Litas Beiris desmitais

Starptautiskais Baltijas baleta festivāls nu jau ir krietni pāri pusei. Skatītāji piedalījušies festivāla atklāšanā Rīgas dzelzceļa stacijā, redzējuši trīs modernās dejas kompānijas, galā koncertu ar viesiem no dažādām pasaules valstīm un mūsu pašu māksliniekiem un, iespējams, pabijuši arī abās baleta mākslai veltītajās izstādēs, kuras tika atklātas festivāla pirmajā nedēļā.

Kaut arī līdz šim festivālos smaguma kauss svēries uz laikmetīgās dejas pusi, jau no sākotnes uzsvērts baleta vārds. Tas arī saprotami un loģiski, jo no baleta pamatiem lielākoties izaugusi mūsdienu deja. Klasiskās dejas skola bija izteikti jūtama jau Olgas Ponas veidotajām izrādēm, kas atklāja festivāla programmu.

Čeļabinskas dejas kompānijas dalībnieku stieptās pēdas, nospriegotie augumi un brīvi taisītie špagati gandrīz jebkurā stāvoklī liecināja par labu trenētību un gadiem ilgu mērķtiecīgu darbu ar savu augumu. Šīs dejas teātra viencēlieni — Gaidīšana (veltījums nelaiķim horeogrāfam Jevgēņijam Panfoilovam) un Skatiens bezgalībā — bija sižetiski abstrakti, ar uzsvaru uz ķermeņu savstarpēju saspēli un ansambliskumu. Vizuāli atmiņā palikuši kā drūmi un dziļdomīgi, taču profesionāli korekti un pārdomāti.

Salīdzinoši absolūtā kontrastā Krievijas trupai bija Ņujorkas deju kompānija no ASV — Battleworks, īpaši viņu pirmais priekšnesums garās baltās kreklkleitās pie harmoniski gaišas Skarlati mūzikas. Kopumā Battleworks parādīja desmit īsākus un garākus horeogrāfiskus gabaliņus, kuros demonstrēja ķermeņa plastikas pārvaldīšanu un dzīvīgu iekšējo enerģiju.

Turklāt kompānijas horeogrāfs Roberts Bētls dejotāju ķermeņa spējām un īpatnībām ļāvis izpausties arī atsevišķos solo numuros, no kuriem vislielākās simpātijas izraisīja aziātiskās izcelsmes dejotāja priekšnesums atraktīvu balss modulāciju pavadījumā.

Daudz lielākā mērā ampelēšanās bija Ju Strēmgrēna kompānijas atvestā izrāde Hospitālis ar trim dramatiskā teātra aktrisēm. Šo varētu saukt drīzāk par kustību teātri: trīs sievietes iedomātā pagātnē (XX gadsimta vidū) kādā nomales slimnīcā ilgojas pēc jelkādiem notikumiem.

Tad nu viņas pašas tos izspēlē, runājot izdomātā valodā, kas nezinātājam izklausās pēc kādas noteiktas skandināvu valodas. Šo amizieri varētu arī aprakstīt kā variācijas par mistera Bīna tēmu, kur centrā ir fantāziju un realitātes komiska neatbilstība un mīļš tizlums, kuram sekojot uzmanība neatslābst ne mirkli.

Oficiālais festivāla atklāšanas pasākums jau piekto reizi notika Rīgas dzelzceļa stacijā, kurš gan nejaušiem, gan jaušiem garāmgājējiem kaut uz mirkli ļāva ieraudzīt īstu baletu un orķestri. Un balets ielās iziet ļoti reti!

Atklāšanas centrālo priekšnesumu bija sarūpējis mūsu baleta vadītājs Aivars Leimanis. Baleta trupas mākslinieki dejoja Mūzikas akadēmijas orķestra (diriģents A. Vecumnieks) spēlēto J. Štrausa melodiju pavadībā. Pa vidu uzstājās cirka mākslinieks ar dresētiem baložiem, bet operdziedātāja Evita Zālīte pirms savas uzstāšanās publiku mulsināja, tēlojot dzelzceļa stacijas apkopēju. Taču vēsturē kā spilgtākā festivāla atklāšanas epizode, iespējams, paliks Litas Beiris un Rīgas mēra Aivara Aksenoka kopīgā polka.

Atšķirībā no tautai demokrātiski pietuvinātā atklāšanas koncerta galā koncerts Nacionālajā operā allaž ticis pasniegts kā festivāla galvenais un lielais notikums. Kaut arī satura ziņā ne vienmēr tas ir nozīmīgākais un vērtīgākais. Arī šogad uzaicinātās baleta zvaigznes no ārzemēm pārliecināja, ka mūsējās nemirdz mazāk spoži ne klasikā, ne modernajā dejā.

Viesu pāri — Vīnes operas baleta solists Gregors Hatala ar partneri Hae Min Hvangu no Korejas; Japānas dejotāji Jošio Homura un Sajna Kudo; Keitlina Valentaina ar Ediju Tovaru-Ernandesu (ASV) — nebūt nebija lielākie koncerta pārsteigumi. Varbūt tādēļ jo interesantāki koncertā šķita mūsu kaimiņu — leišu un igauņu — iestudētie numuri un Agra Daņiļēviča deju kopas Dzirnas priekšnesumi.

Balets Estonia bija atvedis pavisam nesen iestudēto Bolero (horeogrāfs Tīts Hjarms), kas izvērtās par koncerta pirmās daļas kulmināciju. Astoņi vīrišķīgi puiši melnos džinsos un viegli trausla, gaisīga dāma — auksta kā zivs un tāla kā nereāla fantāzija. Negribēti apslāpēta kaislība dominēja arī Klaipēdas muzikālā teātra solistu numurā Moulin Rouge — tādā kā sporta deju stilā.

Kaisles sarkanā krāsa kustībā un muzikālajā pavadījumā neatņemams komponents, protams, bija arī abos Flamenko trio priekšnesumos. Līdz ar to vispārīgi varētu pat teikt, ka X Starptautiskā Baltijas baleta festivāla galā koncerts bija kaislīgi sarkanā zīmē. Sarkanais šogad ir gan festivāla reklāmas materiālu fona krāsa, un sarkanā kleitā ģērbta koncerta atklāšanas vārdus teica Valsts prezidente un festivāla patronese Vaira Vīķe-Freiberga.

Ja sarkanais motīvs būtu bijusi konsekvence, tad vēl pietrūka vien kādu efektīgu fragmentu no mūsu pašu izrādēm Dons Kihots vai Karmena.