Magu zvaigzne

Tiek uzskatīts, ka tieši par šo zvaigzni vēsta Mateja evaņģēlijs: «Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzalemi un sacīja: «Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.» (Mt. 2:1, 2)

Vēlākos laikos daudzus viedus prātus ir nodarbinājusi zvaigznes parādīšanās Kristus dzimšanas brīdī. Tā Origens (ap 183-254) radīja savu filozofisku sistēmu par to, ka debesu ķermeņi ir mirušo cilvēku dvēseles (starp citu, Origens no­teiktā dzīves periodā bija nikns astroloģijas pre­tinieks).

Un, lūk, Origens, nodarbojoties ar šīs zvaigznes dabas izpēti, secināja, ka tā bijusi komē­ta. Pēc viņa domām: «.. astainās zvaigznes jeb komētas vienmēr parādās debesīs, kad uz zemes dzimst jaunas impērijas vai notiek kādi citi svarīgi notikumi..» Un vēl viņš raksta: ».. vai tad jābrīnās, ka Betlēmes zvaigznes parādīšanās sakrita ar zīdaiņa dzimšanu, kuram bija jārada pārvērtība cil­vēces prātos?»

Ārsts, astrologs un matemātiķis Džerolāmo Kardāno (1501-1576), uzskatīja, ka Betlēmes zvaigzne bija nova, kas parādījās Kasiopejas zvaigznājā. Pēc viņa aprēķiniem, šādam uzliesmo­jumiem ir jānotiek regulāri, apmēram reizi trīssimt gados. Viņa pieņēmumu apstiprināja matemātiķis un astronoms Tiho Brahe, ģeocentriskās pasaules ainas izveidotājs. 1572. gadā Tiho Brahe novēroja jaunas zvaigznes dzimšanu.

Astronoms, astrologs un matemātiķis Johanness Keplers (1571-1620), 1604. gada oktobrī novēro­dams Jupitera, Marsa un Saturna savienojumu Strēlnieka zīmē, šajā pašā debesu sektorā ieraudzī­ja novas uzliesmojumu. Uz novērojumu pamata Keplers izteica pieņēmumu, ka līdzīgu parādību varējuši pamanīt Austrumu gudrie Jēzus dzimšanas brīdī, turklāt tobrīd debesīs tāpat veidojās planētu savienojums.

Mūsdienu aprēķini liecina, ka šī parādība notikusi agrāk, nekā pieņemts domāt, proti, 7. gadā pirms mūsu ēras — Zivju zīmē (interesanti, ka Zivs, īpaši agrīnajā kristietībā, bija Kristus simbols). Tāpat ir noskaidrots, ka ķēniņš Hērods, pēc kura pavēles notika zīdaiņu slepka­vošana, mira 4. gadā pirms mūsu ēras.

Tātad reālais Kristus dzimšanas gads, visticamāk, ir bijis 7-5. gads pirms mūsu ēras. Un, kaut arī strīdi par Kristus dzim­šanas laiku droši vien turpināsies, mēs pagaidām pieturēsimies pie tradīcijām un svinēsim to Ziemassvētkos pēc mūs­dienu kalendāra.

Grafiski Magu zvaigzne ir septiņstaru zvaigzne, kur katra stara virsotnei atbilst noteikta planēta. Senos laikos magi šo zvaigzni nēsāja par atšķirības zīmi.

Magu zvaigzne ir saistīta ar daudzām valdīšanas shēmām, piemēram, valdī­šanu pār nedēļas dienām, dienas stun­dām, dekāniem, gadiem, 36 gadu cik­liem utt, turklāt pēc Magu zvaigznes var noskaidrot planētu, kas valda ne tikai pār šīs nedēļas dienu, bet arī — pār katru dienas stundu.

Blakus katrai zvaigznes virsotnei ir novietota kāda no septiņām (Septenera) planē­tām — no Saules līdz Satumam. Dažas bultiņas norāda virzību pa ārējo apli, bet citas — gar stariem zvaigznes iekšienē.

Ikviens zvaigznes stars ir saistīts ar savu nedēļas dienu un planētu, kas pār to valda. Pēc senas tradīcijas (dažās tautās tā joprojām ir dzīva), nedēļa iesākas nevis pirmdien, bet svētdien, un, lūk, pār svētdienu valda Saule.

Bultiņas, kas virzās pa zvaigznes stariem, norāda uz planētām, kas valda par turpmākajām nedēļas dienām: no Saules bultiņa virzās pie Mēness, kas tātad valda pār pirm­dienu. No Mēness bultiņa virzās pie Marsa — pār otrdienu valda Marss. Tālāk no Marsa tā norāda uz Merkuru — pār trešdienu valda Merkurs. Tā ievērojot bultiņu virzību shēmā, redzam, ka pār ceturtdienu valda Jupiters, pār piekt­dienu — Venēra, bet pār sestdienu —Saturns.

Ar katru planētu ir saistīts noteikts simbolisms, īpašības, krāsa, garša, mine­rāli utt. Nedēļas cikls tika ņemts vērā jau dziļā senatnē, un par tā lielo svarīgumu var spriest kaut vai pēc tā, ka to nevienā laikmetā nav skārušas nekādas pārmai­ņas kalendārā.

Katra planēta valda ari pār konkrētu diennakts stundu. Par dienas sākumu astroloģijā tiek uzskatīts saullēkta brīdis, bet pirmo stundu vienmēr pārvalda atbilstošā nedēļas dienas planēta.

Pie­mēram, ja tā ir piektdiena, tad, apskatot Zvaigznes ārējo apli, redzam, ka pār šo dienu valda Venēra, kas tātad valda arī pār piektdienas pirmo stundu. No Venē­ras bultiņa norāda uz Merkuru, pēc tam — uz Mēnesi utt. Tātad pār otro die­nas stundu valda Merkurs, pār trešo — Mēness, pār ceturto — Saturns, un tā at­pakaļ līdz Venērai, no kuras cikls atkal sāk atkārtoties tai pašā secībā.

Pēc šīs metodes var noteikt arī to planētu, kas valdījusi cilvēka dzimšanas stundā. Protams, pastāv savi smalkumi stundu sākuma un ilguma aprēķinos noteiktā dienā — šeit mēs tajos neie­dziļināsimies.