Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Mums pēdējā laikā to brīnumu tā pavairāk. Taču atkal tuvojas Ziemassvētki...

Mans brīnums gan nav nekāds jaunais. Tas notika 2007.g. 24. decembrī Viļņā. Pastaigājos pa pilsētu,fotogrāfēju izrotāto pilsētu. Netālu no autoostas ieraudzīju dažus resnus Viļņas kaķus, nofotografēju.

Autobusā sāku pētīt fotogrāfijas, pēdējā ar kaķiem ieraudzīju kaut kādus dūmus,  krustus, ciparus(tā es to redzēju). Nobrīnījos, kā tas gadījies, jo tajā vakarā nekādas miglas nebija un esmu fotogrāfējusi gan miglā, gan lietū, gan sniegā - nekad nekā jocīga.

Es pati neieraudzīju, man citi pateica, kas atrodas fotogrāfijas centrā-kājas, rokas, galva, spārni...Vidū cēli plivinās eņgelis. Es neesmu reliģioza, neeju uz baznīcu, vienmēr visu apšaubu. Taču rādīju to foto daudziem, es neteicu, kas tur ir, paši ieraudzīja.

Nezinu, kas tas bija, tehnikas kļūda vai tiešām brīnumi ir. Vienalga, kad jūtos slikti, paskatos uz savu eņgeli. Zinu, ka komentāros uzzināšu par savu psihisko veselību. Bet varbūt kādam arī kļūs gaišāk.

Par ticību brīnumiem no mums vēl nodokļus neņem.