Foto: Publicitātes foto

No 20. maija «Kinogalerijā» skatāma režisora Ulda Tīrona filma «Filozofs izbēdzis» par filo­zofu Aleksandru Pjatigorski — budisma un Senās Indijas filozofijas speciālistu un rakstnieku, kas dzimis Krievijā 1929. gadā, bet 1974. gada aizbēdzis no PSRS un kopš tā laika dzīvo un strādā Londonā. Intelektuālajās aprindās Pjatigorskis ir sava veida guru, pateicoties domāšanas veidam un attieksmei pret dzīvi. Kopš 90. gadu beigām viņš ir biežs viesis Latvijā un centrālā persona pasākumos, kur runā un sarunājas, arī «Rīgas Laikā» lasīti filozofa tekstuālie žesti. Radošā draudzība acīmredzot mudinājusi žur­nāla redakto­ru Uldi Tīronu iemūžināt videolentē to, kurš «negrib gatavoties nā­vei». Tīrons un biedri seko sava varoņa gaitām Londo­nā, viņa dzimtajā pilsētā Maskavā, arī Vīnē, Rīgā, Pa­rīzē, Berlīnē, budistu klos­teros Himalajos un tuvina skatītāju Pjatigorska filozofijai un dzīvei, ļaujot ieklausīties viņa lekcijās, intervijās un vārdu apmaiņās. Kādā sarunā ar draugiem Pjatigorskis atklāj sa­vas personības pievilcības noslēpumu — viņa dzīvē galvenais ir prieks, ko sniedz domāšana. Cilvēki ap­kārt jūt šo prieku un vēlas no šīs enerģijas uzlādēties, sildīties viņa dzirksteļojošā prāta tuvumā. Viņa prāta vitalitāti spilgtina humora izraisīta nenopietnība. Jautāts par RL komandai aktuālo nāves jautāju­mu, Pjatigorskis atbild, ka pats jautājums par dzīvi jau ietver jautājumu par nāvi — nav nekā šausmīgāka kā neapzināties, ka dzīvo, tāpat kā to, ka mirsi. Nāvei vajagot gatavoties, taču viņš to negribot darīt — kāpēc melot? Lūk, šāda uzdrīkstēšanās domāt un vēstīt, ko grib, ļoti zīmīgi raksturo Pjatigorska personību. Viņā piesaista cilvēciskums — domas patstāvība un patie­sums. Ne velti Pjatigorska aizraušanās ir interesan­tu cilvēku kolekcionēšana, viņu saista un iedvesmo cilvēki, kuri manifestē individualitāti, tātad līdzīgie. Raugoties uz «Filozofu» kā kinematogrāfisku sasnie­gumu, gribas piebilst, ka filmai pietrūkst dinamikas, tā nepulsē. Acīmredzot autori ir fokusējušies tikai uz tekstu, uz kā balstīta visa filma, turklāt daudz rediģē­jot teikto. Sarunu biedrs tiek pārtraukts pusvārdā un «lec» no kadra uz kadru. Ja uzmanības centrā ir cilvēks — domātājs, dodu priekšroku «neuzlabotam» domas iz­klāstam, lai arī tas «atņem» laiku filmas papildu pie­sātināšanai. Pjatigorskis atrodas gandrīz katrā kadrā, nesdams skatītājam arvien jaunas un jaunas atklās­mes par sevi un dzīvi. Tā kā kino tomēr ir komplekss audio vizuāls medijs, kāpēc nedot vietu pauzei, ieelpai — asociācijām, kas balstās ne tikai uz tekstu, bet arī ci­tiem izteiksmes elementiem? Pierādījuma neesamība un klusums tikpat būtiski var bagātināt filmas vēstīju­mu kā notiekošā apliecinājums un teksts. Lai arī filmas ģeogrāfija ir plaša, autori neaizraujas ar kinematogrā­fisku interjera vai eksterjera aprakstu. Piekrītu — nav nozīmīgi, kur saruna notiek, nozīmīga ir pati saruna. Tāpat nav svarīgi arī filmas dalībnieki, svarīgs ir tikai viņu teiktais par Pjatigorski. Cilvēki nereti vairās no domāšanas, aizbildinoties ar laika trūkumu un citām kaitēm, piesārņojot savu ēteru ar surogātdomām un pseidoviedokļiem, ko patapina cits no cita. Lai domātu, ir jāabstrahējas no realitātes, kas pārpilna ar informāciju, pienākumiem, vajadzībām, attiecībām utt. Šādam darbam ir jāizbrīvē vieta, no daudz kā atsakoties. Kā saka filmas varonis, viņš pirmām kārtām ir «filozofs pats sev un ļoti šauram draugu un skolnieku lokam». Taču es ceru, ka tās mērķauditorija ir plašāka — visi, kuriem interesē īstena domāšana — apzināta domu virzīšana un pārvaldīšana. Vai, noskatoties filmu, izdevās noķert filozofu? Laikam — nē. Viņš atkal izbēdzis, atstājot mani sākumā — manu domu iesākumā.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X