Stonhendža atrodas britu zemes rietumdaļā.
Vēstures mīklas: Trīs Stonhendžas
Joprojām turp dodas tūristi no visas pasaules. Tagad apskatāmās varenās Stonhendžas (pēdējās) paliekas ir aptuveni 4000 gadus vecas. Nepārtrauktajā tūristu plūdumā iespējams vien ar mulsu cieņu iztālēm aplūkot milzīgos akmeņus un sajust it kā dīvainu vēju šalcam. Cik nu ļauj zināšanas un iztēle, var atcerēties, ka Stonhendža saistīta ar karaļa Artura nāvi, to, ka relatīvi nesen — 1983. gadā — kāds agrā rīta stundā tur izdzirdis neparastu zvanu skaņu...
Zinātne vai māņticība?
Mūžam dzīvās leģendas, kas nodarbina visu paaudžu iztēli, pirmsvēsturiskā laika tempļiem un megalītiskajiem apļiem visbiežāk piedēvē astronomisko observatoriju funkcijas.
Šāda hipotēze izvirzīta arī 19. gadsimta beigās, kad arheologi pirmo reizi pamanīja, ka Solsberi līdzenumā (Anglijā) celtā Stonhendža it kā speciāli veidota tā, lai atspoguļotu kādas stabilas astronomiskas dabas izpausmes, kuras aizvien atkārtojušās.
Varenie akmens stabi varētu būt pildījuši savdabīgu vizieru lomu, fiksēdami galvenos uzlecošās un norietošās Saules punktus, Mēness fāzes un zvaigžņu stāvokli.
Tomēr daudzi no slēdzieniem, pie kuriem nonāca astroarheoloģijas pionieri, ar laiku zaudēja savu nozīmīgumu.
Vai gan tas nebūtu absurdi —pieņemt, ka tāda grandioza būve celta tikai tālab, lai sekotu Saules, Mēness un zvaigžņu virzībai?! Šāda versija ir acīm redzami nepamatota, jo, lai Stonhendžu uzceltu, jau iepriekš bija jāzina akmeņu izvietojumam atbilstošās astronomiskās parādības.
Pirms pirmā akmens novietošanas šo vareno pieminekļu veidotāji jau zināja vai paredzēja visus nepieciešamos novērojumu rezultātus — kā debesīs, tā uz zemes.
Turklāt tik milzīgai būvei nepiemīt elastība, kas tik svarīga observatorijai. Profesors Odrijs Brils strikti paziņoja: «Nekādi priesteri un astronomi no šejienes debesis nevēroja. Pār seno celtnieku prātiem valdīja nevis zinātne, bet māņticība!»
Pirmā Stonhendža — Mēness templis
Acīmredzot mūsu senči ne tikai savādāk uztvēra apkārtējo pasauli, bet, šķiet, bija atraduši (vai zināja) sakarību starp izplatījumu un laiku, starp materiālo un garīgo sfēru. Senajai astronomijai piemita izteikti reliģisks raksturs, un Stonhendža to uzskatāmi apstiprina.
Pati pirmā Stonhendža nav būvēta no akmeņiem, bet no smiltīm. Aptuveni 3200. gadā pirms mūsu ēras Solsberi līdzenumā senie cilvēki no zemkopju ciltīm atklāja milzīgu, apaļu zemes veidojumu ar iekšējo valni, kas bija atdalīts it kā ar divām ejām.
Viena eja — 35 pēdu gara — atradās uz ZA no loka, otra — tieši uz D no centra. Acīmredzot cēlēji bija izvēlējušies šo vietu, sadalot uz pusēm attālumu starp horizonta punktiem, kuros uzlec un noriet Saule ziemas saulgriežos.
1723. gadā senatnes pētnieks Viljams Stuklijs (tas pats, kurš atklāja vēl vienu monumentālu kompleksu Eivberijā, netālu no Stonhendžas) atzīmēja, ka ass savieno šī oriģinālā veidojuma tālākos DR un ZA punktus ar horizonta punktu, kur Saule lec vasaras saulgriežos.
Tomēr vēlāk pētnieki secināja, ka V. Stuklijs ir kļūdījies. Stonhendžas celtniekus neinteresēja Saule. Viņus interesējis cits debess ķermenis — Mēness.
ZA ejā katru gadu uzstādīja garu kārti, kas atradās uz vienas ass ar galējo Z punktu, kur lec Mēness. Senie celtnieki fiksēja Mēness kustību 6 ciklu garumā — tas ilgst vairāk kā 100 gadus, līdz beidzot atrada Mēness lēkta galējo Z punktu, kuram tad arī «piesaistīja» ZA ejas vienu pusi. Pirmā Stonhendža bija Mēness templis.
Pirmā Stonhendža — Nāves templis
Pirmā Stonhendža bija arī Nāves templis. Vairāk nekā 1000 gadu garumā tur apglabāja mirušos. Iegarenie kapu uzkalniņi orientēti starp Mēness lēkta Z punktu ziemas mēnesstāvjos un Mēness rieta D punktu vasaras mēnesstāvjos. Šo seno cilvēku apziņā Mēness un Nāve bijuši nedalāmi.
ZA eja īstenībā bija kā logs, kura viena puse «piesaistīta» Mēness loka vidusdaļai, bet otra — tālākajam punktam, kur Mēness parādās pie horizonta ziemeļos.
Vizieri bija divi akmens stabi celiņa abās malās. Austrumos Mēness cikla puse atzīmēta ar tagad jau sabrukušo «Upura akmeni», bet slavenajam «Papēža akmenim» nebija nekā kopīga ar vasaras saulstāvjiem, arī tas orientēts uz Mēnesi.
Pirmās Stonhendžas centrā atradās liela, aptuveni 100 pēdu plata slēgta celtne. Tajā novietoja mirušos. Kad tie bija satrūdējuši, kaulus apbedīja iegarenajos kapu uzkalniņos.
Šī paraža vēl ilgi pastāvēja Britānijā neolīta laikmetā un vienmēr asociējās ar Mēnesi. Neparastās kapličas vai morga maģiskā vara neapšaubāmi pieauga, palielinoties mirušo skaitam.
Bedrēs, kas izraktas pie katras ieejas, atdusas pieaugušo un bērnu kauli — šādi upurēja pelēcīgi sudrabotajai Nāves dievietei, kas rimtā vienaldzībā nolūkojas no debesīm.
Otrās Stonhendžas noslēpumi
Aptuveni 2200. gadā p.m.ē. Stonhendža ieradās jauni ieceļotāji un pārvērta to Saules templī. Nav zināms, vai šie ienācēji bija ibēru atzars, tomēr arheoloģiskajos izrakumos atrasti viņiem raksturīgie spilgti sarkanie, ar ģeometriskām figūrām ornamentētie biķeri, kausi.
Šie ļaudis no Velsas uz Stonhendžu pārveda gaišzilganos akmens bluķus un izvietoja tos divos koncentriskos apļos uz zemes vaļņa apjoztā laukuma. Gaišzilo akmens bluķu dzimtene ir Pereslu kalni Velsas DR.
Leģenda vēsta, ka akmeņus no skaudrajiem vējiem un lietiem pakļautajiem kalniem vairāk nekā 200 jūdžu attālumā pārnesis slavenais burvis Merlins — leģendārais Kamelota un karaļa Artura patrons.
Vēlākos gados parādījās daudzas teorijas, diemžēl vairākums tikpat abstraktas kā tās, kas mēģina izskaidrot senās Ēģiptes piramīdu celtniecību. Kā notikusi gigantisko akmens bluķu pārvietošana laikos, kad vēl nebija izgudrots ritenis?
Iespējams, ka precīzākā ir hipotēze, kas uzskata, ka bluķi pārvesti pa upēm. To veikuši vara raktuvju strādnieki.
Stonhendžas vēsture glabā daudz noslēpumu. Drosmīgais pieņēmums par akmens bluķu pārvešanu ar plostiem akmens laikmetā tomēr šķiet vēl nepieņemamāks nekā leģenda par jauko burvi Merlinu, kurš ar savas nūjiņas mājienu tos pārdabūjis pāri Sevērnai.
Jāatzīmē — uzkalnā, kurš pamests jau aptuveni 10. gs. pirms Stonhendžas celšanas, arheologi atklāja gaiši zilganos akmeņus kādu 7 jūdžu attālumā.
Pilnīgi iespējams, ka akmeņi atradušies turpat tuvumā Stonhendžai, un tos varēja būt atnesis šļūdo-nis jau 8000 gadu pirms tam, kad cilvēkiem radusies ideja par Stonhendžas celtniecību.
Lai kā arī būtu, ļaudis izvietoja akmeņus un vienlaicīgi mainīja arī Stonhendžas asi. Viņi paplašināja ZR ejas kreiso pusi, līdz ar to viduspunkts norādīja Saules lēkta vietu vasaras saulstāvjos. «Papēža akmenim» otrā pusē izbūvēja ceļu, kas veda lejā pie Eivonas.
Biķeri bija Saules kulta atribūti. Kopā artiem apaļajos uzkalniņos atrasti arī plāni zelta diski, ornamentēti ar gredzeniem un krustiem, acīmredzot — Saules simboliem.
Ienācēji norobežoja nepabeigto akmensriņki, katrā stūri novietojot pa akmens stabam, tā radot milzīgu taisnstūri. Šie akmens stabi, saukti «Četri balsti», veidojuši trīs vizierus.
Taisnstūra īsākā mala vērsta pret Saules lēktu vasaras saulgriežos, garākā — uz galējo Z punktu, kas norāda Mēness rietu. Bet, ja skatās gar vienu no diagonālēm, vēl tagad pie horizonta var ieraudzīt punktu, kur 1. maijā uzlec Saule. Vēlāk tieši šajā dienā ķelti sāka atzīmēt dienas gaismas svētkus.
Arī šoreiz Nāves dieviete ieguldīja savu artavu tempļa pārveidē. Apbedījumu vietu skaits auga. Iegarenajiem kapu uzkalniņiem pievienojās apaļi uzkalniņi.
Lai kaļķakmens nogāzēs izraktu jaunas kapavietas, nācās krietni pasvīst. Un tad ceļotāji izraka kapavietu pavisam tuvu akmens riņķa centram, uz galvenās ass, un guldīja tur cilvēka skeletu — ar galvaskausu ZR virzienā, kur Saule noriet vasaras Saulstāvjos.
Tādējādi viņi iesvētīja jaunu maģisko vietu, kura simbolizēja robežu starp tagadni un nākotni, starp «šeit» un «tur.»
(Par trešo Stonhendžu lasi žurnāla «Mistērija» augusta numurā!)