Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Jāņa Skrastiņa bobsleja laboratorija

Kamēr naudīgās bobsleja lielvalstis sadarbojas ar pasaulē slaveniem autoražotājiem, latvieši klusā Pārdaugavas nostūrī Elvīras ielā, mazā «šķūnītī» cenšas pierādīt, ka gadu desmitiem uzkrātai pieredzei, radošam prātam un prasmīgām rokām nav nepieciešamas ne modernākās tehnoloģijas, ne greznas darba telpas. Kā vīriem tas sokas? Atbildi uz šo jautājumu pasaules čempionātā sniedza amerikāņa Stīvena Holkomba četrinieka ekipāža, kura zelta medaļas izcīnīja, braucot «Bobsleja tehniskajā centrā» uzbūvētās kamanās.

«Vai bobsleja kamanu būvniecību var saukt par inženierzinātni? Neesmu par to domājis, taču ir skaidrs, ka jāsaprot gan tehniskās lietas, gan tas, kā bobs slīd lejā par trasi. Visa atšķirība ir apstrādē un ģeometrijā - slieču izliekumos un rādiusos,» stāsta «Bobsleja tehniskā centra» vadītājs Jānis Skrastiņš, kurš savulaik pats gan sēdējis kamanās, gan bijis Latvijas un ASV izlašu treneris. «Slīpē un pulē jau visi līdzīgi, bet galvenā atšķirība ir ģeomterijā - pēc skata kamanas izskatās vienādas, bet uzliec uz mērinstrumentiem un redzi atšķirību. Uz aci to nepateikšu, bet pēc ražotaja atšķirības jau var noteikt.»

«Līdz 2006. gada Turīnas olimpiskajām spēlēm mums bija pasūtījums no Latvijas Bobsleja federācijas, taču tagad darbojamies paši uz savu roku. Cenšamies izdzīvot kā SIA - būvējam kamanas un dodam tās izmēģināt. Šogad Holkombs vinnēja pasaules čempionātu ar šeit ražotu bobu, kuram bija mainīti tikai slidu turētāji, jo amerikāņi gribēja citādāku aerodinamiku. Vai labi nopelnījām? Mēs varam konkurēt tirgū tikai ar savu cenu, ražojot lētāk nekā citi. Ja jūs nopērkat «Nike» vai Čehijā ražotas botas, tad atšķirība nebūs liela, taču samaksāsiet par zīmolu. Tāpat ir arī bobslejā - cilvēku apziņā iesēdies, ka labākās kamanas ražo Vācijā vai ASV, bet mēs gribam pierādīt, ka varam to paveikt paši,» uzsver Skrastiņš.

«Bizness tas ir tikai līdz brīdim, lai atpelnītu. Mēs šeit ražojam tikai bobsleja kamanas. Harijs Švanks vadīja VEF mašīnremonta cehu vēl 80-jos gados, kad tur sāka būvēt pirmos bobus Latvijā. Ja mums būtu jāsāk ražot kastes, tad visi darbinieki aizietu prom. Cilvēki šeit strādā, jo viņiem tas ir interesanti un rodas gandarījums, vērojot sacensības televīzijas ekrānos,» skaidro Bobsleja tehniskā centra vadītājs.

Skrastiņš nevēlas iedziļināties bobsleja kamanu ražošanas izmaksās, tomēr min piemēru. «Slidu materiāls visiem obligāti jāpērk no viena piegādātāja Šveicē un tām jābūt ar Starptautiskās Bobsleja federācijas (FIBT) zīmogu. Tikai materiāla nogādāšana Latvijā izmaksā aptuveni pusotru tūkstoti eiro. Pierēķinām klāt darbu un pievienoto vērtību, kuru katrs nosaka pats. Gatavā produkta cenu vari nosaukt jebkādu, taču visu jau nosaka tas, par kādu cenu slidas no tevis nopirks. Viena slidu komplekta (četras slidas) cena pasaules tirgū svārstās no 5000 līdz 7000 eiro.»

«Kamanās nav kādas vienas svarīgākās detaļas, bet dārgākie noteikti ir oglekļa šķiedras materiāli. Materiāliem, no kuriem tiek gatavota kamanu čaula, jābūt stipriem, izturīgiem un viegliem. Liela loma ir arī aerodinamikai. Piemēram, ja brauc ar 100 km/h ātrumu un izliec roku ārā pa logu, tad uzreiz sajūti, kā roku rauj atpakaļ. Tāpat ir bobslejā - ja kamanām ir nepareiza forma, tad trasē tiek zaudēts laiks. Runa ir par simtdaļām, taču, ja ir četri braucieni un katrā no tiem tikai uz aerodinamikas rēķina zaudē pa simtdaļai, tad tas nav maz,» norāda Skrastiņš. «Dažādi knifiņi ir visur. Gandrīz visām detaļām ir noteikti standarta izmēri, kas jāievēro, būvējot kamanas. Taču ne visiem, un tad paveras iespēja improvizēt.»