Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Cenas celsies, kamēr sasniegs Eiropas līmeni

Jau aptuveni pirms gada pienāca brīdis, kad rīdzinieki pēc ilgāka laika sāka atkal interesēties par Latvijas makroekonomiku. Un proti, līdz tam visai abstraktais termins «inflācija» sāka ieņemt vietu ļaužu apziņā, vērojot straujo cenu pieaugumu praktiski visām precēm, bet jo īpaši pārtikai.

Inflācija nav mistiska parādība, kurai nevar atrast loģiskus cēloņus un kuru valsts ar savu politiku nekādi nespētu ietekmēt. Lai izprastu pēc iestājas Eiropas Savienībā (ES) vērojamā straujā un noturīgā (šāgada jūnijā 6,3% pret 2004. gada jūniju) cenu kāpuma iemeslus, kā arī to, vai pamatota ir valdības rosīšanās ar slepena plāna izstrādi inflācijas apkarošanai, RB uz interviju aicināja Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta vadītāju Raitu Karnīti.

— Valdība, Latvijas Banka un komercbanku pārstāvji šobrīd ir ieslīguši strīdos par to, kas tad ir galvenie faktori inflācijas lēcienam, sākot no pērnā gada pirmās puses.

Pirmkārt, cenas ceļas tad, ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Tā ir ekonomikas klasika, un neko citu tur nevar izgudrot. No vienas puses ir pieprasījums, kas izpaužas naudas pieejamībā sabiedrībā, bet no otras puses — prece. Cenas ceļas tad, ja preču ir mazāk nekā cilvēkiem iespēju nopirkt šīs preces.

Sava loma, protams, inflācijā ir arī izmaksu komponentei — ražotājiem ceļas preču pašizmaksa, un viņi ir spiesti paaugstināt cenas. Bet to nevar uzskatīt par noteicošo faktoru, jo ražotājs, neskatoties uz izmaksām, tāpat nevar celt cenu, ja nav pieprasījuma.

Tā kā izmaksu ziņā būtiski ir mainījušās tikai degvielas cenas, kas ir kopēja parādība ar citām Eiropas valstīm, bet inflācija mums ir stipri augstāka, tas nozīmē, ka Latvijā savu lomu spēlē citi apstākļi — pirkšanas līdzekļu straujš pieaugums.

Es domāju, ka ir pareizs arguments, ka pie inflācijas un brīvo līdzekļu pieauguma principā ir vainojama straujā kreditēšanas attīstība. Tā var notikt, pateicoties naudai, kas Latvijas komercbankām ieplūst no ārpuses — no pasaules finanšu tirgus. Cits jautājums — vai Latvija spēj dot pretim atbilstošu daudzumu saražoto preču? Šī starpība arī veicina cenu celšanos.

Otra lieta — jautājums par konkurenci tirgū. Ikviens uzņēmums var paaugstināt cenu tik ilgi, kamēr preci kāds pērk. Ja pircējam nav lielas izvēles, viņam nākas pirkt par dārgāku cenu. Ja bez esošajiem šeit būtu vēl daudzi citi uzņēmumi, būtu lielāka konkurence un cenas nekāptu tik strauji. Man ir stingra pārliecība, ka konkurences trūkums Latvijā diemžēl vērojams visās nozarēs.

Situāciju, kad cenas netraucēti kāpj, ietekmē arī tas faktors, ka līdz ar eksporta attīstību mūsu uzņēmumi aizvien mazāk baidās cenu dēļ pazaudēt vietējo tirgu. Jo viņi ar atraduši maksātspējīgākus pircējus citās valstīs.

Konkrēts piemērs — siers. Ja agrāk piena pārstrādes uzņēmumiem bija svarīgi šo produktu pārdot Latvijā, tad tagad viņi to pašu sieru var pārdot Itālijā par daudz augstāku cenu. Tas gan automātiski nenozīmē, ka tāpēc vien tirgū vajadzētu pietrūkt siera. Kamēr vietējais pircējs ir gatavs šai cenu paaugstināšanai iet līdzi, ražotājiem nav nekāda iemeslu mēģināt nolaist cenu.

— Cik lielā mērā inflāciju ietekmē tieši konkurences trūkums? Cik procentpunktu no šiem 6,3% pret iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi tas varētu veidot?

Principā tas nav būtiski. Jo vērsties pret vietējiem ražotājiem, mēģinot kaut kādā veidā panākt, lai viņi samazina cenas, nebūtu pareizi. Latvijai tieši otrādi ir svarīgi, lai viņi attīstītos. Tāpēc valdībai principā ir jāizšķiras — būtiski samazināt inflāciju vai ļaut turpināt augt Latvijas ekonomikai.

Esmu pārliecināta, ka izmaksu ziņā vietējie uzņēmumi tiešām ir labākās pozīcijās nekā citās valstīs. Tās ir darba algas. Bet algas taču ir visu mūsu labklājība!

Līdz ar to algas ir jāceļ, kas arī loģiski sadārdzina vietējo produkciju.

Tādēļ tiešām pastāv ļoti būtisks objektīvs iemesls, kādēļ cenām jāceļas — tas izriet arī no algu celšanās, un mēs visi taču gribam dzīvot labāk. To jūt arī ražotāji un tirgotāji un brīvi ceļ cenas. Jautājums tikai — vai no savas algas pieauguma viedokļa to par pamatotu uzskata jebkurš pircējs?

— Maznodrošinātie iedzīvotāji, šķiet, ekonomikas pieaugumu izjūt vismazāk, bet inflāciju — visspēcīgāk?

Šādā griezumā vislabāk izgaismojas, kādus pasākumus valdībai vajadzētu pieņemt cīņā pret inflāciju un tās sekām. Pirmkārt, ja gribam, lai inflācija neaizskrien pilnīgā pašplūsmā, ir jāveicina konkurence, jaunu uzņēmumu ienākšana tirgū. Ir jāpēta, kāpēc šeit nav vairāk tirgus spēlētāju. It kā tas ir loģiski — Latvija ir maza valsts, paiet pāris gadu, un visi nozares uzņēmumi jau ir konsolidējušies divos trijos tirgus dalībniekos. Un ja pat pasaules tirgū notiek slēptas vienošanās par cenām, kāda gan problēma vienoties tik mazā tirgū. Tomēr vajadzētu izpētīt, kā ar šo situāciju tiek galā citas mazās valstis.

Otrkārt, valdībai ir jāpalīdz tiem, kuri no ekonomikas izaugsmes īpaši neko neiegūst, bet vissāpīgāk cieš no inflācijas. To var darīt arī ar minimālās algas palielināšanu, lai gan teorētiski šāds solis inflāciju tikai veicina. Bet nekas — lai ekonomika strādā, tas nav bīstami līdz brīdim, kamēr ir tirgus un valstī ienāk nauda par tās ražojumiem.

Tādēļ trešais pasākumu virziens, kam it kā tiešas saistības ar inflāciju nav — eksporta veicināšana. Valdībai ir visiem spēkiem jāstrādā, lai naudas plūsmai, kas šeit ienāk, pretim būtu saražots pietiekami daudz preču.

— Tātad ir jāpiekrīt idejai, ka inflācija loģiski iziet no straujā ekonomikas pieauguma? Tomēr cik augstai tai jābūt, lai tā kļūtu bīstama, sāktu ietekmēt valūtas stabilitāti un pārvērstos hiperinflācijā — neapturamā cenu celšanās jeb naudas vērtības krišanās spirālē?

Bīstamība, protams, tur ir — tādēļ arī ES ir noteikusi inflācijas kritēriju, pēc kuras dalībvalstis drīkst pievienoties eirozonai, bet Latvijas Banka, piesaistot latu eiro, noteikusi ļoti šauru koridoru lata svārstībām pret eiro.

Es domāju, ka tie, kuri strādā pie šā jautājuma, zina daudz vairāk nekā mēs, taču diezin vai vēlas to atklāt sabiedrībai. It kā stingra kursa gaisotnē faktiski caur inflāciju ir noritējis lata devalvācijas process. Īstenībā ikviens taču redz, ka cenas strauji kāpj — tas nozīmē, ka valūta devalvējas. Tādēļ es nebrīnīšos, ka Latvijas Bankai vēl nāksies kādā brīdī pārskatīt lata kursu, un tuvināt to eiro kursam.

— Vai ir saprātīga valdības aprindās izskanējusī doma ierobežot pieprasījumu, samazinot valsts budžeta izdevumus un algas?

Iespējamais budžeta līdzekļu samazinājums ir tīrais nieks, salīdzinot ar to naudas masu, kas ienāk no ārienes kredītu veidā. Algu samazināšana — ko tā nozīme atvērtā ekonomikā? Ja mēs gribam, lai ārsti, skolotāji, kultūras darbinieki, zemākā līmeņa ierēdņi aizbrauc uz Īriju ogas lasīt — protams, mēs to varam darīt. Jo kuras nozares tad finansē valsts un kurās var lietot algu samazināšanu — tikai tur, kur tās jau tagad ir zemas.

No otras puses — šābrīža inflācijas līmenis — ap 6% — nav tik augsts, lai no ekonomikas stabilitātes viedokļa to nevarētu tā arī atstāt. Vismaz uz pāris gadiem — tik ilgi, kamēr vietējie ražotāji būs uzkrājuši sev nepieciešamo naudas masu, lai varētu investēt tālāk, lai viņiem nebūtu jāpārdod uzņēmumi ārzemniekiem.

— Kādēļ Lietuvā un Igaunijā, kur arī ir vērojams straujš ekonomikas pieaugums, inflācija ir daudz zemāka? Vai tur nav vainojama arī atšķirīgā nāciju psiholoģija — latvietis nopirks preci arī tad, ja tā būs dārgāka?

Jā, protams, latviešiem piemīt tāda rakstura īpatnība, ka mēs esam visai sentimentāli un patriotiski noskaņoti pret savu valsti un tās ražotājiem. Mēs piedodam visu, kas šajā valstī notiek, bet veikli zeļļi to izmanto, lai gūtu peļņu. Cilvēkiem ir jāsaprot — ekonomikā nav vietas sentimentam, ir tikai viena interese — peļņa. Kāda galu galā mums kā pircējiem ir starpība — vai mēs ēdam Latvijas vai Lietuvas sieru, ja kvalitāte tam īpaši neatšķiras.

No ekonomisko procesu viedokļa raugoties — Lietuvā un Igaunijā inflācija šobrīd zemāka tādēļ, ka tā bija augstāka agrāk. Gadu garumā tā šajā valstīs ir izlīdzinājusies. Savukārt Latvija visu laiku bija klases labākie skolēni ES kandidātvalstu vidū, un kādreiz tam striķim vajadzēja trūkt — ekonomikai bija jāiet uz āru.

Arī pārtikas uzņēmumiem līdz šim nebija lielas iespējas celt cenas, jo viņiem bija vajadzīgs vietējais tirgus. Tagad tie ir izgājuši ārpus Latvijas un atgūst nokavēto — pelna naudu gan tur, gan šeit, lai varētu pirkt iekārtas, paplašināt savu darbību.

— Vai zināmu lomu te nespēlē līdzšinējā Latvijas Bankas politika, kas mēģināja ieturēt ekonomiku iegrožojošu politiku — augstas procentu likmes, augstu lata kursu utt.?

Es līdz pat šim brīdim brīnos, kā viņiem izdevās to realizēt! Viens no veidiem, protams, bija nemaksāt cilvēkiem algas valsts sektorā. Tāpat kreditēšanas iespējas bija daudz mazākas.

Lūzums notika brīdī, kas komercbankas uzsāka straujo kreditēšanu. Un es nebūt neuzskatu, ka šis process būtu nosodāms. Mēs visi atceramies tos laikus, kad sūrojāmies par naudas trūkumu un gaidījām, kad beidzot arī Latvijā hipotekārā kreditēšana kļūs pieejama plašai sabiedrībai. Tādēļ es neuzskatu, ka pareizais veids cīņai ar inflāciju būtu kreditēšanas ierobežošana.

Bremzējot kreditēšanu, mēs bremzētu arī ekonomikas izaugsmi. Un tas mums nav vajadzīgs, kamēr vien mums ir tirgus. Kāpēc reizēm notiek ekonomikas pārkaršana — ja preces ir saražotas, bet tām nav noieta, tās gulst noliktavā. Citā situācijā straujš ekonomikas pieaugums ir tikai apsveicams.

— Cilvēki ir uztvēruši, ka inflācijas kāpums ir aizsācies tieši tad, kad iestājāmies ES. Vai tur pastāv tieša saistība?

Tas noteikti nav galvenais iemesls. Taču mums ir jārēķinās — brīdī, kad ieviesīsim eiro, cenas celsies vēl vairāk. Turklāt ne jau paša fakta dēļ, bet tādēļ, ka cilvēki Eiropā varēs skaidri redzēt un uztvert cenu atšķirību. Ja normāli būs iespējams tikt Polijai cauri, es domāju, ka šeit uzplauks arī veikalu tūrisms. Latvija ir maza valsts un ātri sajutīs iebraucēju iepirkšanos, kas ļaus ražotājiem un tirgotājiem celt cenas. Tādēļ tās ātri vien sasniegs ES vidējo līmeni, jo produkcijas kvalitāte pie mums ir daudz augstāka.

— Kad mēs varētu sagaidīt cenu kāpuma rimšanos? Vai tas notiks tuvākajos gados?

Es domāju, ka līdz kādam 2009. gadam cenas varētu uzkāpt līdz loģiskajiem griestiem un tur pamatā arī palikt. Protams, ja Latvijas precēm būs pietiekams noiets ārvalstīs un iekšējais tirgus nebūs monopolizēts. Ja konkurence tirgū nesaasināsies, cenas var uzkāpt līdz pat Luksemburgas līmenim

Kāpēc šobrīd Latvijā ir problēma ar konkurenci? Valdība taču mēģina stāstīt, cik pie mums ir izdevīga nodokļu sistēma, pretimnākoša likumdošana utt.

Es nezinu, bet man vairāk šķiet, ka viņi ir daudz darījuši, lai konkurences šeit nebūtu. Vispirms vajadzētu aizvākt visus formālos un neformālos šķēršļus, ko valdības jau ir salikušas jaunu uzņēmumu ienākšanai Latvijā. Piemēram, aviācijas nozare. Ilgu laiku neviens tur nenāca iekšā, un cenas bija ļoti augstas. Pēc labi zināmās satiksmes ministra iniciatīvas viss pēkšņi mainījās. Acīmredzot ministriem un ierēdņiem ir kaut kas jādara, nevis vienkārši jāgaida, kad tirgus dalībnieki paši ienāks.

— Vai inflācijas līmenis Rīgā būtiski atšķiras no valsts kopumā, un vai galvaspilsētā ir vērojamas kādas īpašas tendences?

To ir grūti pateikt, jo šādas informācijas nav. Principā inflācijas līmeni nosaka, apsekojot visu valsti. Kādreiz Rīgā bija augstākas degvielas cenas, bet tagad tās principā ir izlīdzinājušās. Ja nu vienīgi laukos vairāk ir mazie degvielas tirgotāji, kas parasti degvielu tirgo nedaudz lētāk.

Runājot par pārtiku — es pat nezinu, vai kādreiz lauku veikalos cenas ir bijušas zemākas? Restorānos, krogos, protams, ārpus Rīgas var paēst lētāk. Bet kopumā visdrīzāk cenu līmenis Rīgā nav īpaši augstāks nekā visā valstī.