Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Jolanta Cihanoviča: Biedējoša tumsonība

Izlasot Kaspara Dimitera vēstuli «Lavīna sakustējusies», sāku labāk saprast Praida gājiena pretinieku neizglītotības pakāpi. Tā tiešām biedē.

Dziesminieks raksta: «Viņu (homoseksuāli orientēto cilvēku) vēlmju legalizācija nozīmē pedofilijas legalizāciju.» Acīmredzot, viņš nezina, kas ir homoseksualitāte, — negribas pat pieļaut domu, ka zina gan, taču naida kurināšanai izmanto citu cilvēku nezināšanu.

Amerikas Psihologu asociācija (APA) definē seksuālo orientāciju kā ilgstošu emocionālu, romantisku vai seksuālu pievilkšanos citam cilvēkam. Konsekventi tā nav tikai seksuāla uzvedība. Tāpat kā sievietes un vīrieša attiecībās seksam parasti nav galvenā loma, arī divu vīriešu vai divu sieviešu attiecībās galvenā loma ir jūtām.

Šo dienu karstajās diskusijās parasti tiek runāts par divām sabiedrības grupām — heteroseksuālo kā «pareizo» un «dabisko», un gejiem — «nepareizājiem». Seksuālā orientācija nav diskrēta parādība, tā ir kontinuums, kas sniedzas no pilnīgas homoseksualitātes līdz pilnīgai heteroseksualitātei, ietverot dažādas biseksualitātes formas. Biseksuāļi nav cilvēki, kuriem ir nepieciešami divi partneri vienlaikus. Biseksuāļi var iemīlēties, zinātniskā valodā runājot, «izjust ilgaicīgu emocionālu, romantisku vai seksuālu pievilkšanos» gan pretējā, gan sava dzimuma cilvēkam.

Seksuālā orientācija nav izvēle. To var pielīdzināt rasei vai dzimumam. Tā NAV slimība. Tai nav vajadzīga ārstēšana. Ja esat heteroseksuāli orientēts, tā ir norma. Ja esat homoseksuāli orientēts, tā ir norma. Ja esat biseksuāli orientēts, tā ir norma.

Taču, ja esat homofobs un aicināt kādu noslīcināt jūras dziļumā ar akmeni kaklā, tā nav norma.

Psihologi uzskata, ka ir būtiska atšķirība starp seksuālo orientāciju un visādām filijām. Hetero-, homo-, biseksualitāte ir identitāte, jūtas, attiecību veidošana starp līdzvērtīgiem partneriem — cilvēkiem, ar savstarpējo piekrišanu. Zoofilijas, nekrofilijas, pedofilijas gadījumā par to nevar runāt.

Daži zinātniski fakti par pedofiliju:

Aptuveni 75% pedofilu upuru ir meitenes, 25% — zēni (W.Masters et al., 1992).

Vairākums pedofilu ir heteroseksuāli; daudzi no viņiem ir precēti, un viņiem ir bērni, viņiem arī ir raksturīga nosliece uz alkoholismu (Finkelhor, 1984; Crewdson, 1988).

Par zēnu seksuālo izmantošanu bieži runā kā par bērna homoseksuālu izmantošanu, taču tas ir zinātniski nepareizi. Ir svarīgi saprast, ka upura dzimums un pedofila orientācija nav viens un tas pats. Daudziem pedofiliem vispār nav nekādas seksuālās orientācijas, jo viņi nevar stāties nobriedušās seksuālās attiecībās ar pieaugušu cilvēku — nedz ar sievieti, nedz vīrieti. Tādus pedofilus sauc par fiksētājiem (Groth and Birnbaum, 1978; Groth, Hobson & Gary, 1982). Par šādiem pedofiliem nevar runāt kā par hetero-, bivai homoseksuāliem, jo viņiem ir seksuālā tieksme tikai pret bērniem.

Pedofilus, kuriem ir attīstījusies seksuālā orientācija, sauc par regresētājiem. Viņi var būt heteroseksuāli, biseksuāli vai retos gadījumos homoseksuāli. Groth and Birnbaum (1978) pētījuši 175 pieaugušu vīriešu pedofilu grupu un savā pētījumā konstatējuši, ka nevienam no viņiem nebija homoseksuāla orientācija! 47% no tiem bija fiksētie pedofili, 40% — regresētie heteroseksuāļi un 13% — regresētie biseksuāļi. Līdzīgi rezultāti ir arī citos pētījumos, kur homoseksuālo pedofilu skaits nepārsniedz 1% (piem., Carole Jenny).

Starp citu, homoseksuālus vīriešus nav pareizi saukt par pederastiem. Zinātniski pederastija ir pieauguša vīrieša seksuālā tieksme pret zēniem («pedo» grieķu valodā nozīmē «zēns»), tas ir pedofilijas paveids, bet tam nav nekāda sakara ar homoseksualitāti.

Arguments «aizsargāsim savus bērnus» parasti tiek «izņemts no kabatas» savas idejas propagandēšanai — tas garantēti izraisa cilvēkos jūtu vilni, jo katrs no mums vēlas saviem bērniem laimīgu dzīvi, drošu, atbalstošu un saprotošu vidi. Arī homoseksuālu bērnu vecāki vēlas to saviem bērniem. Arī viņi nevēlas, lai viņu bērnus slīcinātu, pazemotu, traumētu fiziski un emocionāli. Kaspars Dimiters vēlas aizstāvēt savus bērnus — bet no kā? No paša neiecietības un vardarbības?

Es arī vēlos aizstāvēt savus bērnus — no neizglītotu cilvēku naida, vardarbības, neiecietības. Es neuzskatu, ka Kaspara Dimitera kurinātais naids veicinās mana bērna attīstību. Vēstulē rakstīts: «16 gados pārprogrammēšanas darbs pie mūsu bērnu dvēselēm izdarīts milzīgs.» Es šo frāzi nesaprotu. Vai jums, Kaspar, šķiet, ka ateistiskajā Padomju Latvijā bērnu dvēseles programmēja pareizi? Vai jūs aicināt atgriezties pie vecajām totalitārajām vērtībām? Un es noteikti nepiekrītu jūsu uzskatam par 200 demokrātijas atbalstītāju mīkstumu, drīzāk es apbrīnoju viņu drosmi.

Un vēl viens — ļoti bīstams arguments, kas izskan vēstulē, — mēs tie labie, mēs tikai aizstāvam savus bērnus, viņi tie sliktie, mūs provocē, un tāpēc mēs drīkstam rīkoties radikāli. Līdzīgus argumentus lietoja fašisti, attaisnojot vardarbību pret ebrejiem un citām cilvēku grupām. Nē, neviens jūs neprovocē, jūs jūtaties provocēti, un jūs esat atbildīgi par savu rīcību, par saviem vārdiem, par savām izvēlēm.

Arī es esmu par mieru. Par nevienaldzību. Par iecietību un demokrātiju. Tāpēc piedalījos gājienā. Nevicināju nepieklājīgus žestus, nelaizījos pūļa priekšā, un mans ķermenis (nevis «ķermenītis») nekādā ziņā nav izkropļots.