraisa kaut kas tik absolūts kā beznosacījumu mīlestība, mani noveda pie filozofijas.

Kā ir iespējams domāt par savu dzīvi un dzīvi vispār šī pretstata gaismā?

— Vai jūsu nedrošībai arī tagad ir kāds iemesls?

— Bērna pieredze nekad netiek pazaudēta. Tu vari būt, cik vien gribi panākumiem bagāts, saņemt visus iespējamos pagodinājumus pasaulē, tev var būt studenti, tu vari sarakstīt dučiem grāmatu, taču tā pati izjūta joprojām tevi dzen un stumj uz priekšu.

Es mēdzu jautāt saviem draugiem, izteikdams apgalvojumu: bez prāta brūces, bez dzīves ievainojuma nav neviena laba filozofa. Līdz šim visi ir piekrituši.

— Vai jūs būtu gatavs vispārinājumam, ka filozofija kā vēsturisks fenomens parādījās noteiktas brūces, kāda ievainojuma dēļ?

— Tā noteikti ir ļoti laba hipotēze. Filozofija galu galā ir drošības meklējumi dažādu alternatīvu gaismā -pieņemot kādu nostāju, ir zināms, ka tā ir tikai viena no iespējamām nostājām, filozofijā tu vienmēr izvēlies vienu no iespējām, saskati tās pamatojumu vai izdomā tai savu pamatojumu.

Ar nedrošību filozofijai nepietiek, ir daudz nedrošu cilvēku, kuri nav filozofi. Vēl ir jābūt talantam un pārliecībai, ka tev piemīt spēja tikt galā ar domas iekšējo antagonismu, ka tu vari nonākt līdz savai pozīcijai vai vismaz ceļam, kas izraisa uzticību.

— Vai jūs teiktu, ka arī Sokrāts bija ievainots?

— Domāju gan — viņš bija neglīts.

— Un neglītums bija viņa brūce?

— Tā varētu teikt. Es nedomāju, ka tas ir sevišķi labs iemesls prāta ievainojumam, bet tas ir vienīgais faktors, kuru šobrīd uzreiz varu iedomāties. Turklāt viņam piemita īpašas spējas saprast citus cilvēkus.

Viņš spēja atskārst viņu problēmas, tādēļ pieņemu, ka viņam pašam netrūka savu problēmu, vismaz tajā mērā, kādā tās nepieciešamas, lai saprastu šo problēmu svarīgumu citiem un pakāpeniski vadītu viņus cauri dažādiem iespējamiem skatījumiem pretim tam, ko viņi dažādības gaismā var pieņemt kā patiesu.

— Cik saprotu, tad jūs esat lielāko daļu savas dzīves pavadījis, lasot tekstus, kurus vācu domātāji radīja salīdzinoši īsā laikā starp 1781. un 1844. gadu…

— Nē, nē (smejas), tā vienkārši ir mana specialitāte.

— Vai jūs esat pamanījis arī, teiksim, Kanta un Hēgeļa brūces, vai arī viņi bija ievainoti?

— Jā, taču es nesteigtos noteikt diagnozi viņu psihei. Hēgeļa gadījumā tas ir viegli pamanāms — viņa māte nomira agri, arī viņš bērnībā bija smagi slims.

Viņš centās būt izcils students sava laika izglītības sistēmas ietvaros, bet, nonācis Tībingenē, atklāja, ka viņa dzīvē kaut kā trūkst, ka viņš īstenībā nedzīvo, ka viņš dzīvo mirušā pasaulē un ka pasaule pa šo laiku ir mainījusies.

Tādēļ viņš mēģināja, kā pats teica, «atbrīvoties no važām» un studēt nevis filozofus, bet «autorus» — Ruso un Jakobi, kurš bija ne tikai filozofs, bet arī dzejnieks.

Kā jūs zināt, «izmisums» Hēgelim ir viens no atslēgas vārdiem — vācu valodā Verziveiflung (izmisums) ir cieši saistīts ar Zweifel (šaubas), izmisums ir šaubu augstākais punkts. Kanta gadījums ir atšķirīgs, bet arī viņam acīmredzami bija svarīgi būt drošam par kaut ko absolūti saistošu, viņa morāles filozofija tiecas nodibināt kaut ko, kas cilvēka dzīvē ir absolūti saistošs.

Tikai pieņemot morālu skatījumu kā absolūtu jūs varat atrast savas dzīves stabilitāti, citādi jūs esat tikai akmentiņš, kuru viļņi mētā no klints pret klinti. Tas norāda uz kaut ko viņa dzīvē, kas darbojas šajā meklējumā, darbina to.

Bet, skaidrs, es neapšaubu, ka filozofijai nepieciešams talants un prāts, kas darbojas sistemātiski. Ar vienu pašu izmisumu nevar nekur tālu tikt (smejas) …filozofijā.

— Kanta laikā daudzi uzskatīja, ka viņš ir izmainījis viņu dzīvi. Vai jūs varētu teikt, ka tā laika vācu domātāji ir izmainījuši arī jūsu dzīvi?

— Nu, man jāsaka, ka Kants mani savulaik pilnīgi pārņēma. Nevis ar savu vēstījumu, bet ar domas smalkumu. Es joprojām domāju, ka viņš ir viens no diviem lielākajiem filozofiem pasaulē. Otrs ir Platons.

Nesen es biju slimnīcā un lasīju Kantu, viņš mani joprojām saviļņo. Filozofijai ir arī sava mākslinieciskā kvalitāte. Izciliem filozofiskiem tekstiem ir kaut kas kopīgs ar lieliem mākslas darbiem, varbūt tas ir iekšējo attiecību smalkums un formas dziļums.

Kantam tas viss ir, pat vairāk nekā viņa sekotājiem. Es pieļauju, ka man piemīt zināms skaidrotāja talants. Šķiet, ka mans ieguldījums ir iespaidojis to, kā tiek lasīts Kants. Ņemsim Hēgeli. Viņš it kā raksta vāciski, bet, viņu lasot, tu viņu nesaproti. Argumentācijas struktūra, kas darbojas teksta fonā, ir tik netverama, un grūtības ir tik ārkārtējas, ka saprast to, kas atrodas jūsu acu priekšā, praktiski nav iespējams.

Kantu ir iespējams saprast, tas prasa darbu, ir daudz kas nesaprotams un ir jāspēj pateikt, kas tieši nav skaidrs, kur slēpjas neskaidrība. Diemžēl daudzi cilvēki nenonāk pat līdz šādam stāvoklim.

Hēgelis ir viena vienīga neskaidrība, un tu pat nezini, kur slēpjas neskaidrība, atšifrēt šo tekstu manā dzimtajā valodā, saskatīt tajā jēgu prasa ilgu laiku, bet tu vienalga neaptver šo jēgu. Protams, tas ir saistīts ar iedrošinājumu, kuru cilvēki tai laikā izjuta, viņiem šķita, ka nākotne ir atvērtāka nekā jebkurš pirms tam spēja iedomāties.

Tas galu galā arī noveda pie šī zinātniskā gara sabrukuma, kļuva redzams, ka viņiem pašiem brīžiem nebija skaidrības, tur bija vesela virkne loģisku kļūdu un apmēram sākot ar 1830. gadu, pēc Hēgeļa nāves, šī kustība izsīka.

— Vai tas nebija Helderlīns, kurš sacīja, ka Hēgelis ir radījis lielisku sistēmu, bet, pabīdot vienu klucīti, tā mirklī sabruks?

— Nē, viņš to nav teicis. Es reiz vadīju semināru Hārvardā par dzejniekiem Šelliju, Helderlīnu un Vudsvortu, un mani kolēģi no angļu valodas nodaļas man piekrita, ka Helderlīna poētiskā kvalitāte ir nepārspēta.

Interesanti atzīmēt, ka nav iespējams iztēloties viņa dzeju bez viņa filozofijas. Man ļoti patīk Semjuels Bekets, un viņš savā ziņā ir 20. gadsimta filozofiskākais dzejnieks, arī viņš nopietni studēja filozofiju un arī viņa darbu nav iespējams iedomāties bez filozofijas, taču tā nav oriģināla filozofija, un viņš neko nav ieguldījis filozofijas vēsturē.

Helderlīns uzskatīja — un tādēļ viņš nopietni kritizēja Šellingu —, ka filozofiskas sistēmas tieksme aptvert cilvēka dzīvi ir aplama, jo tai nepiemīt šim uzdevumam adekvāta forma, tā ir mirusi forma, kurā tiek mēģināts ietvert dzīvi kā tādu, jēdzienu sistēma, kura nespēj mēroties ar prāta pieredzes dziļumiem. Tādēļ filozofijai ir sevi jāpārveido par mākslas darbu.

— Savā ziņā jūs 21. gadsimta sākumā filozofējat tā, it kā jūs atrastos kaut kur starp Kantu un Hēgeli…

— …un arī savā laikā, protams. Es mēģinu tulkot kantisko un pēc-kantisko domu mūsu filozofiskajā valodā, atsakoties no nepieciešamības izvēlēties starp Kantu un viņa sekotājiem.

Tas bija iemesls maniem mēģinājumiem izsekot pašapziņas problēmai, pirmajai personai, indikatora «es» nozīmei, runāt par to lingvistiskās filozofijas valodā, jo šis jēdziens bija tik svarīgs Kantam un viņa sekotājiem.

Taču es diezgan ātri atklāju, ka viņi nezināja, ko par to teikt. Mēs tur sastopamies ar filozofijas periodu, kurā «subjekts» ir viens no atslēgas jēdzieniem, bet kurā nav atbilstošas pieejas tam, kā to saprast.

Man šķiet, tas vispār ir raksturīgi filozofijai — jūs nonākat pie jēdziena, kas izgaismo visas jūsu problēmas un sola atrisināt visas filozofiskās problēmas.

Platona gadījumā tā ir «ideja», Ruso gadījumā — «sirdsapziņa», bet pēc tam izrādās, ka pats šis atslēgas jēdziens ir neskaidrs un filozofijai atkal nākas sasniegt citu līmeni, kurā varbūt mājo skaidrība par visu.

— Ja tā, tad kurš no jēdzieniem, ar kuriem jūs skaidrojat citas lietas, jums pašam nav skaidrs?

— Tas ir lielisks jautājums. Man jāapstājas un jāpadomā. Es neesmu tik liels filozofs kā viņi, es neesmu ieviesis jaunu atslēgas jēdzienu (smejas), taču jēdziens, par kuru man nav skaidrības, bet kuru es lietoju, ir «apzināta dzīve» un «apzinātas dzīves pamats».

— Ko jūs saprotat ar «apzinātu dzīvi»?

— Tas, ko mēs saprotam ar «dzīvi» ir pietiekami skaidrs — pašpavairojošu, pašorganizējošos procesu, vai ne?

«Apzināta dzīve» ir process, kuru vada un pastāvīgi organizē apziņa par to. Apziņas jēdzienam ir divi aspekti… (pauze) — tā kā mēs zinām par dzīvi, kuru dzīvojam, mēs savā ziņā arī esam tie, kuri dzīvojam.

Nevar teikt, ka dzīvnieki vada savu dzīvi, viņi dzīvo savu dzīvi. Mums ir savs priekšstats par dzīvi un mēs to zināmā mērā vadām. No otras puses, tā kā mēs galu galā nezinām, kādā sakarā visa šī dzīve ir, dzīvi ierobežo nedrošība par šīs dzīves nozīmi un dabu.

Tādēļ mēs pastāvīgi domājam par to dzīvi, kuru vadām. Bez tam mēs zinām: lai gan mums šī dzīve ir jāvada nedrošības apstākļos, mēs to neradām, tā ir atšķirība starp Dievu un mums.

Dievs ir pašradošs, viņš pats ir savas dzīves pamats, mēs neesam šīs dzīves pamats, tādēļ mēs meklējam, kas ir mūsu dzīves pamats.

Te parādās konceptuāla problēma: šis pamats nav mūsu dzīvei ārējs, tas tajā darbojas. Lai gan mēs savu dzīvi vadām, šīs vadīšanas pamats pastāvīgi darbojas mūsos. Kas ir šis pamats? Materiālisti saka — viegli, bez piepūles — tās ir jūsu smadzenes.

— Un kāda ir jūsu atbilde?

— Es neatrodos situācijā, no kuras es varētu jums dot galīgo atbildi, bet tās nav smadzenes. (Smejas.) Ar smadzenēm nepietiek, vajag vēl kaut ko.

/../

(Pilnu sarunas tekstu lasi žurnāla «Rīgas Laiks» augusta numurā)