Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

4. maijs – toreiz un tagad

Zāle bija pārpildīta. Žurnālisti no visas pasaules – Eiropas, ASV, Kanādas tajā brīdī bija parlamenta zālē. Pakāpušies uz krēsliem, lai nepalaistu garām vēsturisko brīdi. Kā blīvs mūris viņi stāvēja šajā, nu jau bijušajā padomijas varas centrā un neviens pat neaizrādīja. Lejā aiz loga cilvēki skaļā balsī bija skaitījuši līdzi balsis, gaidot nepieciešamās divas trešdaļas un skaļi uzgavilēja, atskanot simtu trīsdesmit otrajam ”par”. 4.maija Neatkarības deklarācija ar 138 “par” balsīm bija pieņemta! Toreiz Rīgā izšķīrās Latvijas nākotne.

Šoruden mēs svinēsim divdesmit piecus gadus Latvijas Tautas frontei, organizācijai, kas apvienoja nacionālās un demokrātiskās kustības, apvienoja tautu nevardarbīgai pretestībai, vienam mērķim – atgūt savas Latvijas valsts neatkarību. Pusotra gada laikā, izvēloties parlamentāro ceļu kā stratēģisko virzienu, LTF uzvarēja 1989.gada pašvaldību vēlēšanās un 1990.gada Augstākās Padomes vēlēšanās un pieteica neatkarīgās Latvijas – nacionālas un demokrātiskas valsts tiesības pastāvēt.

Stāsts par Tautas fronti ir stāsts par to, kā cilvēki spēj vienoties kopīgam mērķim un rīcībai, tā nosakot tautas likteni nākamos gadu desmitus un, es ticu, simtus. Stāsts par to, kā vienkārši cilvēki kļūst par vēstures veidotājiem, par to, ka katrs atsevišķs cilvēks var ietekmēt un ir atbildīgs par tautas un valsts likteni. Par to, kā izmantojot šauro ģeopolitiskās iespējas logu, tauta izcīna savu valsti.

Atmodas laika izsapņotā Latvija bija valsts, kurā cilvēki ir brīvi, kur netraucēti var pastāvēt un attīstīties latviešu valoda un kultūra, valsts, kas ir piederīga Eiropai un neatņemama tās sastāvdaļa. Vērts to atcerēties brīžos, kad brīvība nogurdina, jo nes sev līdzi atbildību. Atcerēties, ka neatkarīga Latvijas valsts ir vērtība, kas jāsaudzē.

Atmodas laiks atstājis mums arī dažus mītus – par visas tautas vienotību. Jā, bija vienoti tie, kas vēlējās atgūt savu neatkarīgo valsti. Bet tikpat vienoti bija tie, kas cīnījās pret. Interfrontei, vietējās un ne tikai vietējās kompartijas un čekas atbalstītai, Augstākajā Padomē bija vairāk nekā ceturtā daļa balsu, Latvijā bija PSRS armija un Padomju Armijas Baltijas kara apgabala štābs. 1990. gada martā bija divi referendumi, aptaujas. Pret Latvijas neatkarību un PSRS saglabāšanu nobalsoja vairāk nekā 400 tūkstoši. Ietekmīgs Latvijas neatkarības pretinieks bija toreizējais kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks.

Arī šodien mums ir svarīga vienotība pārliecībā par savu valsti, tās nacionālajiem un demokrātiskajiem pamatiem. Rubiks, Saskaņas centra priekšsēdētāja Nila Ušakova vietnieks, vēl joprojām attaisno deportācijas un okupāciju. Par 4.maija Neatkarības deklarāciju balsoja vienreiz, bet tā jāapliecina atkal un atkal.