Ko tu zini par ķenguriem?

Pie ķenguriem pieder apmēram 50 dzīvnieku sugas, ja neskaita izmirušās un iznīcinātās.

Lai šajā sugu daudzveidībā ieviestu zināmu skaidrību, ķengurus pēc ķermeņa izmēriem var iedalīt trijās grupās. Tos, kas nedaudz lielāki par žurku, sauc par žurkķenguriem, un tos, kuri ir vidēja lieluma, pieskaita valabijiem. Savukārt lielie jeb tie, kuru pakaļkājas pēdas garums ir 25 centimetri, ir īstie ķenguri.

Turklāt lielie ķenguri tikai no pirmā acu uzmetiena ir līdzīgi. Viņu ir trīs dažādas sugas. Pelēkajiem meža ķenguriem (Macropus gigantea) purns līdz pat nāsīm un ap tām klāts ar vilnu kā zaķim, ķermeņa krāsojums ir pelēkbrūns un vēders netīri balts. Astes gals ir tumšs.

Rudajiem stepes ķenguriem (M. rufus) ir zilgani pelēcīgs galvas krāsojums ar melnu šķērssvītru uz vaiga netālu no nāsīm. Tēviņi ir rudi, bet mātītes pelēkas (kaut gan dažām pasugām var būt otrādi vai arī abi dzimumi ir vienādas krāsas). Astes gals gaišs. Trešā suga ir kalnu ķenguri (M.robustus), augumā visdruknākie no lielajiem ķenguriem.

Tik lieliem dzīvniekiem Austrālijā ir maz ienaidnieku — cilvēks, dingo, no Eiropas ievestās lapsas un ērglis. Savukārt dzīvi diezgan pamatīgi bojā cērmes un smilšu blusas, kas, iekožot acī, ķenguru dažkārt padara aklu.

No ienaidniekiem ķenguri mūk uz divām kājām, sasniedzot apmēram 50 kilometru ātrumu stundā. Katrs lēciens ir sešus septiņus metrus garš, bet lejup no pakalna pieaudzis tēviņš lec līdz 12 metru tālu. Arī divus ar pusi metrus augsta sēta ķenguru papum ir pārvarams šķērslis.

Ķengura pakaļkājas trieciens ir tik spēcīgs, ka cilvēkam var salauzt galvaskausu. Pat vidēji lielie valabiji dusmu vai baiļu uzplūdā metas spert ar pakaļkājām, tāpēc zooloģiskajos dārzos nebūtu ieteicams bērniem atļaut barot vai glaudīt pat šķietami maigus un mierīgus ķengurus.

Vēl kāds ķenguru pašaizsardzības veids ir tāds: kad dzīvniekam dzenas pakaļ pārāk uzmācīgi suņi vai dingo, viņš metas uz to pusi, kur ir ezers vai dīķis. Tur ķengurs iebrien līdz krūtīm ūdenī un atbalstās uz dabas dotā trijkāja — astes un divām pakaļkājām.

Nikns suns medību karstumā droši metas ūdenī, un tad ķengurs to saķer ar priekškājām un slīcina, turot ar galvu zem ūdens tik ilgi, kamēr suns aizrijas ar ūdeni. Ir aprakstīti gadījumi, kad bailīgu suni, kurš nav uzdrošinājies mesties ūdenī, ķengurs pats krastā notvēris un ievilcis ezerā slīcināt.

Nebrīvē lielie ķenguri dzīvo aptuveni desmit gadu. Garākais mūžs nebrīvē dzīvojošam ķenguram ir bijis 15 gadu ilgs.

Rudo ķenguru tēviņi ir spilgtā vīnsarkanā krāsā vai arī eleganti pelēkdūmakaini, viņi ieguvuši iesauku zilie putni, jo pārvietojas ar planējošiem lēcieniem.

Austrālijā rudais ķengurs ieņem antilopes vietu, kāda tai ir Āfrikā — tas ir līdzenumu, stepju un tuksnešu dzīvnieks. Viņi nelielos baros klejo no vietas uz vietu, meklējot, kur lopkopji viņiem atstājuši kādu leknākas zāles pleķīti.

No gigantiskajiem ķenguriem rudais pret cilvēkiem noskaņots vismiermīlīgāk. Bet Austrālijā viņu palicis pavisam maz.

Kalnu ķenguri ir visagresīvākie un kauslīgākie Austrālijas četrkājaiņi. Viņi ir augumā mazāki par pelēkajiem un rudajiem, bet druknāki, un viņu kājas spēriens ir visspēcīgākais.

Mierīgā laikā ķenguri savā starpā sazinās tāpat kā mūsu zaķi — sit ar pakaļķepām pret zemi, un tas nozīmē: «Kā tev iet?» Ja teritorijā ieklīdis neaicināts ciemiņš, tad sitieni pa zemi ir straujāki un spēcīgāki, tie signalizē — esiet modri!

Valabiji

Vidēji lielo ķenguru jeb valabiju Austrālijā ir vairāk nekā 10 sugu, viņi arī savā starpā sazinās ar kāju sitieniem pa zemi, ir ļoti izveicīgi, lec trīs metru lēcieniem. Dzīvo gan kalnainos apvidos, gan līdzenumos. Ganās pa nakti, bet dienā slēpjas krūmājā.

Ir arī tādi, kuri rok alas ar divām izejām un līdzīgi murkšķim briesmu gadījumā ienirst alā. Viena no zaķa lieluma valabiju īpatnībām ir tāda, ka viņi bēgot nevis piespiež priekšķepas pie ķermeņa, bet vicina tās uz visām pusēm. Tāpēc viņi iesaukti par leijerkastniekiem.

Kad mātīte bēgot skrien gar zemē guloša koka stumbru, tā parasti izmet mazuli no somas, un tas paslēpjas šā koka dobumā. Ja mātītei izdosies palikt dzīvai un izmukt no dzinējiem, viņa noteikti atgriezīsies pēc sava dārgumiņa.

Kaut arī valabiji ir augumā mazi, viņi nav miermīlīgas aitiņas. Lapsas un ērgļi jau ir ielāgojuši pieaugušo valabiju spēriena spēku un neiedrošinās uzbrukt. Mednieks novērojis, kā ērglis ar ilgiem māņu pikējumiem centies iebiedēt Greja valabija mātīti, lai viņa nedaudz attālinās no sava mazuļa.

Kad putns nolēma, ka pienācis īstais brīdis uzbrukt, tas pikējis no metra augstuma ķengurēna virzienā. Bet ķenguru mamma ar veiklu lēcienu sasniegusi ērgli pusceļā līdz mazulim un spēcīgi iecirtusi ar pakaļķepām.

Tas nu ērglim bijis par daudz, un viņš nolēmis medības beigt un cēli attālinājies, bet mazais tūlīt paglābies mātes somā.