Demakovas gads

Stabila, zinoša, par savu viedokli pastāvēt spējīga — Demakova liek ar sevi rēķināties gan domubiedriem, gan oponentiem. Martā apritēja viņas «ministres gads», taču šī saruna ir ne tik daudz par jau paveikto, cik šobrīd aktuālo un sāpīgo.

— Šodien Kultūras ministrijas trīs lielākie jaunceļamie objekti ir Nacionālā bibliotēka, akustiskā koncertzāle un laikmetīgās mākslas muzejs — lai nodrošinātu šo projektu īstenošanu paredzētajā laikā, KM izveidojusi īpašu valsts aģentūru «Jaunie trīs brāļi». Dzirdētas kuluāru runas — «atkal kārtējā mākslīgā institūcija!» Cik vajadzīga bija tamlīdzīga aģentūra, cik efektīvs ir/būs tās darbs?

— Jāsaprot, ka vienlaikus ar «Jauno trīs brāļu» darbības uzsākšanu tiek likvidēta cita Kultūras ministrijas aģentūra; gada laikā nodosim visus KM īpašumus a/s «Valsts nekustamie īpašumi».

Tas ir racionāls solis, ko ierosināja Repšes vadība; šādu ceļu 90. gadu vidū gājusi arī Igaunija — viņu pašreizējā kultūras infrastruktūra ir daudz labāka. Kritizētāju zināšanai — paldies Dievam, neviens no viņiem publiski neizrunājas! — argumenti par labu aģentūrai ir pamatīgi, man ir pilnīgs būvnieku organizāciju atbalsts.

Latvijai šis ir bezprecedenta gadījums — vienlaikus celt trīs tik masīvus, nozīmīgus kultūras objektus. Mums šādas pieredzes nav. Daudzpakāpju process, konkursu procedūras, ko liek ievērot ES, — mēs nevaram dabūt sponsorus, kamēr nav beigušies konkursi.

Tāpat jauno objektu infrastruktūra — pieejamība iedzīvotājiem, komunikācija — ne tikai satiksme, bet arī apgaisme, sakari, iekšējās kanalizācijas tīkli… Skaidrs, ka paralēli celtniecībai jāaudzina arī speciālisti, inženieri šo būvju pareizai ekspluatācijai.

— Viens no iebildumiem pret līdzšinējo Gaismas pils bezgalīgo tapšanu — projekts ir fiziski un morāli novecojis. Savukārt jūs reiz izteicāties, ka 2003. gadā process ticis apzināti kavēts. Vai varat šos kavētājus saukt vārdos?

— No tās atskaites vienas lappuses apjomā par vadības līgumu, ko esmu redzējusi, ko, būdams ministrijas algots darbinieks par 1000 latiem mēnesī, paveicis Kozlovska kungs, man skaidrs tikai tas, ka sabiedrībai nevar pateikt neko par padarīto. Tātad iepriekš ir vētīts un skaitīts, meklējot kaut kādus ļaunos spēkus, ir pagājuši mēneši…

Taču neviens nebija iedomājies, kā atgūstami īpašumi; nebija nomērīts viens bezsaimnieka zemes gabals; nebija reāla projekta vadītāja! Projektam nebija solīdas menedžmenta bāzes. Likums saka — bibliotēkas celtniecībai valsts var ņemt kredītu, un tas arī ir ejamais ceļš.

Bet atkal — vai ministrija vai kāda nodaļa ņems kredītu? Nē, aģentūra, kas speciāli izveidota! Agrāk par to neviens nebija padomājis. Nezinu, vai ļaunprātība, bērnudārzs gan.

To ļoti labi aprakstīja Gunārs Birkerts, nosaucot par lineāro domāšanu. Esmu strādājusi pie daudziem lieliem menedžmenta projektiem — tur visiem procesiem jānotiek vienlaicīgi. Taču attiecībā uz Nacionālo bibliotēku viss līdz šim kārtojies līnijā — viena strīpiņa, otra strīpiņa, trešā.

Šis process varēja būt desmitreiz ātrāks, bet ierēdnieciski lineārās procesualitātes dēļ tika — varbūt neapzināti, taču kavēts. Esam zaudējuši laiku un varam tikai lūgt Dievu — ko arī darīju Ziemassvētkos Domā —, lai Gunāram būtu laba veselība. Atbraucis uz Rīgu, viņš priecājās, ka virzāmies uz priekšu.

Savulaik viņš teica — jāuzsāk tehniskais projekts vēl bez īpašumiem, to var izdarīt. Bet neviens līdz tam to darījis nebija. Aizgāju pie toreizējā mēra — mums bija laba sadarbība! — un mēs šo procesu uzsākām.

— Cik tālu pavirzījušās Nacionālajai bibliotēkai nepieciešamo atsavināmo zemju un ēku lietas?

— Šobrīd Ministru kabineta noteikumu 81. panta kārtībā, kam ir likuma spēks, visi īpašumi, izņemot vienu, ir ierakstīti zemesgrāmatā uz mūsu vārda. Ļoti ceru, ka Saeima neatcels šo likumu; tā šūmēšanās, kas šobrīd notiek, ir ļoti nepatīkama — gribu ticēt, ka tas nenotiek tādēļ, ka kādas partijas sponsori būtu sapirkušies zemi tur, kur cels tiltu pāri Daugavai vai kur paredzēts celt nacionālas nozīmes objektus.

Šim likumam jāaizstāv rīdzinieku, sabiedrības lielākās daļas intereses, nedrīkst uzvarēt spekulanti un partiju sponsori!

— Nesen jūs Rīgas kultūras situāciju, salīdzinot ar Latviju kopumā, nodēvējāt par sliktu. Kāpēc?

— Rīga ir metropole pēc būtības. Ne tikai tāpēc, ka atrodas starp Tallinu un Viļņu. Mums katastrofāli trūkst nopietnu kultūras infrastruktūras objektu. Taisnība tūristiem, kuri saka — atver katalogu «Riga This Week», bet tur — striptīzbāri, klubi, krogi, spēļu zāles. Vai jaunais Rīgas mērs grib pārvērst Rīgu par otru Bangkoku?

Vai mēs kā Holandera filmā būsim spēļu un prostitūcijas paradīze? Brīvo tirgu var regulēt līdz noteiktai robežai. Ko Eiropa liek tam pretī? Saprātīgu kultūras politiku — metropoles radīšanu caur kultūru. Tūrisma pētījumos pierādīts, ka mēs nevaram bez jaunas koncertzāles. Un tikai tad Mariss Jansons un citas zvaigznes brauks uz Rīgu koncertēt.

Pagaidām mums ir tā — «mestečkovo». Es ļoti mīlu Latvijas ciematus, tomēr Rīga nav ciems, tā nevar būt globālās sādžas sastāvdaļa, tā ir pilsēta ar metropoles elpu. Interesanti, kāpēc vācu un krievu cara laikos varēja uzbūvēt skaistas celtnes, bet tagad vairs nevar? Vai tiešām latvieši neprot būvēt?

— Tajā pašā laikā, apbraucot Rīgai lielu loku, pilsētas pierobežā var redzēt tādus arhitektūras šedevrus…

— Tas ir sev! Jābūt politiskai gribai kaut ko uzcelt arī sabiedrībai un Rīgas nākotnei. Vēlreiz saku — Rīga ir sliktā stāvoklī!

— Kas šobrīd notiek Doma baznīcas glābšanas lietā?

— Mēs un Finanšu ministrija gaidām izstrādātu daudzpakāpju projektu Doma baznīcas restaurācijai. Neviens, pat arhibīskaps, pārdrošākajos sapņos un lūgšanās nedomā, ka to varētu paveikt gada laikā — būs vajadzīgi septiņi astoņi gadi, un arī tā nauda būs vajadzīga pakāpeniski.

Finanšu ministrija solījusi naudu atrast, bet izrādās, ka lielie runātāji un daudzbalsīgie kritizētāji nav spējīgi vienoties un iesniegt Kultūras ministrijai vienu kārtīgu projektu, ar kuru varētu strādāt tālāk. Mēs gaidām un neiejauksimies — ne administratīvi, ne politiski.

— Vai «gaidīšanas svētki» nevarētu ievilkties tik ilgi, kamēr brukšana pārnestā nozīmē kļūs par reālu?

— Nedomāju, ka kāds tīšuprāt sēdētu, rokas klēpī salicis. Mums nav pieredzes tāda pasaules klases objekta restaurācijā, no mūsu profesionāļiem nevar izspiest vairāk par to, cik var. Tomēr ceru, ka uz budžeta grozījumu laiku — vēl ir vairāki mēneši — šis projekts būs.

— Vēl kāds sāpīgs objekts — Salaspils memoriāls, kura restaurācijas plāni izraisīja pat starpvalstu nesaprašanos.

— Memoriāls pirms neilga laika nokļuva nelaimīga ķīlnieka lomā. Atkal no Krievijas puses tika falsificēti fakti, proti, Krievijas vēstniecība apgalvo — memoriāls esot katastrofālā stāvoklī. Tā nav taisnība. Tas ir viens no jaunākajiem valsts nozīmes pieminekļiem Latvijā, dažus desmitus gadu vecs pretstatā vairākus simtus gadu veciem pieminekļiem.

Jā, par to ir jāparūpējas, tas ir jāsakopj un jārestaurē plānveidīgi. Šobrīd tiek izstrādāts restaurācijas projekts, šim mērķim valdība piešķīrusi 10 000 latu. To, ko darīja Krievijas vēstniecība, es citādāk kā par «piecgadi trijos gados» nosaukt nevaru.

Nerēķinoties ne ar to, nepakonsultējoties ar pieminekļu aizsardzības speciālistiem, nu tik forsēs… Nopietna, plānveida restaurācija nenotiek vienā dienā, arī ne vienā mēnesī. Salaspils memoriālā ir daudz skulptūru, tām ir vajadzīga ļoti rūpīga izpēte, precīzi jāaprēķina līdzekļi…

— Tika dzirdētas fantastiskas lietas — pieminekļus tīrīšot ar skābi, betonēs un cementēs…

— Tāds stahanoviešu stilā iecerēts eiroremonts, kas ir absolūti nepieļaujami no restaurēšanas viedokļa. Nevienu brīdi nav bijusi interese par to, ko tad mēs paši darām un kādi ir mūsu plāni. Salaspils memoriāls atrodas ļoti stingrā Latvijas valsts un pieminekļu aizsardzības iestāžu uzraudzībā. Runājot ar ārvalstu diplomātiem, arī viņi ir teikuši, ka tā ir nepieklājīga iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās. Neaicināti talcinieki ar savu slotu svešā ciemā.

— Viens no jūsu jaunajiem darbības virzieniem — sekmēt aktīvāku Kultūras ministrijas dialogu ar Rīgas domi. Kā vērtējat līdzšinējās sadarbības plusus un mīnusus?

— Neraugoties uz to, ka vēl nesen bija modē Rīgas domi lamāt, es teiktu — vairāk bijis labā. Noslēgti vairāki nopietni vienošanās protokoli, pieņemti grūti lēmumi — balsojums par Okupācijas muzeja nodošanu valsts vajadzībām, nodomu protokols koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja būvniecībai. Atrisināts netika bibliotēkas zemju jautājums.

Manuprāt, ja valsts objektu būvē pilnībā par savu naudu, municipalitātei šīs zemes tomēr jānodod konkrētām vajadzībām. Otra lieta, kas mani nepatīkami pārsteidza, kad dome nobalsoja par Okupācija muzeja nodošanu valstij, zemes gabals netika uzmērīts tāds, kā perspektīvā paredzēts Gunāra Birkerta piebūves celtniecībai, par ko ir nobalsojusi muzeja padome.

Tomēr ceru, ka ar jauno pilsētas vadību šo jautājumu sakārtosim. Man nav grūti doties uz tikšanos pirmajai, tāpat kā es gāju pie iepriekšējā pilsētas mēra un teicu — strādāsim kopā! Agrāk taču pilsētai ar Kultūras ministriju dialoga par kultūru nebija, mēs visu sākām no nulles.