Džokonda — mūžīgi sievišķā

Leonardo esot reiz teicis, ka izcilam māksli­niekam jāprot savos darbos atainot gan cilvēku, gan, galvenais, viņa dvēseles stāvokli. Džokondas starojošā seja un noslēpumainais smaids pauž garīgās dzīves noskaņu bagātību, per­sonisko pašapziņu, intelekta bagātību, dvēseles pārdzīvojumu dziļumu.

Lai gan Monas Lizas portreta analīzei veltīti simtiem zinātnisku dar­bu, Leonardo modelēs personība tā arī joprojām līdz galam nav atminēta — par to ir izvirzītas tik atšķirīgas hipotēzes, ka noteikt dāmas identitāti kļūst aizvien sarežģītāk. Šis šedevrs joprojām nebeidz skatītājus pārsteigt ar noslēpumainību, kas skar gan tā radīšanas apstākļus un vietu, gan tehniski perfekto izpildījumu.

Pirmo pieņēmumu par modelēs personību bija izteikuši jau Leonardo laikabiedri pāris des­mitgades pēc ģēnija nāves, runājot par «kādas Florences dāmas portretu», kas pietuvināta Džuliāno di Mediči Lieliskā galmam. Zināms, ka Leonardo sāka radīt šo gleznu laikā, kad viņš uzturējās Florencē (starp 1503. un 1506. gadu).

Tikpat vispārpieņemts ir fakts, ka dižgars ne­pabeigto gleznu aizveda sev Ildzi vispirms uz Milānu un Romu, bet jau kā gatavu mākslas šedevru — uz Franciju, kur viņš viesojās karaļa Franciska I galmā, kas tajā laikā galvenokārt uz­turējās Luāras ielejas pilis (Ambuāzā). Kopš 16. gadsimta sākuma šedevrs atradās Francijas karaļnama gleznu kolekcijā.

Luija XIV valdīšanas laikā «Monu Lizu» pārveda uz Versaļu, bet vēlāk uz Luvru — karaļu krāšņo rezidenci, kas Lielās Franču revolūcijas vētrās 1793. gadā pārtapa vienkārši par visiem «brīvajiem, vienlīdzīgajiem un brālīgajiem» Francijas pilsoņiem pieejamu mākslas templi.

Zināms, ka Pirmās impērijas lai­kā glezna kādu laiku it kā glabājusies Tileri ju pi­lī. Kopš Restaurācijas laikmeta «Mona Liza» kā valsts gleznu kolekcijas lepnums glabāta un izstādīta nekur citur kā vienīgi Luvras muzejā.

Modeles identitātes mistērija

Saistībā ar jautājumu par māksliniekam po­zējušās noslēpumainās modelēs identitāti litera­tūrā visbiežāk minētā hipotēze turpina tradīciju, ko ieviesis viens no pirmajiem Leonardo bio­grāfiem — Itālijas mākslas vēsturnieks Džordžio Vazari, kurš to izvirzīja 1550. g. — 30 gadus pēc Leonardo nāves. Viņš uzskata, ka da Vinči pēc pasūtījuma gleznojis bagātā un politiski ietekmī­gā Florences pilsoņa Frančesko Bartolomeo di Zanoli del Džokondo trešo sievu, 24 gadus veco Lizu Džeraldini.

Pētniekus visos laikos mazliet mulsinājis fakts, ka itāliešu valodā vārds giocon­da, «smaidošā» ietver sevi priekšstatu par bezrū­pīgu, gandrīz vai vieglas uzvedības sievieti, ar kuru Monas Lizas cēlais un dvēseliskuma caur­strāvotais veidols it kā nemaz nesaskan. Ar 1625. gadu datēts teksts ziņo par «kādas Džokondas portretu», kas arī devis šim glezniecības šedevram tā galvenokārt franču tradīcijā lietoto nosaukumu.

Kāds nedaudz vēlāks, anonīms autors izteicis pagalam mulsinošu domu, saistot Monas Lizas portretu ar paša Frančesko del Džokondo perso­nību. Saglabājušās ziņas tiešām ļauj secināt, ka Leonardo savulaik gleznojis ari tirgotāju Džo­kondo, tomēr šī glezna ir pazudusi.

Vinsents Pomarede, Luvras muzeja Glezniecības depar­tamenta kurators, uzskata, ka tieši šī hipotēze bijusi avots vēlākajiem, visai riskantajiem pieņē­mumiem, ka glezna īstenībā ir vīrieša portrets. 1986. gadā, salīdzinot Monas Lizas atveidu ar paša Leonardo pašportretu, šādu hipotēzi iz­virzīja arī amerikāņu gleznotāja un mākslas zinātniece Liliāna Švarca.

Vazari apgalvojumiem pārliecināti oponē ASV pētnieks Roberts Pains, kuram piekrīt arī vairāki citi mūsdienu zinātnieki. Saskaņā ar šo hipotēzi Luvrā redzamajā gleznā attēlota Neapoles karaļa mazmeita, Milānas hercoga atraitne, Aragonas hercogiene Izabella d' Este (dzimusi 1470. gada 2. oktobrī, mirusi 1524. gada 11. februārī), kura, tāpat kā Leonardo, 15. gadsimta beigās dzīvoja Milānas galmā.

Vazari oponenti savus uzskatus pamato uz šķietamību — Vazari minētais Monas Lizas raksturojums ne­esot identisks Luvrā izstādītajam portretam. Gleznā nekādi neesot saskatāmas Leonardo bio­grāfa pieminētās izteiksmīgās uzacis, šaubas radot arī apstāklis, ka Vazari min — mākslas darbs nav bijis pabeigts (Luvrā izstādītā glezna ir pil­nīgi pabeigta).

Pains ir aizdomājes par to, ka, iespējams, Vazari savu apbrīnas objektu tā arī nekad nav redzējis, sajaucis divus dažādu glez­nu aprakstus vai varbūt ir pat vienkārši kaut ko piefantazējis. Mona Liza ir arī ļoti līdzīga citiem, nepārprotami identificētiem hercogienes Izabel­las portretiem. Starp citu, par šā apgalvojuma patiesumu lasītāji var pārliecināties arī paši — līdzība tiešām ir apbrīnojama.

Hercogienes bio­grāfijā teikts, ka viņas pirmais vīrs bijis brālēns — Žans Galeaco II Maria Sforca, Milānas hercogs. Ir saglabājies Marias Sforcas portrets, ko 1489. gadā gleznojis Leonardo, modeli attēlojot Svētā Sebastjana veidolā. Pārsteidzoši, ka par Izabel­las d'Este otrā vīra personību izteikts minējums (gan jautājuma formā), ka tas esot bijis neviens cits kā… Leonardo da Vinči.

Šī hipotēze pamato­jas uz to, ka Leonardo draugs gleznotājs Ber-nardino Luīni kādreiz izteicies, ka da Vinči esot stājies šādās morganātiskās laulībās. Kā 2005. gada 7. aprīlī ziņoja angļu laikraksts The Telegraph, līdzās hipotēzei par Aragonas hercogieni Izabellu d' Este pastāv arī versija, ka Leonardo modelē varētu būt bijusi kāda no 16. gadsimta Florencē pazīstamajām sabiedrības dāmām vai kurtizānēm — konkrēti tiek minēti Izabellas Gualandas un Cecīlijas Gallerani vārdi.

Vai esam tuvu mīklas atminējumam?

The Telegraph ziņo arī, ka Florences zināt­niekam Džuzepem Pallanti pēc 25 gadus ilgiem pētījumiem dzimtās pilsētas arhīvos izdevies rast jaunus dokumentālus pierādījumus Leonar­do biogrāfa Vazari izvirzītajai versijai. Savu pa­ziņojumu Pallanti pamato ar secinājumu, ka Leonardo tēvs, Florences pilsētas notārs Pjēro da Vinči īstenībā daudzus gadus bijis labi pazīs­tams ar zīda tirgotāju Frančesko del Džokondo, viņus saistījuši kopēji darījumi.

Pallanti versijā gleznas tapšanu esot ierosinājis Leonardo tēvs, iecerot to kā dāvanu draugam un reizē arī kā palīdzību dēlam naudas lietās. Pallanti arī uz­skata, ka viņam izdevies atklāt jaunus faktus par leģendārās Džokondas kopdzīvi ar zīda tir­gotāju.

Florences arhīvā ir saglabājušies doku­menti, kas apliecina, ka 1495. gada 5. martā Liza un Frančesko Džokondo (viņa pirmā sieva Kamilla bija iepriekšējā gadā mirusi), tiešām vienojušies svētītajā laulību mistērijā. 1538. gadā Džokondo atstāja testamentu, kurā Liza raksturota kā «mīļotā, godīgā, uzticīgā sieva».

Pētniekam tomēr nav izdevies atrast ierakstu par Lizas nāvi — viņš uzskata, ka tā varētu būt aizgā­jusi aizsaulē starp 1540. un 1570. gadu. Pallanti toties uzzinājis par kādu darījumu, ko Liza vei­kusi 1539. gadā: dokuments apliecina, ka gadu pēc vīra nāves viņa uzdāvinājusi sev pūrā līdzi nākušo īpašumu — Čianti fermu — savai jaunāka­jai meitai, kas bija pazīstama ar māsas Ludovicas vārdu.

Pētnieks domā, ka tas darīts apmaiņā pret to, ka meita aprūpēs Lizas māti, kura tad jau bija vairāk nekā 60 gadu veca. Nesen notikušajā Džuzepes Pallanti uzrakstītās grāmatas prezen­tācijā Rikardo Nencini, Toskānas reģionālās mu­nicipalitātes prezidents pat uzsvēra: «Lai gan joprojām vēl nav izklīdinātas visas šaubas par to, ka Liza Džeraldini un Mona Liza ir viena un tā pati persona, tomēr esam jau tuvu tam».

Dzīvās dabas, mātišķības un auglības simbols?

BBC New (18 February, 2003) ziņoja, ka Hārvarda universitātes neirobioloģijas profesore Mārgareta Livingstone ir paudusi zinātniski pa­matotu viedokli par slaveno Džokondas smai­du, kurš ir tik netverams, ka, ciešāk aplūkots, pazūd.

Izrādās, ka gleznas uztveres īpatnības saistītas ar Leonardo lietoto, paša izgudroto sfumato gleznošanas tehniku — priekšmetu apveidi mākslas darbā tiek it kā «mīkstināti» — konkrētajā gadījumā to var attiecināt tieši uz attēlotās sie­vietes acu un lūpu kaktiņiem.

M. Livingstone uz­skata, ka tiešā redzes uztvere spēj saskatīt tikai skaidru atveidu, tā daudz mazāk atbilst ēnu uz­tveršanai. Apvienot to, kas slēpjas ēnās, piemē­ram, Monas Lizas noslēpumaino smaidu toties spēj perifērā redzes uztvere. Zinātniece uzsver: «Tāpēc šķiet, ka viņas smaids ir līdzīgs izzobo­šanai. Kad uz viņu neskatās tieši, liekas, ka tā smaida. Toties, tikko jūs skatīsities tieši viņai vir­sū, smaids izzudīs».

Ukrainas ekoloģiskās zinātņu akadēmijas bioloģijas doktors S. Švindlermans toties seci­nājis, ka Monas Lizas visaptverošajā, it kā no tumšas alas dzīlēm iznirstošajā smaidā Leonar­do iešifrējis varenās Dabas noslēpumus, kuru atminēšana viņu pašu tā saistīja dzīves laikā.

Zi­nātnieks apgalvo, ka viņa secinājumu pamatā ir Monas Lizas skatiena fenomens — sajūta, ka Džokonda ar stoicisku mieru ieskatās cilvēka dvēselē, bet pati cilvēkam nav pieejama. Šīs hipotēzes piekritēji Monu Lizu uztver kā dzīvās Dabas personifikāciju, norādot, ka gleznā re­dzamais fons ir tikai tā sauktā nedzīvā daba (abiotiskie apstākļi).

Sievietes tērpā, matos, acu zīlīšu varavīksnenē esot attēlotas visas Itālijas augsnes krāsas. Netverami smaidot, viņa ar mīlestību un raizēm raugās uz savu dzimstošo bērnu — cilvēci, it kā paredzot tās vētraino un netīrām dziņām aptraipīto nākotni. Šim vie­doklim pievienojas arī Jēlas universitātes pro­fesors Šērvins Nīlands, kuru uzskata par vienu no kompetentākajiem Leonardo anatomisko studiju ekspertiem.

Nīlands, pievienojoties arī Ronas Goffenas (mākslas vēstures profesores Ratdžersas universitātē) agrāk izteiktajam minējumam, ir pārliecināts, ka Mona Liza sim­bolizē sievietes lomu pasaules radīšanā un gleznas centrālā ideja neapšaubāmi ir saistīta tieši ar gaidību procesu. Tādējādi Florences zīda tirgotāja sieva Liza del Džokondo ir iedvesmo­jusi Leonardo radīt universālu mātišķības un auglības simbolu.

Interesants ir arī nesen at­klātais fakts, ka laikā, kad da Vinči gleznoja šo darbu, Liza tiešām gaidīja savu otro bērniņu, kurš piedzima 1502. gada decembrī. Rona Goffena arī uzskata — iespējams, ka Leonardo bija sācis gleznot šo darbu kā portretu, tomēr laika gaitā tas ieguvis daudz dziļāku nozīmi.

Šī hipo­tēze varbūt arī spēj daļēji izskaidrot to, kāpēc Leonardo nešķīrās no sava darba, ņemot to līdzi pat uz Franciju, kur tas beidzot nonāca karaļa Franciska I īpašumā.

«Izmisīgi sacentos ar Džokondas smaidu..»

Leonardo meistardarbs aizvien bijis saistīts ar dažādām mistiskām un bieži arī traģiskām sakri­tībām, tāpat neizticis bez skaļām sensācijām un paziņojumiem. 1852. gada 23. jūnijā jaunais franču aktieris Lūks Maspero izlēca pa kādas Parīzes viesnīcas ceturtā stāva logu.

Lūk, kas bija rakstīts viņa pirmsnāves vēstulē: «Vairākus ga­dus es izmisīgi centos sacensties ar viņas smai­du. Es izvēlējos mirt». Pasaules mēroga sensā­cijas statusu «Mona Liza» ieguva 1911. gada 21. augustā, kad izmērā nelielo gleznu izzaga no Luvras, vienkārši iznesot — paslēptu zem blūzes.

Noziedznieks bija kāds Vinčenco Perudžia — mazpazīstams un psihiski slims itāļu māksli­nieks, iepriekš Luvras darbinieks, kura prātu bija pārņēmusi savdabīgas misijas apziņa. Perudžia bija pārliecināts, ka viņa dzimtajai Itālijai ir tiesības saņemt atpakaļ Leonardo meistardarba oriģinālu.

«Gadsimta zādzībai» sekoja ilga un pamatīga izmeklēšana, kuras laikā policija aiz­domās turēja gandrīz katru daiļo mākslu entu­ziastu, sākot no kubisma novirziena pārstāvjiem glezniecībā un beidzot pat ar dzejnieku Giju de Apolinēru, kurš reiz bija izteicies: «Luvrai ir jā­tiek nodedzinātai».

«Monas Lizas» nozagšanas detektīvstāsts gandrīz divus gadus nepārtraukti figurēja pasaules vadošo laikrakstu pirmajās lapās kā viena no aizraujošākajām tēmām. «Džokondas nozušanas mistērijai» risinājumu beigās izdevās rast Florencē.

Tur gleznu atrada un pēc svinīgas ceremonijas, kurā piedalījās arī Francijas valsts vadītāji, novietoja atpakaļ tās īstajā vietā — Luvrā, kur to ik gadu apbrīno seši miljoni apmeklētāju. Nacionālais lepnums bija glābts, un Francija varēja atkal uzelpot!

Pagā­jušā gadsimta gaitā «Mona Liza» jau kā miljardu Zemes iedzīvotāju, īpaši dažādu novirzienu mistiķu, freidistu, kā arī reklāmistu kulta objekts ceļoja pa pasauli vēl divas reizes: 1963. gadā — uz ASV un 1974. gadā — uz Japānu. Ņemot vērā bēdīgo pieredzi, ik reizi šie pasākumi bija saistīti ar visstingrākajiem drošības pasākumiem.

Kā pēdējā laikā ziņo pasaules ziņu aģentūras, «Džokondai» draud atkal jaunas briesmas: Luv­ras speciālisti ir norūpējušies par to, ka plānais papeles koka dēlītis, uz kura uzgleznots portrets, ir deformējies daudz vairāk nekā šķitis iepriekš.

Sākotnējais Džokondas atveidojums ir paslēpts zem vairākām biezām eļļas kārtām, turklāt dau­dzo gadu gaitā lakās notiekošo ķīmisko reakciju rezultātā glezna ir ieguvusi matētu brūni dzel­tenu nokrāsu. Eksperti kā bīstamāko vērtē ap­stākli, ka pārmaiņas sākušās arī pašā papeles kokā, uz kura portrets gleznots.

Hārvarda uni­versitātes mākslas vēstures profesors Enrī Zernē uzskata, ka gleznai būtu nepieciešama ļoti smalka un sarežģīta restaurācija, kuru vairums šīs jomas speciālistu pārāk nealkstot uzņemties. Optimismu nevieš arī secinājums, ka līdz šim vairāk nekā pusē gadījumu uz koka gleznoto darbu restaurācija beigusies neveiksmīgi.

Ne­raugoties uz šīm problēmām, Francijas muzeju restaurācijas centrs tomēr ir apņēmības pilns izzināt Leonardo pēctečiem atstātās mīklas -galvenais pētījuma mērķis būs noskaidrot, kādas krāsas un lakas Renesanses dižgars izmantojis šedevra tapšanas gaitā.

Tikpat svarīgi ir arī noskaidrot gleznas jutīgumu pret apkārtējās temperatūras maiņām. Tikai pēc šīs informācijas iegūšanas un novērtēšanas tiks pieņemts galīgais lēmums par «Džokondas» restaurāciju.

Luvras muzeja kurators Vinsents Pomarede uzsver, ka joprojām nav pārliecināts par Leonar­do gleznā attēlotās sievietes patieso identitāti un mākslinieka iešifrētā vēstījuma būtību. Izteikts viedoklis, ka šī glezna uzskatāma par Leonardo prāta nobriešanas procesa izpausmi, kur atainojas viss, ko renesanses laikmeta dižgars bija apjautis, nenogurstoši pētot dabas noslēpumus.

Tā reizē ir gan psiholoģisks portrets, gan arī pamatuzstādījums par mūžīgo sievišķību kā radības centru. Slēpušies zem gadsimtos uz­krātajām mistifikāciju kārtām, Mona Liza nebeidz satraukt skatītāju iztēli, radot aizvien jaunas hipotēzes.