(30) Kad Tavs Kungs teica eņģeļiem: lūk, Es nolikšu Sev virs zemes vietnieku! — tie teica: ak, Tu tur noliksi kādu, kas darīs tur nelietību un izlies asinis, kurpretim mēs cildinām Tavu slavu un svētījam Tevi?! — Viņš teica: gan Es zinu, ko jūs nezināt! — (31) Viņš iemācīja Ādamam visu lietu vārdus.
Tad Viņš rāda tās eņģeļiem un saka: pavēstiet man visu šo lietu vārdus, ja esat patiesi! —
(32) Tie saka: slava Tev! Nav mums zināšanu, kā vien tas, ko Tu esi mums iemācījis! Paties, Tu esi Zinošais, Gudrais! —
(33)Viņš saka: ak, Ādam, pavēsti tu viņiem šo lietu vārdus! — Kad tas tiem pavēstīja šos vārdus, Viņš saka: nu, vai Es neteicu jums, ka Es zinu debesu un zemes noslēpumus, i gan to, ko jūs atklāti izrādāt, i gan to, ko apslēpjat? —
(34) Kad Mēs sacījām eņģeļiem: klanieties Ādamam! — tad visi krita pie zemes, tik ne Iblīss — tas liedzās, jo lepnums bija to pārņēmis, un tas kļuva par noliedzēju.
(35) Mēs teicām: Ādam, dzīvo tu Dārzā kopā ar savu sievu un mielojieties tajā abi pārpilnām, kur tik vēlaties —bet netuvojieties šim kokam, ka netopat par ļaundariem —
(36) Tak Sātans tos klupšus dabūja lejā no turienes, viņš dabūja tos nost no tās vietas, kur tie abi bija! Tad Mēs teicām: lejup nu!Cits citam jūs būsiet ienaidnieki! Tak virs zemes būs jums i miteklis, i iztikšana uz kādu laiku.
(37) Un Ādams uzklausīja sava Kunga vārdus, un Tas viņam pievērsās — paties, Tas — Pievērsējies, Tas — Žēlsirdīgais!
(38) Mēs teicam: nu leja no šejienes jūs visi reizē! — bet, ja nāks jums no Manis ceļazīmes, tad tie, kas Manām ceļazīmēm sekos, tie nejutīs baiļu, un nebūs tiem jābēdā, (39) bet neticīgie, kas Mūsu zīmes noliedz, tie ies ugunī, un paliks tur mūžam.
(40) Ak, Izraēla dēli, pieminiet Manu svētību, ar kuru esmu jūs svētījis, un turiet ar Mani Derību, tad Es turēšu Derību ar jums.Un bīstieties tik Manis!
(41) Ticiet Tam, ko Es esmu nu sūtījis lejup par apstiprinājumu Tam, kas jums jau bija — netopiet jūs par pirmajiem, kas Tam netic! Neiztirgojiet Manas zīmes par nieka cenu, bet bijājiet Mani! (42) Netērpiet Patiesību aplamībā — tad būsiet slēpuši Patiesību, kaut zinājāties!
(43) Stāviet lūgšanu, šķīstieties žēlastības dāvanām, klanieties ar klanītājies.
(44) Vai sauksiet ļaudis pie tikuma, bet pašus sevi piemirsīsiet — jūs, kas Rakstus lasāt?! Vai tad neapjēdzat?!
(45) Ņemieties palīgā pacietību un lūgšanu — tas paties ir liels grūtums, bet neba pazemīgajiem, (46) tiem, kuri droši, ka sastaps savu Kungu un pie Viņa atgriezīsies.
(47) Ak, Izraēla dēli, pieminiet Manu svētību, ar kuru Es esmu jūs svētījis, un i to, ka esmu jūs paaugstinājis pār visiem pasaulē.
(48) Bīstieties dienas, kad neviena dvēsele par otru neaizliks, kad no tās nepieņems aizbildumu un neņems no tas izpirkumu, nedz taps tām līdzēts.
(49) Lūk, Mēs paglābām jūs no Vārava ļaudīm, kas bija uzlikuši jums ļaunas mocības, nokaudami jūsu dēlus un atstādami dzīvas tik jūsu sievietes; un tas bija jums bargs pārbaudījums no jūsu Kunga. (50) Un, lūk, Mēs pašķīrām jums jūru un paglābām jūs, bet Vārava ļaudis Mēs nogremdējām — jums noraugoties!
(51) Lūk, Mēs turējām Mozu četrdesmit naktis — tad jūs sev ņēmāties Teļu, šim promesot! Jūs, ļaundari!
(52) Mēs vēlāk piedevām jums, ka varbūt jūs tapsiet pateicīgi, (53) un, lūk, Mēs devām Mozum Rakstus un Nošķiršanu, ka varbūt jūs staigāsiet taisnu ceļu. (54) Un, lūk, Mozus teica savai tautai: ak, mana tauta,
paties, jūs sevi maitājāt, ņemdamies Teļu! Vērsieties pie sava Radītāja
un paši nokaujiet tos, kas jūsu pašu — tā jums būs labāk jūsu Radītāja priekšā, Viņš pievērsīsies jums piedodams —
paties, Viņš ir Pievērsējies, Viņš — Žēlsirdīgais!
(55) Lūk, jūs teicāt: ak, Mozu, mēs neticēsim tev, iekams paši savām acīm ieraugām Dievu!
Un pērkons spēra jūs turpat — jums raugoties! (56) Tad Mēs atmodinājām jūs, kaut bijāt taipus nāves,
ka varbūt tapsiet pateicīgi. (57) Un Mēs sedzām jūs mākoņiem
un sūtījām lejā jums mannu un paipalas — ēdiet nu labumus, ko Mēs jums gādājuši! — Un neba Mums tie nodarīja ļaunu, tik paši sev!
(58) Lūk, Mēs teicām: ejiet šai pilsētā un tur mielojieties — kur tik vēlaties, da pārpilnām! — Iegājuši tās vārtos, krītiet pie zemes un sauciet: atlaišanu! —Mēs piedosim jums jūsu pārkāpumus un dāsni Mēs dāvāsim tiem, kas labu dara.
(59) Bet ļauna darītāji ielika citu vārdu tā vietā, kurš bija tiem sacīts, un Mēs no debesīm sūtījām nešķīstu sērgu lejup pār netaisnajiem, jo tie dara nekrietnību!
(No arābu valodas tulkojis Uldis Bērziņš)