Sievietes brīvību nav sagaidījušas

Tās, kuras šādus lakatus nevalkā, pārsvarā ir kristietes vai īpaši drosmīgās. Laikraksta «Liberation» aptaujātās sievietes atzīst, ka galvassegas nēsāt sākušas tikai pēc Sadāma režīma krišanas.

«Gandrīz visas manas kolēģes ir mainījušas savu izturēšanos,» laikraksta «Liberation» korespondentei saka Enasa al Hamdanī, kura vada slimnīcu El Alvaijā. Tās, kuras agrāk nekad nesēja lakatus, tagad tos nēsā, lai izvairītos no problēmām. Viņas vairs nelieto kosmētiku un bižutēriju. Pati Enasa nēsā vieglu lakatu un ir pārstājusi vadīt automašīnu.

Ceļā no mājām uz klīniku viņu pavada vīrs vai miesassargs, kas liecina par piederību sabiedrības turīgajam slānim. Sievietes, kuras nestrādā, ikdienā dzīvo mājās aiz aizklātiem logiem. «Iziet uz ielas mums traucē bailes,» ar nopūtu saka kristiete Virdžina.

Viņa turpina nodarboties ar maizes cepšanu, bet pēc Sadāma varas krišanas viena vairs nestrādā savā veikaliņā. Ikdienā viņa valkā apģērbu, kas būtu raksturīgs Bermudu salās vai vjetnamietēm.

Nesaprot notiekošo

Virdžina ir pārstājusi saprast notiekošo apkārtējā pasaulē: «Iepriekšējā režīma laikā šādi gadījumi bija izņēmums. Šodienas apstākļos var sagaidīt jebko. Piemēram, pirms dažām nedēļām kāda ģimene kājām atgriezās mājup. Automašīnā piebrauca bruņoti bandīti, un, tēvu turot zem šautenes stobra, viņa acu priekšā izvaroja sievu un meitu. Visas sievietes saka, ka atrasties uz ielas nedrīkst. Es nelaižu laukā arī savu meitiņu,» stāsta maizes cepēja.

Viņa ar nožēlu piebilst, ka, lai cik slikti bijis pie vecās varas, cilvēki jutušies droši. Noziedznieku bijis maz, jo viņus atturējušas bailes no nežēlīgā soda. Tagad valdot visatļautība.

Bez aizsardzības

Saskaņā ar cilvēka tiesību un brīvību atbalstošās organizācijas «Human Rights Watch» publicētajiem datiem maijā un jūnijā Bagdādē bijuši vismaz 25 izvarošanas gadījumi. Pirmskara periodā šādi incidenti valstī fiksēti tikai reizi trijos mēnešos.

Te gan jāpiebilst, ka arī Huseina režīma laikā Bagdādē šad tad pazuda jaunas meitenes. Viņu medības, lai izklaidētos, rīkoja Sadāma abi nu jau no sabiedroto lodēm mirušie dēli. Par šiem notikumiem cilvēkiem netīk runāt vēl šobaltdien.

Ir arī kareivīgās

Citās domās ir tie irākieši, kas valstī atgriezušies pēc emigrācijas. Kaiss Dževads 30 gadus ir dzīvojis Francijā. Savā dzimtajā Bagdādē viņš ieradies, lai atvērtu jaunu, neatkarīgu laikrakstu. Viņa štatā pārsvarā ir jaunas sievietes, kas ģērbjas kā rietumnieces, izskatoties kareivīgas un neatkarīgas.

Neviens šīs sievietes neesot mēģinājis aizskart vai aizvainot. Daudzas saviem konservatīvajiem līgavaiņiem parādījušas durvis, jo kategoriski atteikušās tīties lakatos.

Rakstnieks Džabars Jasīns Huseins, kas arī tikko atgriezies no emigrācijas, piebilst, ka Irākā tūlīt sāksies modernizācija. Šis esot pārejas periods. Tikmēr analītiķi norāda, ka paies ilgs laiks, lai sievietes Irākas pilsētu ielās varētu justies patiesi droši.

Viss mainījies

Pagaidu valdība un valstī palikušie sabiedroto spēki īpašu uzmanību velta ārvalstnieku drošībai un ceļ traci par rietumnieku nolaupīšanu, taču bieži vien bez ievērības paliek fakti, ka kopā ar viņiem nolaupīti tiek arī viņu vietējie kolēģi — pārsvarā sievietes, par kuru turpmākiem likteņiem, kā arī to, vai kāds mēģinājis viņas atbrīvot, ziņu parasti nav.

Arī rietumnieces, kas jau ilgus gadus strādā Irākā, atzīst, ka Huseina režīma laikā bijuši savi noteikumi, bet viņas uz ielas nekad nav jutušās apdraudētas. Tieši otrādi — vietējie bijuši sirsnīgi un atsaucīgi. Tagad viss mainījies. Cilvēki kļuvuši ļauni un aizdomīgi. Labāk tik tiešām esot ietīties lakatā, lai pazustu pelēkajā masā.

Vēl vairāk — labāk esot braukt projām. Neoficiāla informācija vēsta, ka Irākā labprātīgi strādāt palikuši tikai tie ārzemnieki, kas jūtas savas palīdzības misijas fanātiķi, vai arī tie, kurus saista pievilcīgais atalgojums.

Jāprecizē, ka tas neattiecas uz armijas cilvēkiem, bet gan dažādu pakalpojumu un humanitāro organizāciju darbiniekiem.