Vēža laiks — kad no diviem rodas viens

jūnijā — kristīgā baznīca atzīmē Jāņa Kristītāja svētkus, jo Jānis, domājot par Jēzu, lūdzās: «Viņam laiks augt, bet man laiks aiziet.»

Šis izteiciens tieši atbilst lielajam kosmis­kajam notikumam — vasaras saulgriežiem, kad Saule jau ir «aizgājusi» līdz visaug­stākajam punktam debesīs un sāk nolais­ties. Dienas kļūst aizvien īsākas un īsākas.

Ugunskuri Jāņa naktī

Dienā, kad Saule atrodas debesīs visaugstāk (22. jūnijā), visur aizdedzina ugunskurus, pie tam uguns, nosaukts Jāņa vārdā, pazīstams Vācijā jau kopš XII gadsimta. Ugunskuru dedzināšanas tra­dīcija ir zināma gan Francijā un Portugālē, gan Grieķijā, Īrijā un Norvēģijā. Arī pie slāviem un arābiem.

Vietām ugunskuru aizdedza pašā dienas viducī — plkst. 12.00 (tas saistīts ar laiku, kad uzskatīja — jauna diena sākas ar pusdienlaiku), vietām to dara līdz ar Saules rietu, tā pagarinot tās ietekmes laiku.

Šveicē, saskaņā ar senām tradīcijām, va­saras saulgriežu ugunskurus dedzināja 1. augustā, un tikai kopš 1891. gada, pēc federālās sapulces lēmuma, vasaras saul­griežu rituālu pārcēla uz 22. jūniju. Šajā dienā iedzīvotāji ar lāpām aizdedzina tā saukto Tēvzemes liesmu: no kalniem ripina degošus riteņus, pa gaisu met iepriekš sagatavotus koka apļus — saules pankūkas.

Mozeles ielejā pirms Jāņa dienas visi ciema iedzīvotāji vāc salmus un krauj tos kaudzē stāvā kalnā. Kad satumst, vīrieši uz­iet kalna galā, bet sievietēm un meitenēm jāpaliek pusceļā — īpaši izvēlētā vietā pie strauta — un jāgaida. Vīri ņem lielu riteni un aptin to ar biezu salmu kārtu. Tad salmus aizdedzina un paši spēcīgākie puiši, iz­mantojot nūju kā asi, laiž degošo riteni lejā.

Šinī rituālā galvenais ir tas, lai ritenis vēl degošs(!) iekristu strautā. Diemžēl tas ne vienmēr izdodas. Bet, ja tomēr degošais ritenis nokļūst līdz ūdenim, priecājas visi, jo zina — gaidāma laba vīnogu raža un uz­varētājiem šinī gadā ir tiesības pirmajiem piegādāt vīnu pilsētas krodziņiem.

Baldura ugunskurs

Zviedru provincēs Bohusā un Skaniā Jāņa dienu atzīmē ar šaušanu un milzīgiem ugunskuriem, kurus agrāk sauca par Baldura ugunskuriem (Baldurs-Odina dēls un Saules iemiesojums). Pagales savāca iepriekš, tām obligāti bija jābūt no de­viņiem dažādiem kokiem. Kad aizde­dzināja ugunskuru, ciemata iedzīvotāji liesmās meta indīgas sēnes, lai atņemtu troļļiem un citiem ļauniem gariem viņu varu.

Interesanti, ka Zviedrijā Jāņa nakts ir gan Uguns, gan Ūdens svētki. Uzskata, ka šajā naktī daudzi avoti un akas iegūst brīnumdarītāja spēku un cietēji no malu malām steidzas turp, lai atbrīvotos no savām ligām.

Uguns dzēšana

Ungārijas ciematos Ivana Kupalas naktī sētās mēdz nodzēst visas ugunis. Arī smēdē, kur parasti tā deg nepārtraukti. Pēc tam no kopīgā ugunskura ciemata centrā jaunieši aizdedz skalu un ar to apiet māju pēc mājas, aizdedzinot uguni no jauna.

Anglijā Jāņa ugunskuru līdz pat šim laikam sauc bonfair, un tas liek secināt, ka reiz tā liesmām ir ziedoti dzīvnieku upuri. Anglijā Jāņa ugunij piemet lapojošus zarus, lai veidojas stipri dūmi. Tie attīra apkārtni no ļauniem gariem.

Koku rotāšana

Klaustālē un Cellerfeldē Jāņa dienā ugunskurus nededzina, toties rotā Jāņu koku: pie mājas augošo priedi nokrāso ar sarkanu krāsu un izrotā ar olām un zie­diem. Sēžot zem šī koka, puišiem ir tiesības skūpstīt visas meitenes. Tieši pēc sešiem mēnešiem atkārtojas līdzīga paraža — izrotā ziemassvētku egli un skūpstās zem āmuļa zariem.

Peldēšanās Jāna naktī

1333. gadā itāļu dzejnieks un zinātnieks Petrarka no Ķelnes savam draugam rakstīja, ka tur Jāņa dienā sievietes uzvelk savas skaistākās drēbes, dodas uz upi un, turot ro­kas zem ūdens, skaita kaut kādus nesapro­tamus vārdus — droši vien vēlas, lai ūdens aiznes sev līdzi visas priekšā stāvošās nelaimes.

Uzskata, ka Jāņa ūdens, tāpat kā Liel­dienu ūdens, ir labs līdzeklis pret visām kaitēm un nelaimēm.

Ūdens un ziedošana

Bet Vēža zodiaka laikā svinama ne tikai Jāņa diena un veicami ne tikai ar uguni saistīti rituāli. Vēža laiks saistīts arī ar ūdeni.

4. jūlijs ir Svētā Ulriha diena.

Leģenda vēsta, ka Ulrihs, vēl nebūdams svētais, bet gan tikai Augsburgas bīskaps, 955. gadā vadīja pilsētas aizsardzību pret ungāru iekarotājiem. Uzbrukumi pilsētai bijuši ilgstoši, bet vasara ļoti karsta. Aiz­stāvjiem sācis trūkt dzeramais ūdens.

Bīskaps Ulrihs svētījis visas pilsētas akas un lūdzis, lai tās nekad neizžūst. Arī šodien pašās karstākajās vasarās akas dod brīnišķīgu ūdeni. Dīdengenē, Vācijā, Pētera un Paula svētkos — 29. jūnijā — pie baznīcas iznes lielu pītu grozu ar vistām un gaiļiem.

Ticīgie izvēlas sev kādu putnu, ieiet ar to baznīcā un lūdzas Svētā Pētera statujas priekšā, ziedojot dievnamam monētu. Iznākot no baznīcas, viņi atdod putnu atpakaļ saimniekam, samaksā norunāto renti un saņem malku vīna. Iespējams, ka šī paraža saistīta ar ziedošanu senajām dievībām.

Ceriņi un pazemes pasaule

Vācieši Jāņa dienā cepa svētku kūkas ar ceriņu ziediem. Arī Egerlandē obligāta svētku maltīte ir pankūkas ar ceriņu ziediem.

Ne tik sen ceriņu krūmi tika uzskatīti par svētiem, tos nekādā gadījumā nedrīkstēja lauzt. Bet, ja arī kādam ienāca prātā ceriņus iznīcināt, visi zināja — šo cilvēku gaida nelaime.

Katoļu baznīca šo tautas paražu pārtulkoja pēc sava prāta: leģenda vēsta, ka Svēto Emeritu sadedzināja uz sārta, kas krauts no īpaši šim nolūkam cirsta ceriņu krūma… Vai ceriņi uzskatāmi par nāves simbolu? Gan jā, gan nē.

Pagājušā gadsimta sākumā galdnieks, kam pasūtīja zār­ku, mirušā cilvēka garumu izmērīja ar ceri­ņa zaru. Ja kāds gāja garām ceriņu krūmam, tad drošības labad godbijīgi noņēma cepuri…

Var secināt, ka ceriņi drīzāk gan ir nevis dievietes Freijas (Veneras / Floras / Maijas) ziedi, bet gan skandināvu dievietes Ceļas augs. Leģenda stāsta, ka Ceļa ir milze — cilvēkrijēja, kas mūždien tērpjas melnās drānās. Viņas valstības pašā vidū atrodas Gvagelmiras aka.

Akā dzīvo čūska Nidgegra, kas apvijusi vienu no trīs dzīvības koka saknēm. Dievietes valstībā var nokļūt caur aku. Bet, pēc tautas ticējumiem, akas un alas tika uzskatītas par ieeju ellē.

Svētā Kiliana diena

Svētā Kiliana dienā — 8. jūlijā — vajagot izlīst caur iepriekš iztaisītu atveri Svētā Kiliana kapenes. Uzskatīja, ka Svētais apglabāts dziļi pazemē. Tāpēc vajadzēja aiz­līst cik iespējams tālu un tur — zemes dzīlēs lūgt veselību un ilgu mūžu.

Mirušo pieminēšana

Īrijā Jāņa diena ir mirušo pieminēšanas diena. Šajā dienā cilvēki iet uz kapsētām un, pieminot savus aizgājējus, pušķo kapu kopiņas arziediem.

Reinas ielejā veci ļaudis saka: «Kristītājs vieniem liek skriet, citiem peldēt, citiem līst.» Tā simboliski tiek runāts par tautas izpratni faktam, ka dienas pēc vasaras saul­griežiem kļūst īsākas un īsākas, un laiks, kas būs jāpavada bez Saules pie debesu juma, kļūs garāks un garāks.

Arī dēmoniem un citiem mošķiem šinī tumsas tuvošanās laikā būs vieglāk izspraukties virszemē un kaitēt cilvēkiem.

Zilonis un krokodils

Jūlijā Indijā dieva Višnas tempļos notiek uz senām leģendām balstīti svētki. Stāsta, ka Višna sūtījis ziloni, lai tas saplūktu viņam ziedus. Diemžēl zilonis pārāk tuvu piegājis pie upes, un to aiz kājas sakampis krokodils. Višnam nu nācies ziloni glābt.

Svētku laikā šo ainiņu izspēlē brīvprātīgie aktieri. Viss uzvedums beidzas ar to, ka ziloni svētku dalībnieki aizved uz vienu pusi, bet krokodilu uz otru. Šinī leģendā darbojas arī dievība, kas nes visiem mieru un pārticību.

Siers, maize un alus durvju priekšā

Anglijā XIX gadsimtā bija zināma kāda īpaši populāra tradīcija: jūlija pirmajā svēt­dienā cilvēks, kurš iepriekšējā gadā pār­cēlies uz jaunu dzīvesvietu, sava jaunā mājokļa durvju priekšā uz nakti nolika sieru, maizi un alu, un katrs garāmgājējs varēja cienāties, cik sirds tam kāro.

Acīmredzot tas tika darīt tāpēc, lai pielabinātu mājas garus, kas, saskaņā ar daudzu tautu uzskatiem, dzīvo vai nu mana sliekšņa tuvumā, vai pavardā.

Vēža fāzes simbols un pamatideja

Viss apkārtējais ļoti iespaido jauno dzī­vību vēl pirms tās nākšanas pasaulē.

Dabā, Vēža zīmes ietekmes periodā, no­tiek zodiakāla dzimtas turpināšanās, un, kaut gan tai ir materiāla jēga un fizisks iemiesojums, tāds uzskats nes sevī arī augstu garīgu nozīmi. Šī fāze vispirms ir ieaugšana mātes — zemes klēpī. Vienlaikus šinī procesā piedalās tēvs — Debesis ar savu Sauli un Lietu (Uguns un Ūdens).

Vēl pirms bērna piedzimšanas apkārtne atstāj uz jauno dzīvību lielu iespaidu. Dabā šinī laikā tiek likti pamati jaunajiem pumpuriem, kas atvērsies nākamajā gadā — Auna fāzē.

Vēža simboliskais zīmējums — Zemes un Debess savienošanās, vīrieša un sievietes enerģijas loģisks turpinājums, kura aizsākums parādās Dvīņu simbolā.