Tā kā vasaras sākums bijis samērā vēss, meža zinātnieki prognozē, ka mizgraužu otrā paaudze neizlidos agrāk par 10.
Trīskārt bīstamais mizgrauzis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
jūliju un, ja laiks nebūs karsts, bīstamais meža kaitēklis — egļu astoņzobu mizgrauzis — šovasar masveidā nesavairosies. Taču, ja mizgraužu otrā paaudze labi pārziemos, uzbrukums egļu audzēm var notikt nākamgad.
Šobrīd meža īpašniekiem būtu jāatturas cirst egles vērtīgu egļu audžu iekšienē vai tuvumā, citādi mizgrauzis ziemošanai, visticamāk, izvēlēsies tieši šo spēcīgi smaržojošo egļu audzi.
Lai aizsargātu egļu audzes, akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži» jau iegādājusies 10 000 mizgraužu slazdus un sintētisko feromona dispenseru, kas izdala smaržu, kas pievilina mizgrauža vaboles.
Šos slazdus valsts mežos uzstādīs, ņemot vērā zinātnieku un ekologu ieteikumus. Privātie meža īpašnieki par slazdu iegādi informāciju var saņemt meža zinātnes institūtā «Silava», tālr. 7942555.
Kaut arī slazdi ir visefektīvākais veids, kā samazināt mizgraužu populāciju, mežsaimnieki brīdina, ka nemākulīgi izlikts slazds var panākt pretēju efektu un nevis iznīcināt mizgrauža vaboles, bet gan pievilināt kaitēkli uzbrukt veselām eglēm. Jāatceras, ka laikus netīrītos slazdos var iet bojā dažādi mežam derīgi kukaiņi.
Tā kā mizgrauzis meža īpašumu robežas vērā neņem un no vienā īpašumā bojātiem kokiem bez problēmām pārlido uz cita īpašuma veselām eglēm, atpazīt šo meža kaitnieku un zināt, kā ar to cīnīties, der ikvienam meža saimniekam.
Meža zinātnieks Mārtiņš Bičevskis brīdina, ka stāvoklis ir visai nopietns, jo egļu astoņzobu mizgrauža masveida savairošanās var izraisīt saimniecisku katastrofu. Šis kaitēklis ir trīskārt bīstams, jo:
tas uzbrūk augošām eglēm,
bojā zāģmateriālus, ievadot tajos zilējuma sēnīti,
ir karantīnas kaitēklis, kura dēļ varam zaudēt ārzemju tirgu.
Ja kādā no Latvijas nākušām kokmateriālu kravām Sanitārā robežinspekcija atradīs kaut vienu mizgrauža vabolīti, būs starptautisks skandāls un Lielbritānija kokmateriālus no Latvijas vairs neiepirks.
Var uzbrukt veseliem spietiem
Mizgrauži ziemo zemsegā, ierakušies apmēram piecu centimetru dziļumā. Tie iztur līdz mīnus 28 grādu lielu salu. Lai temperatūra augsnē, piecu centimetru dziļumā, nokristos tik zemu, gaisa temperatūrai jāsasniedz mīnus 50 grādi.
Mizgrauži izlido pavasarī — aprīļa beigās, maija sākumā, kad temperatūra ēnā sasniedz plus divdesmit grādus. Tēviņi izlido pirmie un sāk meklēt attīstības vietu savai saimei. Vidējais pārlidošanas attālums mizgrauzim ir 0,6 līdz 0,8 kilometri, taču spējīgākie eksemplāri var aizlidot pat 40 kilometru tālu.
Izlidojot no zemsegas, tēviņš orientējas pēc skuju smaržas. Jo stiprāka ir vīstošo skuju smarža, jo vairāk sugas brāļu tas pievilina. Tāpēc arī mizgrauži uzbrūk baros un pulcējas vietās, kur notiek ciršana un ir vīstoši zari.
Ja cirsmā palikuši tikai zari, bet baļķi jau aizvākti, mizgrauzis metas uzbrukumā veselām, augošām eglēm. Tāpēc arī slazdus mizgraužu ķeršanai nedrīkst izlikt tuvāk par 30 metriem no augošām eglēm.
Mizgrauzis pārtiek no šķidras barības — nokož svaigas mizas gabaliņu, žokļos izspiež sulu, norij to, bet skaidiņas izstumj ārā. Viņam ir ļoti spēcīgi žokļi un aizmugurē ķerrīte, kurai katrā pusē ir četri zobi. Ar šo ķerrīti kā ar ķerru mizgrauzis iztīra eju no skaidām un ekskrementiem.
Pēc ārējā izskata vabolītes pēc dzimuma atšķirt nevar — to var izdarīt tikai, tās uzšķēržot. Mizgraužu tēviņi egļu mizā izgrauž pārošanās telpu, kur tiem pielido viena līdz trīs mātītes.
Katra mātīte grauž savu atsevišķu eju, kurā izdēj ap 60 olu, bet tēviņš dzīvo eju centrā un palīdz mātītēm atbrīvot ejas no mizu pārpalikumiem. Arī mātītēm ir ķerres ar astoņiem zobiem.
Pirmās paaudzes attīstība ilgst 45–85 dienas un parasti saules apspīdētās vietās beidzas jūnija beigās. Pēc olu dēšanas dzīvi palikušās — apmēram 70 procenti — mātītes izlido vēlreiz un dēj olas, no kurām attīstās tā saucamā mizgraužu māsu paaudze, kas izlido augustā.
Ja laiks ir karsts, arī jaunās paaudzes vaboles paspēj izdēt oliņas, no kurām izaug kāpuri un izlido atkal jauna mizgraužu paaudze. Pirmā mizgraužu paaudze parasti mežam sava nelielā skaita dēļ lielu postu nenodara, bet otrā paaudze uzbrūk mežaudzēm lielos apjomos.
Karstā laikā, kad egles skujas pastiprināti izdala vielas, kas piesaista mizgrauzi, kokam var uzbrukt pat 5000 vabolīšu, kas atgādina spietu, un iegraušanos sāk vienlaikus. Aizsargājoties pret mizgraužiem, koks izdala sveķus, aizpildot izgrauztās vadziņas.
Taču, iegraužoties reizē, vaboles pārvar koka pretestību, inficējot to ar sēnīti. Kokam pārtrūkst sulu cirkulācija, un tas ir nolemts bojāejai. Tas var notikt ne tikai ar slimām un novājinātām, bet arī ar veselām un dzīvotspējīgām eglēm.
Mizgrauži pārtiek no egļu mizas, tikai ļoti retos gadījumos tie uzbrūk arī priedēm. Dabisko ienaidnieku mizgrauzim ir daudz, bet visvairāk tos noknābā putni. Tiem uzbrūk arī dažādi kukaiņi plēsēji, kas tos apēd, kā arī parazīti, kas kāpuros vai pat pieaugušās vabolēs iedēj savus pēcnācējus.
Taču mizgrauzim labvēlīgos klimatiskos apstākļos, karstā vasarā pie bagātas barības bāzes dabiskie ienaidnieki to masveida savairošanos nespēj apturēt.
Kā ierobežot mizgrauža vairošanos
Vētras postījumu sakopšana jāsāk ar visvairāk bojāto audžu novākšanu. Pēc lielāko postījumu likvidēšanas jāievēro šāda koku sugu ciršanas prioritāte: egle, priede, lapu koki.
Visvairāk jārūpējas par apdraudētām egļu audzēm, kuras ir vecākas par 50 gadiem un kuru krāja nav mazāka par 240 kubikmetriem uz hektāra. Tās ir saglabājamās egļu audzes.
Līdz jūnija beigām viena kilometra rādiusā ap saglabājamām egļu audzēm jāaizvāc bojātās egles, kuru caurmērs krūšu augstumā ir lielāks par 12 cm.
Vispirms jānocērt lauztās kokaudzes, jo to kvalitāte krītas straujāk. Pēc tam cērtamas vēja gāztās un liektās kokaudzes, jo šādi bojātiem kokiem saknes vēl daļēji atrodas augsnē un spēj nodrošināt koku ar mitrumu.
Nevajag atstāt necirstas joslas, kas šaurākas par simts metriem, jo pēc laika tās saplosīs vējš un invadēs kaitēkļi.
Ja līdz jūnija beigām no bojātām un sabiezinātām vidēja vecuma egļu audzēm neaizvāks vētras bojātos kokus, tad jau augustā vai nākamā gada maijā tajos savairojušies mizgrauži apdraudēs egļu audzes puskilometra rādiusā.
Postījumus novācot, cirsmas jāveido ar iespējami īsāku perimetru, necenšoties saglabāt katru augošu koku, kas šķietami ir vesels, taču, visticamāk, ir vētras izšūpots un vēlāk tik un tā būs nocērtams kukaiņu invāzijas dēļ, jo mizgrauži ieperinās ne tikai vēja gāztos, bet arī izšūpotos — novājinātos kokos, kuriem ir saraustītas saknes.