(Nobeigums.) Tāpēc īstenu apgaismību izjūt tas, kas nomiris Bardo sākumā, nāves brīdī, pēc kura sākas pakāpeniska grimšana bezapzinātās ilūzijās, projekcijās, kas ved uz jaunu dzimšanu. Garīgās attīstības virsotni cilvēks sasniedz savas dzīves beigās — tā ir kā visam paveiktā summa un pilna atlīdzība par padarīto. Nomirušajam ir jāsaprot, ka viņa psihiskais «Es» un visa «dotā» «iesniedzējs» — tie abi ir viens. «Dievu un garu pasaule — tā ir kolektīvā bezapziņa manī» (K. G. Jungs). Nomirušais ir vienīgais savu fantasmagorisko halucināciju liecinieks un skatītājs; tās ir atbrīvojušās un atdzīvojušās karmas iespaidā, un pastāvējušas arī virszemes dzīvē, iespējams, sapņos vai toksisku vielu izraisītās psihozēs, tikai, dzīvodams šaisaulē, cilvēks varēja atgriezties savā ķermenī kā atskaites punktā, bet pēc nāves, ja priež pēc tekstiem, viņš līdz pat jaunajai dzimšanai (pārdzimšanai) 49 dienas ir nolemts klaiņojumiem starpstāvoklī — ja vien nav sasniedzis apgaismību. Sākumā nomirušais aizgūtnēm aplūko brīnišķos tēlus, ko atspoguļo viņa jūtas un tieksmes, pēc tam tos nomaina viņa Ēnas puse, kuras dēļ cilvēku pārņem šausmas un viņš cenšas paslēpties, bet diemžēl, kā uzsvērts tekstā, šie redzējumi nav no viņa atdalāmi un, lai kurp viņš trauktos, tie visur seko līdzi. Nav pareizi domāt, ka visi redz vienu un to pašu. Cilvēku redzējumi, tāpat kā pieredze, nav vienādi. Ir milzums faktoru, kas starpstāvoklī iespaido apziņu. Ticīgs cilvēks droši vien redzēs savus dievus — labos un ļaunos, ateists — dīvaini virknētus tehnokrātiskus pārspīlējumus, mehānismus, robotus, datorus utt. Visticamāk, transformētās apziņas dažādajos tēlos cilvēks redzēs to, kam ticējis un ar ko īstenībā dzīvojis. Katru gaida sava elle un paradīze. Redzējumi ik dienu mainās, jo vienas domformas nomainās ar citām, līdz karmiskais spēks ir izsīcis. Domformas — apziņā iesakņojušos un iespiedušos noslieču sekas — «tīsies» tik ilgi, līdz nebūs iesmēlušas pašas sevi, un tad aizkapa dzīvi nomaina jauna dzimšana. Tā cilvēks no apziņas kūniņas nokļūst jauna tipa kūniņā, un nekas nemainās, ritenis turpina griezties. Kā vairākkārt uzsvērts «Tibetas mirušo grāmatā», mācības mērķis ir sasniegt atbrīvošanu, atbrīvoties no visām karmiskajām ilūzijām un, esot brīvam no jebkuras Ego ietekmes, virsapziņas vai nirvānas stāvokli ieraudzīt realitāti. Vidusmēra cilvēks naivi tic savas paša dzīves un pasaules realitātei, ko atklāj viņa jūtas, un ir pakļauts saviem dzīvnieka instinktiem, uzskatot tos par vienīgajiem pareizajiem. Domājošais cilvēks, atklādams, ka dzīve nebūt nav reālāka kā sapņojums, izjūt dziļu vilšanos. Toties gudrais cilvēks, kaut arī apzinās cilvēciskās dzīves iluzoriskumu, iluzorās formas un ātri plūstošos materiālus transformē priekšstatos par neiznīcīgo, pārlaicīgo, dzīves notikumus uzlūkojot kā realitātes simbolus, kas sniedzas tālu aiz individuālās pašpietiekamības robežām. Zināšanas par to, ka tēls veidots no parasta māla vai akmens, nedod mums nekādu norādi par skulptūras jēgu vai tās kā mākslas darba vērtību. Tāpat arī cilvēka individualitātes, viņa ķermeņa, psihisko īpašību, prāta funkciju vai psiholoģisko faktoru analīze nepietuvina mūs viņa eksistences jēgai vai viņa būtības izpratnei. «Mirušo grāmatā» ir teikts: «Tava apziņa, starojoša un tukša, ir neatdalāma no Visaugstākā Gaismas Avota, tā piedzimst un nemirst, tā ir nedziestošā gaisma, Buda Amitabha.» K. G. Jungs savā komentārā raksta, ka šāds paziņojums Rietumos tiek uzskatīts par bīstamu un pat vienkārši par zaimošanu: «Šī mācība mirstošajam atklāj dziļu patiesību, saskaņā ar kuru pat dievi nav nekas cits kā starojums un mūsu pašu dvēseles atspulgs. Saule Austrumos nedziest, kā var šķist kristietim, kam Dievs ir «nolaupīts», gluži pretēji — izrādās, ka cilvēka dvēsele ir dievišķā gaisma un Dievība — dvēsele. Austrumos šis paradokss tiek uztverts ļoti viegli, bet rietumniekā tas rada samulsumu.» «Tibetas Mirušo grāmatā» aprakstītās dievības simbolizē cilvēka psihes identificēšanos ar to vai citu stāvokli. Iluzorie redzējumi starpstāvoklī ir halucinācijas, kas būtībā ir bezapziņas psihiskie kompleksi, kuri jāizlādē, vai mirušā domformu iekšējā satura atspulgs. No iepriekš teiktā izriet, ka miermīlīgās dievības ir no sirds — avota un psihiskā centra –plūstošo cēlo jūtu (enerģijas) personifikācija. Šīs dievības parādās pirmās, jo emocijas un jūtas apsteidz impulsus, ko dod galvas smadzenes. Dievības parādās miermīlīgā izskatā, lai palīdzētu mirušajam, nomierinātu cilvēku, kas tikko šķīries no dzīves virs zemes. Šai sakarā interesanti ir amerikāņu psihiatra Reimonda Mūdija pētījumi par klīnisko nāvi, kā arī klīnisko nāvi pieredzējušo cilvēku stāsti par savas nāves konstatācijas pirmajās minūtēs skatītajiem dažādajiem tēliem — svētajiem, Kristu, Jaunavu Mariju, enģeļiem, vienkārši gaismu, jau mirušiem draugiem un radiniekiem. Bet cilveks atrodas karmas vai paša nodarījumu varā un nav gatavs atbrīvoties no uztveres nosacītības, tāpēc sirds impulsu nomaina prāta impulsi, ko atspoguļo niknas dievības — galvas smadzeņu darbības produkts. Viens no lielajiem arhitipiskajiem priekšstatiem, kas parādās «Čjonid Bardo», ir Nāves dievs — visu šausmu iedzīvinātājs. Un aiz viņa ir vēl 28 “ļaundarīgi» un 58 «asinskāri» dievi un dievietes. Par spīti haosam un briesmīgajiem atribūtiem, viņi visi ir pakļauti noteiktai kārtībai. Dievības ir sakārtotas mandalās vai apļos ar četrkrāsu krustu iekšpusē. Četras krāsas atbilst četriem gudrības aspektiem: baltā — gudrības ceļš, kas līdzinās spogulim; dzeltenā — vienlīdzības gudrības ceļš; sarkanā — atšķirību gudrības ceļš; zaļā — pilnības gudrības ceļš. Augstākā intuitīvā līmenī mirušais zina, ka visas «domas» izriet no viņa un ka četri gudrības ceļi ir viņa paša psihisko spēju emanācija. Šī ideja mūs pietuvina pie lamaisma mandalas psiholoģijas. Kad cēlo, sakāpināto jūtu izpausmes apdziest, pārtrūkst impulsi, kas nāk no sirds, aktivizējas domu orgāns un mirušais pakāpeniski sāk apzināties savu stāvokli un, no jauna dzimstot, jaunajā pasaulē cenšas atrast sev vietu, tā vai citādi iemiesojoties, bet viņa iespējas ierobežo karma. Tāpat kā dzīvē uz Zemes, priekšstati Bardo stāvoklī mainās — emocionālo «jaunību» nomaina saprātīgāka uztvere brieduma gados, tāpēc starpstāvoklī pirmie iespaidi ir priecīgāki par nākamajiem. Tiesa, pastāv iespēja, ka mirušais apzinās sava psihiskā stāvokļa iemeslus, un tad viņš spēj iziet no tā iespaida, apzināties īsteno realitāti un sasniegt atbrīvošanos, kas ir šīs mācības galvenais mērķis. Tad «karmiskie redzējumi» beidzas, apziņa, atbrīvojoties no piesaistīšanās formām un objektiem, atgriežas Dharmakaiji sākuma zonā. Tādā veidā, lasot grāmatu no beigām, mēs sasniedzam Čikhaj stāvokli, kas iestājas nāves mirklī. Mainītā lasīšanas kārtība, ko piedāvājis K. G. Jungs, lai nodrošinātu «Mirušo grāmatas» sapratni, nekādi neatbilst tās sākotnējam nodomam. Arī grāmatas izmantošana psiholoģiskiem mērķiem ir tikai papildiespēja; tiesa, lamaistiskā tradīcija to neaizliedz. Interesants skatījums uz šādu psiholoģisku interpretāciju par cilvēka iemiesošanās eksistences līmeņiem ir filozofijas doktoram Timotijam Līrijam — viņš tos citu citam pakārtoti sagrupējis sešos līmeņos, kas atbilst sešiem personības tipiem. Divi no tiem izvietoti augstāk par parasto cilvēka personības līmeni, trīs — zemāk. Visaugstākais apgaismības līmenis piemīt deviem, tiem, kas Rietumos tiek saukti par svētajiem, viedajiem vai dievišķajiem skolotājiem (Gautāma Buda, Laodzi, Kristus utt.). Otrajā līmenī ir asūri, ko var dēvēt par titāniem vai varoņiem, cilvēkiem ar neparastu spēku un dziļu garīgu redzējumu. Trešajā līmenī ir vairums normālo cilvēcisko būtņu, kas atrodas esamības spēles tīklos. Ceturtais līmenis atbilst primitīvām dzīvnieciskām inkarnācijām. Piektais ir neirotiķu — pretu — līmenis, kurā vīlušies un slimīgi gari bezcerīgi cenšas apmierināt savas vēlmes. Sestais, zemākais līmenis — elle vai psihozes stāvoklis. Saskaņā ar «Tibetas mirušo grāmatu» līmeni, kurā nokļūst cilvēks, nosaka viņa karma. Dvēsele ir ne tikai matafiziskās realitātes nosacījums, bet arī pati realitāte. Ar šo dziļo psiholoģisko patiesību arī sākas «Tibetas mirušo grāmata». Cilvēku dzīve ir pārāk īsa, un neviens nezina, kad pienāks gals viņam noteiktajam laikam. Kas notiek aiz sliekšņa, un kā palīdzēt sev un citiem mums priekšā stāvošajā ceļojumā? Varbūt ir vērts pievērsties gadsimtu gaitā pārbaudītām zināšanām «Tibetas mirušo grāmatā»?