Cerams, ka uz jautājumu «vai zināt, kas ir tā sauktie sabiedriskie kukaiņi?» lielākā daļa cilvēku, daudz nešaubīdamies, atbildētu «jā!» un nosauktu skudras, bites, lapsenes, varbūt arī kamenes un, iespējams, pat termītus. Šis stāsts būs par sabiedriskajiem kukaiņiem kamenēm. Kā jau tipiskiem kukaiņu klases (Insecta) pārstāvjiem, pieaugušām kamenēm ir trīsdaļīgs ķermenis, kas sastāv no galvas, krūtīm un vēdera, pie krūtīm atrodas trīs pāri kāju un spārni. Ievadam – viss.
Pirmās ir viņasIk gadu aprīļa otrajā pusē mēs viņas ieraugām un maijā mēs viņas redzam rosāmies uz ziedošiem blīgznu pūpoliem un citu augu ziediem. Mēs viņas redzam it kā bezmērķīgi lidināmies pie pašas zemes vai staigājam pa zemi, pa dažādiem priekšmetiem.
Kāpēc es lietoju vārdu viņas, nevis kamenes? Ko īsti mēs redzam? Kas ir viņas, ko mēs redzam? Viņas ir kamenes, bet man gribas teikt – īpašas kamenes, galvenās kamenes, jo visas, pilnīgi visas, kuras šai laikā redzam, ir kameņu mātītes, nē, pareizāk sakot, kameņu mātes, var pat teikt – ciltsmātes.
Pavasarī mēs redzam tās šo kukaiņu pārstāves, kuras iepriekšējā gada vasaras nogalē vai rudens sākumā tapa apaugļotas, ir veiksmīgi pārziemojušas un nu, laiku pa laikam ieturēdamas maltīti, meklē piemērotu vietiņu ligzdas ierīkošanai. Kur un kādu vietiņu meklē – tas atkarīgs no konkrētās kameņu sugas. Piedodiet, bet, lai taupītu jūsu un savu laiku, visu daudzo sugu ligzdošanas vietas un arī pašas šīs sugas neaprakstīšu – kā nekā Latvijā to ir vismaz divdesmit divas, turklāt daudzām nemaz nav oficiāla latviskā nosaukuma. Īsumā iepazīstināšu vien ar dažu, manuprāt, izplatītāko un pazīstamāko sugu pārstāvēm.
Viena no Latvijā biežāk sastopamajām ir divus ar pusi centimetrus gara, bezmaz pilnīgi melna (tikai vēdergals oranžsarkans) kamene, kas ligzdo akmeņu kaudzēs, zem akmeņiem, zem ķieģeļiem, ieplaisājušās ēku sienās un tamlīdzīgās vietās. Tā ir akmeņu kamene.
Samērā bieži sastopama ir raibā zemes kamene un ne mazāk raibā meža kamene. Meža kamenes mātītes savas ligzdas ierīko visdažādākajās vietās gan virszemē, gan pazemē. Zemes kamenes turpretim allaž zemē, turklāt samērā dziļi zemē. Arī lielās, dzeltenbrūnās tīrumu kamenes māte ligzdu ierīko pazemē, piemeklējot jau gatavas aliņas, ejas, spraugas un tamlīdzīgus veidojumus; īpaši viņas iecienījušas vecus peļveidīgo grauzēju, galvenokārt strupastu, midzeņus. Savukārt nelielā, dzeltenīgā sūnu kamene ligzdu darina ne īpaši dziļā virszemes iedobītē, parasti līdzās kādam cinim vai kritalai, vai arī zem krūma, par galveno būvmateriālu izmantojot – paši varat iedomāties –, protams, sūnas.
Saimes sākumsKad ligzdas vieta sameklēta, vairāk vai mazāk lodveidīga ligzdas ārpuse no augu materiāla uzbūvēta, bet iekšpuse izvaskota jeb izoderēta ar plānu vaska kārtiņu, kameņu māte mājokli sagatavo dzimtas turpināšanai: sajauc ziedputekšņus ar vasku un no šī mikšļa izveido vienu lielāku sfērisku kāpuru šūnu, pēc tam uzvelk dažas nedaudz mazākas šūnas – barības traukus, ko piepilda ar ēdiena krājumu nebaltām dienām, konkrēti, ar savu gremošanas dziedzeru sekrētu sajauktu ziedu nektāru jeb, saprotamāk sakot, ar medu, kā arī ar īpašu veidojumu medus vasku. Tad viņa kāpuru šūnā iedēj dažas oliņas.
Tiklīdz no oliņām izšķiļas nedaudzie baltiem, tumīgiem tārpiem līdzīgie pirmā dējuma kāpuri, tautā dēvēti par periem, māte paplašina ligzdas iekšpusi; nu jau tajā pie-tiek vietas mazliet lielākam kāpuru skaitam. Māte apsargā un aprūpē pēcnācējus un vienlaikus turpina pakāpeniski paplašināt bērnistabu, protams, neaizmirstot regulāri (diemžēl – ne īpaši dāsni) nogādāt tajā ēdmaņu no iepriekš izveidotajiem ne īpaši dāsnajiem krājumiem.
Kad pēc izšķilšanās no oliņām aizritējusi aptuveni pusotra nedēļa, katrs kukaiņa bērns ir sasniedzis kāpura stadijas briedumu un nu izveido ap sevi plānu zīdainu kokonu, vārdu sakot, iekūņojas. Vēl pēc pusotras divām nedēļām (atkarībā no sugas) tas izkūņojas.
Lai cik čakla būtu kameņmāte, viņas sagādātā ēdiena dau-dzums, kā jau minēju, nav liels, tāpēc no kūniņām izlobās, samērojot ar māti, izmēros necilāki kukaiņi – tā sauktās darba kamenes. Anatomiski viņas ir sieviešu dzimuma, bet nepilnīgi attīstījušās, neauglīgas. Tur, kur jābūt olu dējeklim, viņām atrodas pārveidots dējeklis – dzelonis.
No uzplaukuma līdz beigāmLīdz ar darba kameņu nākšanu pasaulē, ligzdā sākas pienākumu dalīšana. Ciltsmātes vienīgais pienākums tagad – dēšana. Viņa vairs nekad nepamet savu ligzdu. Viņa tikai ēd un dēj, ēd un dēj... Visas pārējās rūpes nu gulst uz darba kukaiņu «pleciem». Gan ligzdas paplašināšana jeb pārtaisīšana par daudzdaļīgu vaska kāri un tās pielabošana, kad nepieciešams, gan jaunāko māsu (kāpuru) aprūpēšana – viss uz darba kameņu «pleciem». Darba kameņu pienākumos ietilpst arī to šūnu, kurās kāpuri jau iekūņojušies, apkopšana, tāpat – tukšo kokonu jeb bijušo kūniņu apvalku izklāšana ar vasku – pārveidošana par medus krātuvītēm un, protams, šo krātuvīšu piepildīšana ar barības rezervēm.
Pateicoties darba dalīšanai, kukaiņu skaits ikvienā saimē ātri palielinās, dažā spēcīgākā līdz vasaras vidum tas krietni pārsniedz simtu. Jā, ja vien govs vai kāda cita liela zvēra pēda ligzdu nesabradā, ja vien, izkaptij vai pļaujmašīnai noguldot zāli, atsegtā ligzda nepārkarst saulē, nenoslīkst lietavās vai netrāpās pa skatienam un tvērienam stārķim vai kādam citam kārumniekam...
Pieņemsim, ka viss norit gludiJo ievērojamāks ir darba kameņu daudzums, jo – loģiski – jaunizšķīlušies kāpuri saņem pienācīgāku aprūpi un dāsnāku ēdināšanu, tāpēc katrā saimē pienāk laiks (aptuveni jūlija vidū), kad māte var atļauties sākt dēt citādas oliņas, no kurām izšķiļas citādi kāpuri, kas, kad ir izauguši, protams, iekūņojas. No šīm kūniņām izlobās ne vairs vairoties nespējīgi darba kukaiņi, bet pilnvērtīgas jaunās mātītes un tēviņi jeb trani.
Ikviens dzimumpaaudzes pārstāvis drīz vien pēc izšķilšanās pamet dzimtās mājas, lai nekad vairs tajās neatgrieztos...
Kā droši vien noprotat, visīsāko dzīves periodu Daba atvēlējusi kameņu tēviņiem. Tiesa, viņiem šis periods, salīdzinot ar citiem daudzveidīgās saimes kukaiņiem, ir visbezrūpīgākais. Faktiski tēviņu vienīgās pienākums ir atrast un apaugļot jaunās mātītes. Šo pienākumu izpildījuši (vai, tikpat labi, kaut kāda iemesla dēļ neizpildījuši) tie rudenī nomirst.
Rudenī nomirst arī ciltsmāte un visi darba kukaiņi No saimes nu atlikušas vien apaugļotās jaunās mātītes, kuras, ja tām izdosies veiksmīgi pārziemot, nākamā gada aprīlī un maijā centīsies sameklēt vietiņu ligzdas ierīkošanai – mēģinās kļūt par ciltsmātēm jaunām saimēm. Tāpēc, ja vien jūs nenīstat kamenes, īpaši saudzīgi pret šiem kukaiņiem izturieties tieši pavasarī. Nededziniet kūlu!
Bites un kamenes – kopīgais un atšķirīgaisKamenes ir plēvspārņu kārtas (Hymenoptera) kukaiņi. Kā jau tipiskiem plēvspārņu kārtas pārstāvjiem, viņām ir četri caurspīdīgi, dzīsloti plēvveida spārni, no kuriem abi pakaļējie mazāki par priekšējiem. Galvas sānos atrodas pāris lielu salikto acu, galvas virspusē izvietotas trīs mazas parastās actiņas, bet galvas priekšpusē – pāris taustekļu un mutes orgāni. Kamenes ietilpst nelielajā bišu dzimtā – Apidae, tātad ir tuvas radinieces visiem zināmajiem mājkukaiņiem – medus bitēm. Tāpēc pašsaprotami, ka viņām ir daudz kopīga ar bitēm. Piemēram, kamenēm, tāpat kā bitēm, uz pakaļkāju stilbiem ir īpaši tā sauktie kurvīši jeb groziņi un slotiņas jeb suseklīši ziedputekšņu vākšanai. Atgādināšu, ka darba kamenēm, tāpat kā darba bitēm, vēderiņa galā atrodas dzelonis. Kamenēm, tāpat kā bitēm, ir vēdera dziedzeri, kas izdala vasku.
Kamenes tātad ietilpst bišu dzimtā, taču tās pieder citai ģintij – Bombus (bišu ģints saucas Apis), tāpēc pašsaprotamas ir arī daudzās atšķirības.
Ārēji uzkrītošākās atšķirības: kamenes ir par bitēm acīm redzami druknākas, tām ir pūkaināks ķermenis, toties relatīvi īsāki spārni. Vēl: kamenēm ir daudz garāka, lokanāka mēle, kas var dziļi iekļūt to augu ziedu stobros, kuros nespēj iesniegties ne tikai bišu, bet arī lielākās daļas citu nektārēdāju kukaiņu sugu mēlīte. Tāpēc un arī tāpēc, ka kamenes ir relatīvi spēcīgi insekti, kas spēj atdarīt noslēgtus ziedus, dažu sugu lūpziežiem, tauriņziežiem, skarblapjiem un vēl citu dzimtu augiem par savu eksistenci jābūt pateicīgiem tieši kamenēm. Taču kamenes, atšķirībā no bitēm, ir neiecietīgas pret bojātiem ziediem – tos viņas neapmeklē. Kameņu saime, kā mēs tagad labi zinām, ir viengadīga (tiesa, daudzviet dienvidu zemēs tas tā nav), kameņu ciltsmāte dzīvo tikai vienu vasaru, turpretim bišu ciltsmāte līdz ar savu saimi – vairākus gadus. Toties, atšķirībā no bišu ciltsmātes, kura nevar neko citu kā vien dēt, kameņu ciltsmāte, kā mēs tagad labi zinām, saimes veidošanas sākumperiodā spēj ierīkot ligzdu, spēj izdalīt vasku, spēj vākt nektāru un putekšņus, viņa pati aprūpē savus pirmās paaudzes pēcnācējus. Atšķirīga ir bišu un kameņu darināto vaska šūnu forma, turklāt kamenēm to izkārtojums ligzdā ir haotisks, bez noteiktas kārtības. Zīmīgi, ka kamenēm ir krietni garāks diennakts aktivitātes periods: no rītiem tās pamet ligzdu nedaudz agrāk, bet atgriežas tajā daudz vēlāk par bitēm – pēc saulrieta. Arī tādi meteoroloģiskie apstākļi, kādi bitēm ir neapšaubāmi nelabvēlīgi (apmācies, vējains, drēgns laiks), kameņu darbošanos būtiski neietekmē. Tas izskaidrojams ar kameņu relatīvi lielo aukstumizturību, kas savukārt iz-skaidrojama ar šo kukaiņu spēju padarīt sava ķermeņa (un ar tā palīdzību arī ligzdas) temperatūru maz atkarīgu no apkārtējās vides temperatūras. Jā, jo kamenes māk sasildīt sevi, darbinot īpašus krūšu muskuļus. Kukainis nekustas, bet tomēr zum – darbojas šie muskuļi.
Kukaiņi – dzeguzesStarp citu, Latvijā mājo arī tā sauktās parazītkamenes – Psithyrus ģints bišu dzimtas kukaiņi. Viņu mātītes pašas ar mitekļa veidošanu un iekārtošanu nenodarbojas, bet par savu un savu pēcnācēju mājvietu izmanto īsto kameņu ligzdas. Katras parazītkameņu sugas mātītes specializējušās ekspluatēt tikai vienu noteiktu īsto kameņu sugu – to, kurai ārēji ir vislīdzīgākās. Ekspluatācijas būtība: iedēt saimniekkameņu ligzdās savas oliņas. Tādējādi rūpes par bērnu lološanu parazītsuga «deleģē» saimnieksugas darba kukaiņiem. Vienā kamenes ligzdā iemājo, ja iemājo, tikai viena parazītkamenes mātīte, jo šie kukaiņi ir savstarpēji ļoti nesaticīgi. •