Dvīņi un Dvīņu laiks

Kad ķermenis bērnam sāk kaut mazliet klausīt, viņš tūdaļ konstatē, ka tuvumā ir vēl kaut kas. Un vēl kaut kas, un vēl… Un viņš dodas ciemos pie bumbas, pie krēsla, pie tevis. Grib visu paņemt rokās, ja izdodas — arī mutē, lai kontakts būtu pil­nīgāks. Protams, ir interesantāk, ja šis kaut kas prot arī kustēties, bet, ja turklāt spēj izdot ari skaņas, — tas ir vienkārši sajūsminoši!

Iespaids aiz iespaida, kadrs aiz kadra. Rakstos ir teikts: «..Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku., un ie­dvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu.» (1. Mozus 2:7)

Ik jaunā kadrā, ik tuvplānā — jauna elpa, bet — tikai viena. Mirklis, un atkal vajadzīgs jauns skats, svaigs iespaids. Kā spēlē, kurā spožs objekts parādās un tūdaļ pazūd — lieta vēl nupat bija intere­santa, bet tagad tāda vairs nav.

Interese ir kā mērinstrumenta bultiņa, kas rāda, cik dzīvības impulsu cilvēks spējīgs gūt no kon­krētās situācijas (šo instrumentu vajadzētu saukt par prānometru, atvasinot no vārda prāna). Un, raug, pēc mirkļa bultiņas rādījums kritās, interese zūd un bērns dodas tālāk pēc jaunas dzīvības elpas.

Dvīņi ir Gaisa zīme. Gaiss saistīts ar pastāvīgu atjaunošanos, un, patiesi, tam vienmēr jābūt svaigam, tīram, jaunam. Ir jābūt jaunām vēsmām, jauniem kontaktiem, ir jāapmainās ar jaunumiem un jādzīvo svaigā, rosinošā gaisotnē.

Domas nedrīkst «iestrēgt» vai «ieciklēties», tām ir jārit pastāvīgā straumē — jārodas, jādzimst, jālido. Īstais vārds īstajā brīdī — paskat, kā cilvēks atdzīvojās! Nevajag garas runas — tās nogurdina, un, ja tiek lasītas no papīra, vispār nekam neder. Runai ir jābūt spon­tānai, vieglai, dzīvai.

Nedrīkst būt tā kā Atēnu ora­toram, kas atbrauca uz Spartu teikt runu, taču spartieši runas sākumu aizmirsa un beigas nesapra­ta, jo bija aizmirsuši sākumu…

Ja tev ir, ko pateikt, — saki! Ja nav — lai saka citi, jo visi vēlas runāt!

Cilvēks var ilgi iztikt bez barības, daudz mazāk -bez ūdens, bet bez gaisa — tikai pavisam īsu brīdi. Dvīņu zīme ir saistīta tieši ar gaisa apmaiņu — ar svaigu ieelpu. Ar Dvīņu zīmi saistītais orgāns ir plaušas.

Ar Dvīņiem saistīti tādi kontakta instrumenti kā tauste un oža. Mēs nevaram iepazīties, vienkārši skatoties, — mums noteikti vajag pieskaities, pataus­tīt, paņemt rokās. Iepazīstoties mēs spiežam viens otram roku, tā apmainoties ar saviem signāliem, kas vēstī par mums.

Divu cilvēku rokasspiedienā ir kaut kas ielīksmojošs, tonizējošs — protams, ja viņi viens otram ir kaut mazliet simpātiski. Rokas ir prāta instruments — bērnībā mums virs gultiņas karājās spožas rotaļlietas un grabuļi, kam vajadzēja tonizēt nervu sistēmu. Rokas cilvēka dzīvē veic līdzīgu funkciju kā dzīvniekiem deguns.

Ar Dvīņiem ir saistītas it visas zīmes. Pasaule, ja raugās caur Dvīņu prizmu, ir pilna visdažādāko zīmju. Un Dvīņi rada valodas — zīmju sistēmas.

Merkurs — Dvīņu valdnieks — ir attēlots ar kadu-ceju — maģisku zizli, ap kuru vijas čūskas. Ar Dvī­ņiem saistīti visi burvju zižļi, spieķi un nūjiņas no pasakām un leģendām, piemēram, Mozus zizlis, kas spēja pārvērsties par čūsku. Tie ir Dvīņu instrumenti — roku un pirkstu turpinājums.

Ar Dvīņu simbolismu ir saistīti triki, pārģērb­šanās, pārvēršanās, bet tāpat ari — meli, krāpšana, izmuļķošana. Jebkuru faktu mēs varam dažādi ietērpt, «iepakot» citā formā, citādi pasniegt, un tas pārvēršas par kaut ko citu. Turklāt pastāv speciālis­tu valodas, un, tā kā mēs daļēji domājam valodā, viens un tas pats notikums psihologu valodā kļūst par kaut ko vienu, juristu valodā — par kaut ko citu, mediķu valodā — vēl par kaut ko citu.

Valoda spēj dažādi izgaismot un atklāt faktu. Valoda ir kā pārģērbšanās.

Bet kas tad īstenībā notika? Jāsaka, ka tas bieži vien nešķiet īpaši svarīgi, — interesantāka ir pār­ģērbšanās un pārvēršanās.

Pastāv situācijas, kurās, pārejot uz citu valodu, rodas labāka saistība, kā tautā saka — «pielec» labāk. Tieši tā — valodas maiņa var nodrošināt — kļūst skaidrs. Bet ir arī situācijas, kad valoda gluži kā bikses kalpo tam, lai noslēptu fakta kailumu. Un redzēt šo faktu kaut kādu iemeslu dēļ nav vēlams.

Te parādās specifiska valodas īpašība, kas regulē mūsu attiecības ar īstenību vai patiesību. Tā gādā, lai kontakta pakāpe atbilstu mūsu spēkiem. Jo, lai uztvertu un izturētu patiesību, ir vajadzīga vesela virkne īpašību, piemēram, morāls spēks. Valoda tuvina mūs īstenībai tādā mērā, kāds mums ir pa spēkam.

Arī mīta valoda, Svēto Rakstu valoda — tā ir cilvēka uztverei pielāgota valoda, kas vienlaikus izrādās ļoti ietilpīga un ir piemērota dažādiem uztveres līmeņiem.

Valoda ir Dvīņu brīnums! Ir taču zināms: ja kaut kas dzīvē gulstas uz mums kā smags slogs, tad, «ietērpjot» to vārdos, kļūst vieglāk — kaut kas pārvēršas. Turklāt šīs pārvērtības produkts var izrādīties mākslas darbs, tātad valoda dzīves materiālam var piešķirt māksliniecisku vērtību. Vai arī — īstie vārdi spēj kaut ko darīt skaidrāku sevī, apgaismot to, kas bijis tumšs.

Vārds var kļūt par enerģijas nesēju, kas pārvēršas gaismā, izkliedē zemapziņas tumsu, ieslēdz «alķīmiskas reakcijas», kurās kaut kas sāk reaģēt un mainīties.

Psihē, tāpat kā dabā, ir procesi, kas notiek tikai tumsas aizsegā. Ja cilvēks nolaižas savas zemapzi­ņas krēslā, nesdams gaismas avotu, efekts ir tāds pats kā tad, ja viņš nokāptu vecas mājas pagrabā un tur ieslēgtu gaismu. Kaķi, peles vai prusaki — lai arī kas tur mitinātos — saprot, ka viņu laiks ir bei­dzies. Bet ir vajadzīgs gaismas avots, ko varētu te iedegt, ir vajadzīgas zināšanas un noteikta tehnika.

Ar Dvīņu zīmi saistīta īpaša izjūta — humora izjū­ta. Arī ar to var iedarboties uz savas dzīves mate­riālu, mainīt tā svaru un īpašības — smagu situāciju pārvērst par vieglu, neitralizēt kaut ko rūgtu vai indīgu. Reizēm humors kļūst pat par ieroci.

Dvīņi ir viegla zīme — vairums lietu, kas saistītas ar šo zīmi, atvieglo dzīvi. Piemēram, Vērsis tiecas radīt resursu krājumus, daudzumu, masu, savukārt Dvīņi tiecas pēc viegluma un kustīguma.

Ikdienā ar Dvīņu zīmi saistīti mūsu parastie maršruti tuvākajā vidē — veikalu apmeklējumi, braucieni uz darbu, iepazīšanās ar presi un kores­pondenci, sarunas pa telefonu, apmainīšanās rep­likām ar kaimiņiem un kolēģiem. Ar Dvīņiem (arī ar Ūdensvīru) ir saistīta mūsu parastā burzma un grūstīšanās pilsētās.

No kurienes, ja ne no šīs burz­mas, var rasties, piemēram, videoklips, kurā mirkšķinās skati, kurā tēli nirst un gaist, asociācijas zib un plīst un kura uzdevums ir trīs minūtes noturēt skatītāja uzmanību autora fantomu pasaulē?

Katrā cilvēkā ir viss Zodiaks, un viena no zīmēm ir Dvīņi. Šīs zīmes, tāpat kā jebkuras citas zīmes izpausme, protams, atkarīga no cilvēka attīstības. Bet planētu stāvoklis un citi rādītāji raksturo izpausmes mehāniku.

Zemākajā līmenī Dvīņi svaigā gaisa vietā, gluži pretēji, izplata dažādas intelek­tuālas infekcijas — baumas, tenkas, melus, kompro­mitējošus materiālus. Tā nervu sistēma tiek nevis tonizēta, bet gan radīts nervu spriegums, nemiers un juceklis. Kontakts tiek nevis veidots, bet gan bojāts, pārraidot kaut ko patiesībai neatbilstošu.

Tā kā Dvīņi ir divi, zemākajā līmenī rodas div-kosība, div-ējādas spēles, div-domības. Tā kā Dvīņi ir saistīti ar rokām, noteiktā morāles līmenī «veiklās rokas» nepārtraukti sacenšas ar redzes asumu.

Augstākā izpausmē Dvīņi veido pamatu brīnišķīgai cilvēka spējai — spējai domāt un saprast. Tieši Dvīņi ļauj mums saistīt jēdzienus un kaut kam ienākt mūsu galvā. Tā kā Dvīņi ir divi, mēs varam redzēt ari otru pusi — šī puse vēl neatklājas tik pil­nīgi kā Svaros, taču kontaktam, informatīvai apmaiņai ar to pietiek.

Tieši tādēļ, ka šī zīme ir viegla, mēs varam viegli un brīvi elpot, viegli un brīvi domāt un dažreiz — pat viegli un brīvi dzīvot. Dvīņi gādā par to, lai mēs ik pa brīdim saņemtu gaišus signālus — kāds otrā galā iesaucas «Sveiks!», un tik tiešām mums uzvēdī dzīvības dvesma.

Organismā Dvīņi ir saistīti ar elpošanas sistēmu, ar rokām un plaukstām.

Pār Dvīņiem valda planēta Merkurs.