Kad ahajiešiem pēdas vairs neniezēja jeb Mikēnu valsts veidošanās

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: comp.uark.edu

Kad nu ahajiešiem pēdas vairs neniezēja vai varbūt tie vairs nevēlējās tālāk stiept visas savas mantas, Grieķijas teritorijā norisa ievērojamas pārmaiņas — vietējie kontinentālās Grieķijas apstākļi mainījās.

Daļa veco apmetņu bija sagrautas, parādījās jaunas.

20.–16. gadsimtā p. m. ē. visā zemē cita pie citas radās zemkopju apmetnes. Tās veidojās labu avotu tuvumā, parasti kalnu virsotnēs, kas noderēja kā dabiski nocietinājumi. Jau šajā laikā apmetnes Mikēnās, Tīrintā un citos nākamajos lielajos centros stipri izcēlās uz parasto apmetņu fona.

Mikēnas īpaši izauga ap 17. gs. p. m. ē., to akropoli apņēma mūris. Akropoles nogāzēs un apkārtējos pakalnos bija dzīvojamie kvartāli. Arī citos Grieķijas apgabalos izdalījās lielākas centrālās apmetnes, kurās dzīvoja valdnieki un augstmaņi.

Pakāpeniski šie punkti kļuva par pilsētām, kurās mitinājās amatnieki un zemkopji. Ilgstošais šķiru sabiedrības rašanās un valsts organizācijas veidošanās process kontinentālās Grieķijas teritorijā beidzās ap 17. gadsimtu p. m. ē. Te senās valstis sākumā izveidojās nelielās teritorijās, izaugot no tradicionālajām vietējām cilšu apvienībām.

Grieķijas ģeogrāfisko apstākļu dēļ pat sīkās ciltis ilgi saglabāja savu neatkarību. Tāpēc radās daudz apgabalu, kurus pārvaldīja atsevišķas valdnieku dzimtas. Valdnieku spēku samērs nebija vienmērīgs, bet katra apgabala dinasti centās saglabāt savu neatkarību.

Ahajiešu valstis attīstījās dažādi. Piejūras novadu pilsētas auga un nostiprinājās ātrāk nekā iekšējo apgabalu pilsētas. Agrāk par citām sevišķi spēcīga un varena kļuva valsts Peloponēsas ziemeļaustrumu daļā, Argolīdā. Tur kur atradās varenākie Mikēnu pasaules centri, piemēram, pašas Mikēnas, Tīrinta, Argosa.

Šajos Argolīdas centros un citās mazākās turienes valstiņās pastāvēja vairākas pastāvīgas dinastijas. Mikēnu valdnieku īpašumos bija ļoti auglīgi apgabali, tādēļ tie jau agri sāka izcelties ar savām bagātībām.

Šādi bagātību atradumi no 17.–16. gadsimta p. m. ē. norāda uz to, ka Mikēnu valsts šajā laikā veidojās un pamazām nostiprinājās.

16. gadsimta beigās un 15. gadsimta sākumā palielinājās atsevišķo valstiņu skaits, katra cīnījās pēc iespējami lielākas varas. Daudzi Grieķijas apgabali ģeogrāfiski bija izolēti, valstis veidojās nelielās teritorijās, un valdnieki tās pārvaldīja patstāvīgi vai gandrīz patstāvīgi.

15. gadsimtā p. m. ē. ahajiešu Grieķijas valstu robežas ir grūti noteikt. Parasti atsevišķos zemes novados izvirzījās priekšgalā viena vai divas valstis.

Arheoloģiski ir pierādīts, ka Atikā bija valdnieks, kam bija neliela pils Atēnu Akropolē. Boiotijā galvenā pilsēta bija Tēbas. Peloponēsā ir zināmas vairākas valstiņas: Argolīdā — Mikēnas un Tīrinta, Mesēnijā — Pilosa, Lakonijā — Sparta. Arī dažās Egejas jūras salās pastāvēja nelielas valstiņas, taču par daudzām no tām ziņas rodamas tikai mitoloģiskās tradīcijas materiālos.

Apmēram ar 15. gadsimtu p. m. ē. sākās ahajiešu sabiedrības lielākā uzplaukuma periods, kad samērā augstu attīstīta bija amatniecība, tirdzniecība un jūrniecība. Valdnieki tika nostādīti pārākā stāvoklī pār tautu, un to ģimenēm sāka būvēt iespaidīgās tolosu kapenes. Šajā laikā arī radās pirmās leģendas par ahajiešu valdnieku ciltskokiem, lai ar nostāstiem par to varonīgajiem senčiem vairotu valdnieka svarīgumu.

Valdnieka varas institūta attīstību uzskatāmi ilustrē valdnieku piļu augšana, t. i., citadeles paplašināšana un labiekārtošana, kad 14.–13. gadsimtā visās lielākajās pilsētās tika pārbūvētas agrākās pilis.

Ahajiešu valstis bija savstarpēji cieši saistītas — tās nemitīgi uzturēja savstarpējus sakarus, un tās tuvināja gan cilšu kopība, gan dažkārt arī valdošo dinastiju tiešā radniecība. Visvarenākie, šķiet, bija Argolīdas valdnieki, pie kuriem piederošie Mikēnu valdnieki, šķiet, sev pakļāvuši tuvākos sīkos valdniekus, turpretī Tesālijas vai Elīdas valdnieki bija patstāvīgi un atzina tikai savienību uz līdztiesības pamatiem.

Bez sīkajiem kariem kaimiņu starpā dažreiz uzliesmoja nopietnākas sadursmes, kad vairāki valdnieki apvienojās, lai uzbruktu kādai valstij. Tā apmēram 20–30 gadus pirms Trojas kara, t. i., ap 1270.–1260. gadu p. m. ē., šāds uzbrukums notika Tēbām Boiotijā. Var būt, ka atsevišķi ahajiešu karapulki piedalījušies arī lielajos karos Vidusjūras austrumos.

Spēcīgi kaimiņi nozīmēja grūtības pakļaut to teritorijas. Bet jauni iekarojumi nozīmēja jaunas bagātības, gūstekņus, ko pārvērst par vergiem, dažādas mantas, dārgmetālus utt. Tomēr doties cīņā ar spēcīgu kaimiņu nebija īpaši prātīgi, tāpēc valdnieki bija spiesti savus karagājienus laupīšanas un iekarošanas nolūkā vērst pret salu iedzīvotājiem un attālākām zemēm.

Populārs bija pirātisms, ar ko nodarbojās piekrastes valdnieki. Sevišķi svarīgos gadījumos ahajieši apvienoja spēkus kopējām militārām akcijām, piemēram, tāds bija Trojas iekarošanas karagājiens uz Mazāzijas ziemeļiem ap 1240. gadu p. m. ē.

13. gadsimtā p. m. ē. dažas ahajiešu valstis bija gandrīz tikpat stipras kā Mikēnas. Izrakumi ahajiešu pilī Iolkā, liecina, ka 14.–13. gadsimtā p. m. ē. te pastāvējusi spēcīga valsts, kas atzīmēts arī mītos.

Vidusgrieķijā izvirzījās Tēbas, arī Atikā eksistēja patstāvīga valsts, kuras valdnieki laikā no 1250. līdz 1200. gadam p. m. ē. pamatīgi nocietināja Atēnas. Dienvidgrieķijā, Mesēnijā, visievērojamākā joprojām bija Pilosas valsts. Lakonijā netālu no klasiskā perioda Spartas ir atrasta paliela apmetne, taču bez pils.

Tomēr iespējams, ka Mikēnu uzplaukuma laikā, kad tur tika pārbūvēta un paplašināta vecā pils, 14. un 13. gadsimtā p. m. ē. Mesēnija un Lakonija bija panīkušas. Tāpat noskaidrots, ka Olimpija šajā laikā jau bijusi apdzīvota. Mikēnu ietekme sniedzās arī pāri Korintas līcim līdz pat Termonai. Zināms, ka 13. gadsimta pirmajā pusē p. m. ē. Mikēnu un to kaimiņu Tīrintas pilis gājušas bojā ugunsgrēkos. Pēc tam pilnīgi atjaunota tikai Mikēnu pils.

Bet kādēļ gan tikai Mikēnu pils? Vai pilsēta, kas devusi vārdu veselai civilizācijai, ir bijusi arī visvarenākā?

No vienas puses, mītos kultivētais uzskats, ka tieši Mikēnu valdnieki bijuši pārāki pār citiem ahajiešu valdniekiem, ir apstiprinājies, pētot izrakumus. Piemēram, Mikēnu pils aktīvākais attīstības posms 14.–13. gadsimtā p. m. ē. sakrīt ar visas civilizācijas uzplaukuma laiku.

Šajā laikā pilsētā notikusi aktīva celtniecība, bagātajos kvartālos uzcelti ērti un plaši turīgo amatnieku un tirgotāju mitekļi. Pilsētas platajās un bruģētajās ielās ierīkota plaši sazarota kanalizācijas sistēma. Cauri Argolīdai tika iekārtoti labi ceļi un pār ielejām uzbūvēti akmens dambji. Tādējādi nav grūti izsekot Mikēnu ietekmes sfēras apmēriem.

Mikēnu pārvaldībā bija Ardolīdas līdzenums, kur bija izvietoti sargposteņi, cietokšņi, kurus pārvaldīja pakļautie valdnieki. Larisa uzraudzīja pieeju no rietumiem, Tīrinta pieskatīja līča piekrasti, Naufliona bija noderīga osta. Mikēnu pārticības pierādījumi atrasti lielākajā daļā šo vietu.

Mikēnu valdnieku dzimtas varenību nenoliedzami pierāda arī greznā valdnieka pils un monumentālās kapeņu būves, bet arī atradumi tur ļāvuši iepazīt milzīgu skaitu neaprakstāmi skaistu un dārgu priekšmetu no dažādiem materiāliem, un zelts ir viens no tiem, kas pārstāvēts visvairāk (piemēram, slavenās valdnieku zelta maskas un reljefie kausiņi).

Šādi atradumi ļauj pilntiesīgi Mikēnas dēvēt par «zeltā bagātajām Mikēnām», kā tās allaž tiek dēvētas pēc tradīcijas.

Atsevišķi zinātnieki uzskata, ka mūsdienu literatūrā ir tendence rādīt Mikēnas kā visvarenāko no ahajiešu valstīm gan antīkās tradīcijas, gan vēlāko laiku vēsturnieku uzskatu, piemēram, Tukidīda sacerējumu, ietekmē, kur Agamemnons rādīts kā galvenais karavadonis, attiecinot to arī uz savstarpējām valstiņu attiecībām.

Tādējādi korektāk būtu 17.–12. gadsimtā p. m. ē. Grieķiju saukt par ahajiešu Grieķiju, jo šajā laikā Mikēnas nebija vienīgais visattīstītākais centrs.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu