Katru mēnesi Rīgas zoodārza saimei piepulcējas jauni mazuļi, kuri, nedroši lūrot mammai pār plecu vai arī patstāvīgi čāpojot, izraisa smaidus apmeklētāju sejās, bet tieši pavasarī visbiežāk iespējams vērot, kā dzīvnieku mazuļi draiskojas un kā vecāki par tiem rūpējas. Šogad ģimenes pieaugumu sagaidījušas vainagdzērves, arī Japānas dzērvēm tūdaļ šķilsies mazuļi. Zvēru saimi papildinājuši ķengurēni un to mazie brāļi purva valabiji, kas, atvadījušies no mātes siltās somas, jau naski lēkā pa savu teritoriju. Savukārt lemuru un huzārpērtiķu mazuļus pirmajā mirklī var arī nepamanīt, jo tie ir kā pielipuši pie savām mammām un vēl baidās spert patstāvīgus soļus. Protams, reizēm dzīve nebrīvē ietekmē dzīvnieku vairošanās paradumus. Piemēram, vainagdzērves parasti vairojas pavasarī un vasarā, un tad apmeklētāji var novērot, ka mazuļi staigā pakaļ vai nu savai mammai, vai arī kopējai, tādējādi vingrinot kājiņas un iepazīstot pasauli, stāsta zoodārza runasvīrs Ingmārs Līdaka. Tomēr šogad, par lielu pārsteigumu, mazulis izšķīlies ziemas vidū. Iespējams, pagaidām neredzēsim visus zoodārzā «demogrāfiskajā sprādzienā» dzimušos, jo mazuļu aizsargāšanas instinkts piemīt arī nebrīvē mītošiem putniem. «Te bāzt degunu vai acis pie žoga ir bīstami,» pie Japānas dzērvju aploka brīdina I. Līdaka. Tik tiešām — topošais tēvs, ar knābi bakstot caur žogu, cenšas aizsargāt Japānas dzērvju mātīti, kas nožogotajā teritorijā tālāk perē mazuļus.