No 20. maija «Kinogalerijā» skatāma režisora Ulda Tīrona filma «Filozofs izbēdzis» par filozofu Aleksandru Pjatigorski — budisma un Senās Indijas filozofijas speciālistu un rakstnieku, kas dzimis Krievijā 1929. gadā, bet 1974. gada aizbēdzis no PSRS un kopš tā laika dzīvo un strādā Londonā. Intelektuālajās aprindās Pjatigorskis ir sava veida guru, pateicoties domāšanas veidam un attieksmei pret dzīvi. Kopš 90. gadu beigām viņš ir biežs viesis Latvijā un centrālā persona pasākumos, kur runā un sarunājas, arī «Rīgas Laikā» lasīti filozofa tekstuālie žesti. Radošā draudzība acīmredzot mudinājusi žurnāla redaktoru Uldi Tīronu iemūžināt videolentē to, kurš «negrib gatavoties nāvei». Tīrons un biedri seko sava varoņa gaitām Londonā, viņa dzimtajā pilsētā Maskavā, arī Vīnē, Rīgā, Parīzē, Berlīnē, budistu klosteros Himalajos un tuvina skatītāju Pjatigorska filozofijai un dzīvei, ļaujot ieklausīties viņa lekcijās, intervijās un vārdu apmaiņās. Kādā sarunā ar draugiem Pjatigorskis atklāj savas personības pievilcības noslēpumu — viņa dzīvē galvenais ir prieks, ko sniedz domāšana. Cilvēki apkārt jūt šo prieku un vēlas no šīs enerģijas uzlādēties, sildīties viņa dzirksteļojošā prāta tuvumā. Viņa prāta vitalitāti spilgtina humora izraisīta nenopietnība. Jautāts par RL komandai aktuālo nāves jautājumu, Pjatigorskis atbild, ka pats jautājums par dzīvi jau ietver jautājumu par nāvi — nav nekā šausmīgāka kā neapzināties, ka dzīvo, tāpat kā to, ka mirsi. Nāvei vajagot gatavoties, taču viņš to negribot darīt — kāpēc melot? Lūk, šāda uzdrīkstēšanās domāt un vēstīt, ko grib, ļoti zīmīgi raksturo Pjatigorska personību. Viņā piesaista cilvēciskums — domas patstāvība un patiesums. Ne velti Pjatigorska aizraušanās ir interesantu cilvēku kolekcionēšana, viņu saista un iedvesmo cilvēki, kuri manifestē individualitāti, tātad līdzīgie. Raugoties uz «Filozofu» kā kinematogrāfisku sasniegumu, gribas piebilst, ka filmai pietrūkst dinamikas, tā nepulsē. Acīmredzot autori ir fokusējušies tikai uz tekstu, uz kā balstīta visa filma, turklāt daudz rediģējot teikto. Sarunu biedrs tiek pārtraukts pusvārdā un «lec» no kadra uz kadru. Ja uzmanības centrā ir cilvēks — domātājs, dodu priekšroku «neuzlabotam» domas izklāstam, lai arī tas «atņem» laiku filmas papildu piesātināšanai. Pjatigorskis atrodas gandrīz katrā kadrā, nesdams skatītājam arvien jaunas un jaunas atklāsmes par sevi un dzīvi. Tā kā kino tomēr ir komplekss audio vizuāls medijs, kāpēc nedot vietu pauzei, ieelpai — asociācijām, kas balstās ne tikai uz tekstu, bet arī citiem izteiksmes elementiem? Pierādījuma neesamība un klusums tikpat būtiski var bagātināt filmas vēstījumu kā notiekošā apliecinājums un teksts. Lai arī filmas ģeogrāfija ir plaša, autori neaizraujas ar kinematogrāfisku interjera vai eksterjera aprakstu. Piekrītu — nav nozīmīgi, kur saruna notiek, nozīmīga ir pati saruna. Tāpat nav svarīgi arī filmas dalībnieki, svarīgs ir tikai viņu teiktais par Pjatigorski. Cilvēki nereti vairās no domāšanas, aizbildinoties ar laika trūkumu un citām kaitēm, piesārņojot savu ēteru ar surogātdomām un pseidoviedokļiem, ko patapina cits no cita. Lai domātu, ir jāabstrahējas no realitātes, kas pārpilna ar informāciju, pienākumiem, vajadzībām, attiecībām utt. Šādam darbam ir jāizbrīvē vieta, no daudz kā atsakoties. Kā saka filmas varonis, viņš pirmām kārtām ir «filozofs pats sev un ļoti šauram draugu un skolnieku lokam». Taču es ceru, ka tās mērķauditorija ir plašāka — visi, kuriem interesē īstena domāšana — apzināta domu virzīšana un pārvaldīšana. Vai, noskatoties filmu, izdevās noķert filozofu? Laikam — nē. Viņš atkal izbēdzis, atstājot mani sākumā — manu domu iesākumā.
Uldis Tīrons: Filozofs izbēdzis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.