Drīz pasaulē valdīs kreiļi?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: student.nvcc.vccs.edu

Tehnisko zinātņu kandidāts, vairāku dabas un humanitārajām zinātnes tēmām veltītu grāmatu autors Vigens Oganjans uzskata, ka tā dēvējamā organisma locekļu asimetrija dabā bija vērojama jau krietni pirms Homo sapiens parādīšanās.

Tiesa, pilnībā precīzu izskaidrojumu tam, kāpēc mūsu vidū ir gana «atšķirīgo», šai gadījumā — kreiļu, zinātne vēl nav spējusi rast.

Par kreiļu rašanās neizskaidrojamību savulaik runājuši arī ievērojami pagātnes pētnieki. Piemēram, Čārlzs Darvins savā ievērojamākajā darbā teicis: «Dabiskā izlase varēja saglabāt arī tādus briežus, kam ragi tikai vienā pusē (esot bijis tāds fenomens!), ja vien šī īpašība attiecīgajai sugai kaut kādā mērā būtu izrādījusies patiešām noderīga.»

Oganjans pauž, ka viss sācies krietni pasen, pirms vairākiem miljoniem gadu, kad hominīdi uzslējās pakaļkājās. Tad viņi vārda vistiešākajā nozīmē sevi jeb tieši savu sirdi ienaidniekiem uzrādīja kā visvājāko vietu.

Aprakstot kāda krievu muižnieka rīcību lāču medībās, slavenais rakstnieks Aleksandrs Dimā sajūsminājās par šā vīra drosmi. Atklājot lāci un sagatavojoties to nogalināt, viņš skaļi uzsaucis, tādējādi panākot, lai zvērs vispirms nostājas uz pakaļkājām. Tiklīdz saniknotais lācis atklājis drosmīgajam medniekam savas krūtis, viņš nešaubīgi tur iedūris medību dunci, trāpot tieši sirdī.

Lūk, tādējādi divkājainās radības sirds — gluži kā Dimā aprakstītajā gadījumā ar krievu lāci — kļuva nesalīdzināmi ievainojamāka nekā tās četrkājainajam priekštecim. Šai situācijā salīdzinoši skumjākā stāvoklī nokļuva tieši kreiļi, par kuru esamību iepriekš neviens vispār pat nenojauta. Jājautā — no kurienes tad viņi radušies, un kāpēc viņiem tik ļoti nav paveicies, vai ne?

Zināms, ka cilvēka ķermenim piemīt simetrija, ko tas mantojis no aizvēsturiskajiem, vēl ūdenī mītošajiem senčiem. Tajos apstākļos jebkura novirze no šīs simetrijas radītu vienas puses kustību ierobežošanu, tādējādi taisnvirziena kustības spēju pakāpeniski pārvēršot riņķveida kustībā.

Piemēram, tādu zivi — kreili, kas cenšas panākt savu upuri, visu laiku kaut kas vilktu pa labi, it kā neizskaidrojami novirzot no vajadzīgās trajektorijas. Savukārt pretējā gadījumā tā pati nepareizība attīstītos pa kreisi. Tas nozīmē, ka šādi nesimetriski īpatņi nespētu gūt nepieciešamos panākumus izdzīvošanas cīņā, nenodzīvotu līdz mirklim, kad evolūcija lika tiem pārcelties uz sauszemi. Tātad izdzīvojušajiem tomēr bija ideāli simetriski ķermeņi, un tas attiecināms arī uz locekļiem.

Bet mūsdienu biometrijas zinātne pauž, ka tā roka, kas cilvēkam uzskatāma par galveno, ir gan spēcīgāka, gan arī lielāka. Tātad tūlīt pēc mūsu attālo senču iznākšanas sauszemē notikušas kādas ievērojamas izmaiņas. Acīmredzot salīdzinājumā ar likumībām, kas valdīja blīvā ūdens vidē, sauszemē jūtami samazinājās dzīvo organismu biosimetrijas prasības, pamazām un gluži dabīgā veidā sākot mainīties.

Ievērojot tā dēvēto Hekela bioģenētisko likumu, atbilstoši kuram jebkura īpatņa individuālā attīstība ir it kā visas evolūcijas grupas svarīgāko etapu īss atkārtojums, top skaidrs, ka biosimetrijas izmaiņas kļuva sevišķi ievērojamas tajā hominīdu vecumā, kas atbilst mūsdienu cilvēka agrīnai bērnībai, proti, aptuveni piecu gadu vecumam.

Šo pieņēmumu Vigens Oganjans pamato ar faktu, ka bērna agrīnajās attīstības stadijās abas viņa rokas darbojas faktiski vienādi. Tikai aptuveni pusotra gada vecumā viena roka kļūst pasīvāka, un jau minētajā piecu gadu vecumā noslēdzas šis rokas dominantes veidošanās process. Un, ja tas tā patiešām ir, kļūst skaidrs arī tas, ka locekļu asimetrija dabā attīstījusies jau krietni pirms Homo sapiens parādīšanās.

Iespējams, sākumā tā nav sagādājusi liekas nepatikšanas vai neērtības, jo atšķirībā no ūdens valstības sauszemē vienlīdz efektīvi dzīvoja un attīstījās īpatņi gan ar kreisās, gan labās puses dominanti, gan arī tā dēvētie ambidekstri (kuriem abi locekļi vienlīdz attīstīti), un dabiskā izlase nesaskatīja iemesla kādu izbrāķēt. Tas tomēr nebija pārlieku ilgs laika posms, kas beidzās aptuveni pirms 40 000 gadu, kad savu uzvaras gājienu sev līdzīgo radījumu vidū sāka Homo sapiens.

Pēc faktiski pilnīgās uzvaras pār saviem «mazākajiem brāļiem» aizvēsturiskajā izdzīvošanas fāzē izrādījās, ka cilvēka vienīgais cienīgais pretinieks ir viņš pats. Un tieši šajā savstarpējā cīņā pamazām iezīmējās to cilvēku pārākums, kam spēcīgāka tieši labā roka. Kas īsti noteica šo pozīciju?

Acīmredzot neskaitāmajās tuvcīņās vairākums traumu, ko radīja pretinieka labā roka, veidojās zaudētāja krūšu kreisajā pusē. Un otrādi — kreisās rokas radītās brūces «greznoja» krūšu labo pusi. Vienādu iespēju kautiņa gadījumā (kreiļi pret kreiļiem, «labie» pret «labajiem», abroči pret abročiem) ikvienam bija pilnībā vienādas izredzes uzvarēt.

Savukārt, ja kāvās kreiļi pret «labajiem», acīmredzot pēdējiem bija lielākas izredzes. Raugi, divas trešdaļas cilvēku siržu izvietotas kreisajā pusē, tādējādi «labo» sitieni biežāk skāra pretinieka sirdi, nekā to iespēja kreiļi. Turklāt ar labo roku veiktie sitieni kopumā bija arī spēcīgāki, jo par dažiem grādiem mazāk novirzījās no tiešā sitiena līnijas.

Svarīgs faktors bija arī veikto sitienu skaits, kas «labajiem» pieauga straujāk, jo tie bija precīzāki. Iespējams, ikdienā tā varbūt bija gluži neliela priekšrocība, taču jau Darvins savulaik secinājis, ka īpatņiem, kuriem piemīt pat šķietami niecīgas priekšrocības, izdzīvošanas mistērijā ir nesalīdzināmi lielākas iespējas. Un, ja šī izdzīvošanas cīņa ilgst vairākas tūkstošgades, tas jau kļūst par ievērojamu faktoru.

Atšķirībā no pirmatnējās ūdens valstības, kur daba it kā nevienam īpatnim nebija piešķīrusi nekādas priekšrocības, vienlīdz nežēlīgi izbrāķējot gan tos, kuri savu simetriju zaudējuši «pa labi», gan tos, kuri «pa kreisi», uz sauszemes tā tomēr kļuva par ļauno pamāti, kas jau krietni pirms civilizācijas izcelšanās lika krist nežēlastībā tieši kreiļiem. Faktiski tā arī veidojusies šī labās rokas valdnieku pasaule.

Atšķirībā no pirmajiem senčiem, kuri uzslējās kājās, lai it kā ieņemtu jaunu cīņas pozīciju, vēlākā laika «uzvarētāji» to ne tikai pilnveidoja par izteiktu «labās puses» pozīciju, bet jau kopš civilizācijas pirmsākumiem faktiski it visu piemērojuši tieši savām ērtībām — ieroči, pārvietošanās līdzekļi, gaļas maļamās mašīnas, pulksteņi, arī labās puses rakstība u. c.

Kreiļu vienīgā priekšrocība varēja būt tas, ka viņi kļuva par vairāk vai mazāk neērtiem pretiniekiem dažos specifiskos sporta veidos.

Pirms aptuveni 10 000 gadu, mezolīta laikmetā, kad izgudroja šaujamloku un bultas, līdztekus attīstījās arī cits process, proti, radās dažādi no attāluma raidāmi un vadāmi iznīcināšanas līdzekļi.

Piemēram, kaujās aizvien mazāk sāka lietot tuvcīņas, tādējādi veiklas dūru vicināšanas nozīme mazinājās, un kreiļi, sajūtot nosacītu «dabiskās izlases spiedienu», pamazām sāka atjaunot savu pārstāvniecību «labo» pasaulē. Sākās savdabīga reversija, kuras procesā kreiļi ne tikai spēja šai pasaulē adaptēties, bet pamazām to arī iekārtot sev iespējami ērtāku.

Ja ir pareizas visas izvirzītās hipotēzes, varam sagaidīt, ka jau drīzā nākotnē uz mūsu planētas kreiļu faktiski būs tik pat daudz, cik «labo». Un tas nozīmē, ka jau tagad jāsāk nopietni gatavoties, jo tādos apstākļos acīmredzot nepietiks tikai ar «kreisajām» šķērēm, pulksteņiem vai vēl dažām lietām, kas jau tagad ieviestas.

Un vispār jāsecina, ka jauši vai nejauši, bet civilizācija tomēr rada apstākļus, kas faktiski likvidē cilvēkam nepieciešamību pielāgoties apkārtējai videi, pārsvarā tomēr šo vidi pielāgojot cilvēku vajadzībām.

Vigens Oganjans uzskata, ka patiesībā strauji vajadzētu ieviest rakstāmmašīnas klaviatūras principu itin visās mūsu sadzīves jomās, ne tikai rakstīšanā. Viņaprāt, globālajā starptautiskajā izdzīvošanas mistērijā spēs izdzīvot tikai tie, kas laikus būs sagatavojušies tam, ka pasaules dominanti pamazām pārņems kreiļi.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu