Vācijas zinātnieki izvirzījuši jaunu teoriju, lai izskaidrotu šķietami neizskaidrojamās vaļveidīgo — vaļu, delfīnu un cūkdelfīnu — kolektīvās pašnāvības, metoties krastā.
Kāpēc notiek vaļu pašnāvības?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ķīles universitātes speciālisti uzskata, ka vaļveidīgo orientēšanās spējas ietekmē Saules aktivitāte.
Ķīles universitātes darbinieki Klauss Vaneslovs un Klauss Riklefs, kuru pētījums publicēts žurnāla Journal of Sea Research numurā, salīdzinājuši vaļu skaitu Ziemeļjūras krastos ar Saules aktivitāti attiecīgajā laika brīdī un secinājuši, ka 90% gadījumu vaļi izskaloti krastā brīdī, kad Saule bijusi īpaši aktīva.
Kā zināms, šīs zvaigznes aktivitātes vidējais cikls ir 11 gadu, garākais — 17 gadu, bet īsākais — astoņi gadi. Tiek uzskatīts, ka īso ciklu laikā Saules aktivitāte ir visspēcīgākā un šīs zvaigznes izdalītā enerģija ietekmē Zemes magnētisko lauku.
Saules uzliesmojumi izraisa polārās blāzmas, var ietekmēt telekomunikāciju un elektrolīnijas, var radīt cilvēkiem sliktu pašsajūtu un, pēc vācu zinātnieku domām, arī spēj dezorientēt vaļveidīgos.
Viņu pētījums pamatojas uz faktu, ka no pēdējo 291 gada laikā reģistrētajām 97 vaļu pašnāvībām Ziemeļjūrā 87 jeb 90% notikuši laikā, kad Saules aktivitāte bijusi augstāka par vidējo jeb tā dēvētā īsā Saules cikla laikā. Zinātnieki uzskata, ka ceļā no Norvēģu jūras vaļi vienkārši apmaldās Ziemeļjūrā, kuras seklums un plakanais dibens neļauj dzīvniekiem orientēties.
Pēc K. Vinselova un K. Riklefa domām, vaļiem gluži tāpat kā baložiem ir kāda magnētiska orientēšanās spēja (tiek uzskatīts, ka baložiem, kas savulaik plaši izmantoti kā pasta piegādātāji, orientēties palīdz knābī esošie magnēta kristāli). Starp citu, arī pasta baložu turētāji novērojuši, ka ģeomagnētisko vētru laikā putni daudz biežāk apmaldās.
Tomēr vācu zinātnieku hipotēze nebūt nav neapstrīdama — vaļi, delfīni un cūkdelfīni metas krastos arī vietās, kur okeāna dziļums ir daudz lielāks. Spānijai piederošās Kanāriju salas, Austrālija, Jaunzēlande un Tasmānija, ASV Floridas štata piekraste — tās ir tikai dažas no vietām, kur pēdējo gadu laikā notikušas vērā ņemamas šo jūras dzīvnieku pašnāvības.
Pēdējo gadu laikā tās aizvien biežāk un biežāk tiek saistītas ar dažādu valstu kara flotu un arī zvejnieku aizvien pieaugošo vidējas frekvences sonāru izmantošanu. 2003. gada oktobrī Kanāriju salu krastā metās desmit vaļi — tikai dažas stundas pēc tam, kad pavisam netālu bija sarīkotas Spānijas vadītās karaflotes mācības.
Zinātnieki, pētot bojāgājušos vaļus, konstatējuši, ka to aknas un citi iekšējie orgāni pildīti ar gāzes burbuļiem, bet nelielie asinsvadi faktiski uzsprāguši no iekšienes. Šādi simptomi ir arī tā dēvētājai dekompresijai jeb kesonslimībai, kad, zīdītājam (arī cilvēkam) strauji paceļoties no jūras dzelmes, asinsritē esošais slāpeklis veido burbuļus, kas var aizsprostot asinsvadus.
Daļa zinātnieku uzskata, ka plaši lietotie sonāri rada izbailes vaļveidīgajos — tie strauji paceļas no dzelmes līdz okeāna virsmai, kesonslimības dēļ zaudē orientāciju un, ja tuvumā ir krasts, var tikt izmesti tajā. Jāatgādina, ka gan vaļi, gan delfīni, gan cūkdelfīni ir bara dzīvnieki, kas seko barvedim (gadījumā, ja tas zaudējis orientāciju — uz krastu) un nepamet slimos bara biedrus (pat ja tie virzās uz krastu).
Lieku reizi par to, ka vaļveidīgo pašnāvībās varētu būt vainojami cilvēki, runas sākās šā gada martā, kad Floridā krastā metās vairāk nekā 80 delfīnu. Tas notika tikai vairākas stundas pēc karaflotes mācībām, kurās bija piedalījusies arī Los Angeles klases zemūdene Philadelphia ar ļoti jaudīgu sonāru. ASV Jūras kara flote solījusies izmeklēt incidenta apstākļus, kas ļoti atgādina 2000. gada marta notikumus, kad Bahamu salās pēc ASV flotes mācībām krastā metās četru dažādu sugu vaļi.
Tajā pašā laikā noslēpumaina ir vaļu nāve Jaunzēlandes, Austrālijas un Tasmānijas apkaimē pagājušā gada novembrī. Kaut gan ne par kādiem manevriem ziņots netika, nomaļā Jaunzēlandes pludmalē tika atrasti vismaz 55 vaļi, kas nomiruši pēc mešanās krastā (glābējiem izdevies dzīvus nogādāt atpakaļ jūrā vēl 20 krastā atrastos vaļus), bet tikai dažas dienas pirms tam kādā salā starp Austrālijas kontinentu un Tasmānijas salu atrasti vismaz 80 vaļu un delfīnu, kas nomiruši pēc mešanās krastā.
Arī 2003. gada rudenī Tasmānijas dienvidrietumu piekrastē pēc mešanās krastā mira aptuveni 100 vaļu. Zinātnieki gan vaino militāristus, kas parasti necenšas afišēt savas mācības ar sonāru izmantošanu.