No šodienas Limbažu rajona Liepupes pagastā Duntes muižā atkal varēs dzirdēt slavenā stāstnieka Minhauzena neparastos un dēkainos piedzīvojumus.
Barons Minhauzens atgriezies Duntē!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tur atklāta ne tikai pirms četriem gadiem nodegušā Minhauzena muzeja krājumu izstāde, bet arī vaska figūru ekspozīcija, atjaunoti dīķi un ierīkotas meža takas.
Par piedzīvojumiem iz barona dzīves «Minhauzena pasaulē» stāsta tur esošie barona zābaki, bises, medību trofejas, viņa sievas Jakobīnes buduārs rozā toņos, dīķi, veļas mazgātava un citas lietas. «Šajā muižā Minhauzens pavadījis dzīves sešus laimīgākos gadus — dīķī medījis pīles, tejienes mežos nošāvis briedi ar ķiršu kauliņiem, ziemā Liepupes baznīcas zvanu tornī piesējis ķēvi un tā tālāk,» aizrautīgi stāstīja «Minhauzena pasaules» direktore Digna Čuikova.
Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis ir pārliecināts, ka «Minhauzena pasaule» ar laiku varētu iemantot arī valsts muzeja statusu. Slavenā dēku stāstnieka muzejs Duntē ir viens no diviem brīvkunga fon Minhauzena muzejiem pasaulē. Otrs atrodas viņa dzimtajā pilsētā Bodenverderā.
Liepupes pagastam nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai pēc ugunsgrēka atjaunotu muzeju, tāpēc to privatizēja SIA «Duntes muiža», kuras īpašnieki ir Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš. Viņi, ieguldot savus un Eiropas Savienības līdzekļus un sadarbojoties ar Limbažu muzeju, Duntē radījuši «Minhauzena pasauli».
«Minhauzens nebija ne ministrs, ne prezidents, ne ietekmīga vēsturiska persona, un tomēr viņš ir leģenda, par kuru runā un runās visa pasaule. Vienkāršais un sirsnīgais barons cilvēku sirdis iekarojis ar saviem stāstiem. Ar brīnumu,» pārliecināta Austra Dektere, kura par Minhauzenu muzeja apmeklētājiem stāstījusi ilgus gadus un pazīstama kā slavenā stāstnieka vecmāmiņa.
Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens dzimis 1720. gada 11. maijā Bodenverderā (Vācijā). 15 gadu vecumā zēns kļuva par pāžu Braunšveigas hercoga galmā, pēc tam iekļuva prinča Antona Ulriha svītā. 1738. gadā viņš nonāca Krievijā, kur sākamilitāro karjeru.
Gadu vēlāk Minhauzens iestājās Braunšveigas kirasieru pulkā, kas bija dislocēts Ventspilī, bet viņa komandētā 90 vīru lielā rota atradās Rīgā.
Neilgi pēc tam stāstnieks iepazinās ar baltvācu barona fon Duntena meitu Jakobīni un 1744. gada 2. februārī salaulājās ar viņu Pernigeles (Liepupes) baznīcā. Pēc sešiem Duntes muižā pavadītiem gadiem Minhauzens ar sievu atgriezās Bodenverderā. Tur draugu lokā pie vīna glāzes tieši šim mērķim uzceltā paviljonā Minhauzens stāstīja savus neticami dēkainos piedzīvojumus par kara gaitām un medībām.
1790. gadā barons kļuva atraitnis, taču trīs gadus vēlāk apprecējās otrreiz. Viņa izredzētā bija septiņpadsmitgadīgā baronese Bernardīne fon Bruna. Pēc tam, kad baronese dzemdēja bērnu no kaimiņu pilsētas skrīvera, sākās skandalozā laulības šķiršanās prāva, kuras laikā baronese Minhauzenu publiski nosauca par meli.
Izputējis un apvainots, 1797. gada 22. februārī barons Minhauzens nomira.
Barons pats nepierakstīja nevienu savu dēku. No barona dzirdētos tautā izplatījušos stāstus apkopoja pazīstamie literāti R. E. Raspe un H. A. Birgers.