Par cilvēkiem ar pārdabiskām spējām — izsūkt no otra cilvēka enerģiju un arī fiziskos spēkus līdz pēdējam — biju lasījusi, bet uzskatīju tās par muļķībām vai izdomājumiem.
Uzmanību: enerģētiskais vampīrs!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tagad arī man ir nākusi apskaidrība, ka tāda parādība dzīvē tiešām eksistē. Nedod, Dievs, ja dzīvē izdodas ar tādu garīgu vampīru satikties — mūciet pa gabalu, ja vien ir iespējams!
Diemžēl ļaunākais ir tas, ka enerģētiskais vampīrs no parasta cilvēka ne ar ko neatšķiras. Tikai ar laiku un ciešā saskarsmē iespējams to konstatēt, bet tad jau nereti garīgā un fiziskā veselība ir pagalam. Briesmīgi ir tad, ja kāds no ģimenes locekļiem izrādās enerģētiskais vampīrs. Tāds tev uzkundzējas nemanot, un cilvēks bieži vien pat lāgā nesaprot, kas notiek, kāpēc viņš jūtas tik slikti. Taču ne mazāk ļauns gadījums ir priekšnieks vampīrs, kurš izsūc tevi kā pēdējo citronu, kā tas notika manā dzīvē.
Nu jau gandrīz desmit gadus strādāju kolektīvā, kur pārsvarā ir sievietes, taču nez kādēļ augstākā priekšniecība vienmēr ir uzskatījusi, ka vīrieši ir vairāk vērti, tāpēc ar neslēptu prieku tika apsveikta mūsu jaunā vadītāja — vīrieša — ierašanās mūsu sievišķīgajā kolektīvā, sak, stingra roka «vistu baram» vienmēr noder. Neslēpšu, ka sākumā man jaunais priekšnieks patika: glīta āriene, vienmēr kopts, labi ģērbies, pieklājīgs un laipns. Arī pārējām «vistām» mūsu fermā, atvainojiet, firmā, cik nopratu no sarunām, viņš gāja pie sirds. Priekšnieks sasauca sapulci un teica, ka visiem nāksies strādāt vairāk un labāk, bet viņš tostarp neskopošoties ar prēmijām un visādiem citādiem labumiem, ieskaitot papildu dienas pie atvaļinājuma, lai pateiktos par labu darbu.
Un mēs centāmies, līdām vai no ādas laukā, lai viss būtu kā nākas un vēl labāk, sēdējām darbā ilgi pēc oficiālā darba laika beigām, centāmies tā, kā nekad nebijām centušās attaisnot uz mums liktās cerības, viena otra kolēģe nāca uz darbu pat sestdienās. Solītās prēmijas un citi labumi gan nez kur kavējās. Teikšu kā ir: darba nedēļas beigās es nereti jutos tā, it kā man traktors būtu pārbraucis pāri — pilnīgā spēku izsīkumā, jo es (un arī daudzas citas kolēģes mūsu kolektīvā pēc štatu samazināšanas) reāli darīju divu cilvēku darbu.
Pamazām vien nācām pie atziņas, ka par agru esam sapriecājušās, jo beidzot apjēdzām, kas notiek — mūsu jaunais, glītais priekšnieks vienkārši cenšas ar mums manipulēt, izsūcot no mums visu enerģiju. Atklāti sakot, šobrīd esmu dilemmas priekšā: aiziet no darba un palikt bezdarbniekos vai turpināt paciest priekšnieku — īstu enerģētisko vampīru. Cerēt, ka priekšnieks no mums atstāsies, laikam gan ir naivi, jo augstākajai priekšniecībai viņš šķiet zelta vērts. Varbūt kāds RB lasītājs vai speciālists, kurš kaut ko saprot no tādām lietām, varētu man ieteikt — kā rīkoties?
Inese