Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Vēstījums 110

Mana ome, kam pirms gada nomira vīrs, ilgstoši atteicās ņemt jebkādu dzīvnieku.
Pirms pāris dienām pie viņas mājas žoga sēdēja pusauga kaķēns un teica ņau. Kad viņu ielaida, viņš taisnā ceļā devās uz māju, iegāja istabā un ieritinājās krēslā, omei klēpī un pateica - es te taga dzīvošu. Muriks Šuriks tagad dārzā ripina ābolus, rāpjas kokos, staigā visiem pakaļ un murrā, it kā nekad nebūtu bijis citādi.