Jaunzēlandiešu fermeris Edmunds Hillarijs un šerpa Norgejs Tencings 1953.
Pirmie cilvēki uz Pasaules jumta
gada 29. maijā pirmie uzkāpa augstākajā zemeslodes kalnu virsotnē — 8848 m augstajā Everestā. Toreiz bija pagājuši tikai nepilni trīs gadi, kopš francūzis Moriss Ercogs pirmo reiz pietuvojās 8000 metru līmenim, iekarojot 8091 m augsto Annapurnas virsotni.
Bet varbūt Hillarijs un Tencings nemaz nebija pirmie, varbūt viņiem tikai pirmajiem izdevās dzīviem nokāpt no Everesta? Atbildes uz šo jautājumu nav, un tāpēc Hillarijs un Tencings joprojām skaitās pirmie Everesta iekarotāji.
Zemes māte Džomolungma jeb Smaile XV
Ja par to, kurš pirmais uzkāpa Everestā, joprojām vēl strīdas, tad nav nekādu šaubu par to, ka pēdējais Everesta iekarotājs tik drīz netiks nosaukts. Augstāko virsotni uz zemeslodes līdz šim ir iekarojuši vairāk nekā 660 cilvēki, vairāk nekā 140 cilvēki gājuši bojā vai nu ceļā uz Everestu, vai jau atpakaļceļā, taču «pasaules jumts» joprojām vilina simtiem kalnos kāpēju.
Aizpagājušajā gadsimtā Indijas ģeodēzisti (Indija tolaik ietilpa Lielbritānijas sastāvā) mērīja kalnu augstumu Himala-jos, un 1852. gadā viņi noteica, ka viens kalns ir 8848 m augsts — augstākais pasaulē! Sākumā tā nosaukums bija Smaile XV, bet pēc četriem gadiem šī smaile kļuva par Everestu — par godu ģeodēzistu bijušajam vadītājam Džordžam Everestam.
Tikai nākamajā gadsimtā noskaidrojās, ka kalnam jau ir vārds — vietējie iedzīvotāji to sen sauc par Džomolungmu, kas tulkojumā apzīmē dieviete — Zemes māte. Tāpēc pasaules augstāko virsotni nereti sauc gan par Džomolungmu (vietējie — tikai tā), gan par Everestu, un abi varianti ir pareizi.
Droši vien, ka jau uzreiz pēc Džomo-lungmas atklāšanas cilvēki gribēja tikt tās virsotnē, taču pirmie mēģinājumi iekarot virsotni sākās krietni vēlāk — tad, kad jau bija nepieciešamais, kaut arī vēl diezgan vienkāršs, ekipējums tamlīdzīgām ekspedīcijām.
Kurš īsti bija pirmais?
Amerikāņa Ērika Simonsena ekspedīcija, kas devās iekarot Everestu 1999. gadā, izdarīja kādu atklājumu, kas pirmo reizi lika nopietni apšaubīt to, vai Hillarijs un Tencings patiešām bija pirmie, kas sasniedza Everesta virsotni. Iespējams, ka veiksmīgs ir bijis kāds cits mēģinājums tikt virsotnē! Proti, Simonsena ekspedīcijas dalībnieks Deivs Hans apmēram 600 m no virsotnes atrada ledū iesalušu ķermeni.
Tas bija saglabājies diezgan labi, sasalušais kalna iekarotājs tika izdabūts no ledus un uz tā ekipēju: ma atrasta uzšuve ar skaidri salasāmu uzrakstu — Džordžs Mellorijs. Šis garīdznieka dēls, kā atcerējās viņa līdzgaitnieki, vienmēr bija sapņojis atrast ceļu no zemes līdz debesīm.
Pēc Kembridžas beigšanas viņš sāka strādāt par skolotāju, taču tas Mellorijam likās pārāk garlaicīgi. Kopš pusaudža gadiem viņa aizraušanās bija alpīnisms, kas vēlāk kļuva par profesiju.
1920. gadā viņš kopā ar savu draugu un Oksfordas absolventu Endrjū īrvainu ieradās Tibetā, kur trīs gadus gatavojās Everesta iekarošanai. Viņus nenobaidīja pirmo divu angļu ekspedīciju neveiksmes.
1924. gada maijā ekspedīcija, ko vadīja britu armijas pulkvedis Nortons, sāka savu ceļu uz virsotni. Bez Mellorija un Nortona tajā bija vēl daži eiropieši un šerpas. Jau kopš ekspedīcijas sākuma traucēja migla un stiprs vējš, un drīz vien gāja bojā divi šerpas, uzņēmība un spēks sāka zust arī pārējiem.
Cerību sasniegt virsotni saglabāja tikai Mellorijs un īrvains. Pēdējo nometni alpīnisti ierīkoja apmēram divus kilometrus pirms Everesta virsotnes.
Tur Džordžs Mellorijs uzrakstīja savu pēdējo vēstuli: «Mums vēl ir izredzes. Galvenais — paveikt visu ātri un vienkārši. Ceru tikt līdz virsotnei trijās dienās. Ceru, ka laiks šoreiz nepievils.»
Mellorijs sev līdzi paņēma tikai Īrvainu un vienu šerpu. Pārējie palika gaidīt nometnē. 7. jūnijā nometnē atgriezās pārguris un pārsalis šerpa, rokā viņam bija papīra lapiņa, uz kuras ar Mellorija roku bija rakstīts:
«Mēs pacentīsimies tikt virsotnē rīt, ja vien būs skaidrs laiks. Ja astoņos no rīta paskatīsities uz virsotni, tad droši vien mūs tur ieraudzīsiet.»
8. jūnijā nometnē palikušie ekspedīcijas dalībnieki kopš agra rīta saspringti lūkojās virsotnes virzienā, debesis kļuva skaidrākas, un beidzot izdevās saskatīt pašu virsotni.
Drīz vien ekspedīcijas ģeogrāfs Noels Odells saskatīja uz sniega fona kādu tumšu siluetu, kas pārvietojās netālu no virsotnes, tad tam pietuvojās otrs siluets, bet tad mākoņi atkal aizklāja redzamību. Mellorijs un īrvains tā arī neatgriezās.
Iespējams, ka viņiem pietrūka skābekļa, iespējams, ka viņi nosala, bet — vai viņi sasniedza virsotni? Domas dalās. Ar Odella stāstījumu ir par maz, lai apgalvotu, ka viņi bija virsotnē, jo tur bija vēl trīs virsotnes, un nav īsti skaidrs, uz kuras fona Odells redzēja Melloriju un Īrvainu.
Ja tā bija pēdējā, tad var puslīdz droši apgalvot, ka viņš virsotni sasniedza, jo līdz tai bija palikuši tikai 150 metri. Bet, ja ne? Vairs nav kam pajautāt, jo visi šīs ekspedīcijas dalībnieki ir jau miruši.
Zināms, ka angļu alpīnistam līdzi bija Kodak fotokamera, taču Simonsena ekspedīcijas dalībnieki to nekur nevarēja atrast. Iespējams, ka tā, iekritusi kādā no aizām, tur guļ vēl šobaltdien.
Tikai Džordža Mellorija dēls Džons, kurš dzīvo DĀR, ne mirkli nešaubās, ka viņa tēvs Everesta virsotni sasniedza: «Es pat nepieļauju domu, ka viņš netika līdz virsotnei. Reiz viņš man stāstīja, ka tieši pēdējā kāpiena daļa līdz virsotnei tehniskā ziņā ir diezgan vienkārša, un, ja reiz tēvs bija pārsimt metru attālumā no virsotnes, viņš vienkārši nevarēja to nesasniegt. Tēvs nekad nepadevās.»
Šādam apgalvojumam gan nevar ne iebilst, ne piekrist, jo abos gadījumos trūkst pierādījumu.
Virsotnē bija tik daudz vietas…
Pirmie oficiālie Everesta iekarotāji joprojām paliek Edmunds Hillarijs un Norgejs Tencings. Interesanti, ka Hillarijs varēja nemaz netikt ekspedīcijas sastāvā, jo sākumā to vadīja Ēriks Šiptons, kurš ekspedīcijā gribēja iekļaut tikai savus pārbaudītos draugus angļus.
Jaunzēlandieša Hillarija starp tiem nebija. Viņš ekspedīcijas sastāvā iekļuva tikai tad, kad Šiptonu nomainīja pulkvedis Džons Hants, kurš Hillartfu labi pazina. Turklāt Hillariju varēja uzskatīt par ļoti pieredzējušu alpīnistu, jo tad jau viņš bija uzkāpis visās augstākajās Alpu virsotnēs un vairākas reizes bija uzkāpis 6000 m augstās virsotnēs Himalajos.
Everesta iekarošana atsākās pēc Otrā pasaules kara, tikai tagad ekspedīcijas vairs negāja pa Ziemeļu maršrutu, kur centās tikt Everestā Mellorijs, bet gan no dienvidu puses, caur Khumbu ledāju. Šo maršrutu izvēlējās arī Hanta ekspedīcija. Kopā ar viņiem ceļā devās vēl 12 pieredzējuši alpīnisti un 350 šerpas. Lielākā daļa pildīja nesēju lomu, kaut gan daži no šerpām bija pieredzējuši alpīnisti — piemēram, Norgejs Tencings, kurš strādāja par ekspedīciju pavadoni vēl 30. gados.
Tieši Hil-larijs izvēlējās iet vienā sasaitē ar Tencingu, kaut gan pirms tam bija ļoti veiksmīgi kāpis kopā ar Džordžu Lou, taču ekspedīcijas vadītājs viņus izšķīra. Hillarijam iepatikās Tencinga izlēmība un izturība. Tencings toreiz vēl diezgan slikti runāja angliski, taču viņi abi ātri atrada kopīgu valodu. Tencings lieliski pārzināja kalnus, viņam bija spēja paredzēt briesmas un izvairīties no tām.
Ekspedīcijas bāzes nometne izvietojās 3500 m augstumā. Aprīļa vidū Hilla-rijs un Tencings uzkāpa 7000 m augstumā, kur bija nolemts izveidot ceturto nometni. To dienu viņi atcerējās visu mūžu… Maršruts gāja pa stāvu ledāju, praktiski pa vertikālu ledus sienu, viņi vairākas stundas gāja līdz nākamās nometnes vietai, likās jau, ka briesmas ir garām, kad pēkšņi zem Hillarija kājām nolūza pamatīgs ledus gabals.
Hillarijs sāka slīdēt aizā, speciālās alpīnistu kurpes ar naglām nelīdzēja. Šerpa reaģēja sekundes simtdaļā — viņš ar visu spēku iecirta ledu savu ledus cirtni un «uzkāra» uz tā gan sevi, gan Hillariju.
Vēl pēc divām nedēļām alpīnisti bija astotajā nometnē — 7925 metru augstumā. Viņi sen jau neelpoja normālu gaisu, bet gan skābekļa maisījumu no baloniem, viņi sen vairs negulēja un nebija ēduši normālu ēdienu. Ēdiena vietā viņi dzēra tēju, gandrīz pusi krūzes piepildīdami ar cukuru.
Everesta ieņemšanu Hants gatavoja veselu mēnesi. Vispirms viņš uz virsotni sūtīja Tomu Burdiljonu un Čārlzu Evan-su, jo uzskatīja, ka Hillarijs un Tencings ir pārāk noguruši. 26. maijā Burdiljons un Evans sasniedza Dienvidu virsotni. Līdz Everesta virsotnei bija palikuši daži desmiti metru, taču pēkšņi salūza skābekļa barošanas sistēma un abi nometnē atgriezās pusdzīvi. Viņiem pietika tikai tik daudz spēka, lai pastāstītu Hillarijam un Tencingam par maršruta pēdējo posmu.
29. maijā pulksten 6.30 Hillarijs un Tencings izgāja no nometnes, un drīz vien viņu ceļā parādījās lielākais šķērslis — 15 metru augsta vertikāla sniega siena. Vairāk nekā trīs stundas viņi cirta šajā sniega sienā ceļu, bet tad pēkšņi ieraudzīja, ka priekšā vairs nekā nav — tikai Everesta virsotne… Pulksten 11.30 Hillarijs un Tencings uzkāpa virsotnē un uzkavējās tajā apmēram 15 minūtes, iesprauda tajā ANO, Nepālas, Lielbritānijas un Indijas karogus.
Hillarijs vēl paspēja izdarīt vairākus fotouzņēmumus. «Everesta virsotnē bija tik daudz vietas… Te varētu izvietoties apmēram desmit alpīnisti. Tieši tas mani vispirms pārsteidza, bet tikai tad pārņēma neaprakstāms prieks — mēs spējām to paveikt! Eiforijai daudz laika nebija, jo vajadzēja vēl tikt atpakaļ,» vēlāk atcerējās Hillarijs.
Elizabete II apveltīja Hillariju ar bruņinieka titulu, un viņam uzreiz pēc nokāpšanās vajadzēja doties uz Bekinge-mas pili. Bruņinieka tituls tika arī Hantam, abiem ar Hillariju pasniedza arī ordeņus. Tencingam, kurš nebija Lielbritānijas pavalstnieks, piešķīra Georga medaļu, kā arī Indijas un Nepālas augstākos apbalvojumus.
Kad karaliene pajautāja Hillarijam, kā viņam un mazajam šerpam izdevās iekarot Everestu, tad Hillarija atbilde karalieni burtiski šokēja: «Mēs neiekarojām kalnu, mēs iekarojām paši sevi.»
Edmunds Hillarijs vēlāk daudz laika un pūļu veltīja skolu, slimnīcu, tiltu un ceļu būvēšanai. 1989. gadā. kad nodega slavenais Tjangboče templis, kas atradās ceļā uz Everestu, Hillarijs virsotnes sasniegšanas 40. gadadienā to atjaunoja.
«Sniega tīģeris» Norgejs Tencings nomira 1975. gadā. Viņš tika kremēts pakalnā pie Himalaju alpīnisma institūta, kur tagad ir viņa bronzas statuja ar augšup paceltu ledus cirtni.