Berlīnes mūra vēstures fakti

LETA/REUTERS
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Šodien tiek svinēta 20.gadadiena kopš 1989.gada 9.novembrī krita Berlīnes mūris.

Sniedzam būtiskākos Berlīnes mūra vēstures faktus.

- 1961.gada 15.jūnijs. Lai gan pieaug ar dzīves apstākļiem neapmierināto austrumvēciešu skaits, kas, bažījoties, ka drīzumā robežu var slēgt, steidz pamest komunistu pārvaldīto Vācijas daļu un nokļūt Rietumberlīnē, komunistiskā režīma līderis Valters Ulbrihts paziņo, ka «neviens negrasās celt mūri». Taču tūkstošiem cilvēku, lasot starp režīma paziņojuma rindiņām, saprot pretējo, un bēgšanas apmēri strauji pieaug.

- 1961.gada 13.augusts. Pēc pusnakts Austrumvācijas armija sāk būvēt, Ulbrihta vārdiem izsakoties, «antifašistiskās aizsardzības barjeru».

- 1961.gada 15.augusts. Austrumvācijas armijas karavīrs Konrāds Šūmans, radot turpmāko gadu simbolu, pārlec pār dzeloņstieplēm un piezemējas barjeras rietumu pusē.

- 1961.gada 19.augusts. Berlīnes mūris prasa pirmā upura dzīvību - kāds vīrietis izlec no sava augšējā stāvā esošā Bernavas ielas dzīvokļa loga un piezemējas uz bruģa Rietumberlīnes pusē, taču nositas.

- 1961.gada 24.augusts. Vispārpieņemts, ka šajā dienā gāja bojā pirmais pārbēdzējs, kura nāvē tieši vainojami Austrumvācijas robežsargi. 24 vecais Ginters Lifins tika nošauts, mēģinot pārpeldēt Šprē upi.

- 1962.gada 17.augusts. 18 gadus vecais Pēters Fehters, kuru bēgot sašāvuši robežsargi, noasiņo līdz nāvei neitrālajā zonā. Rietumu kinoperatori seko viņa lēnajai nāvei gandrīz stundu, līdz viņa līķi aizvāc Austrumvācijas robežsargi.

- 1963.gada 26.jūnijs. ASV prezidents Džons Kenedijs Rietumberlīnē uzstājas ar runu, kuras noslēgumā paziņo: «Ich bin ein Berliner.» («Esmu berlīnietis.») Ar šo frāzi, kas kļuvusi hrestomātiska, viņš pauda solidaritāti ar sadalītās Vācijas un tās galvaspilsētas pilsoņiem.

- 1985.gada 11.marts. Tolaik 54 gadus vecais Mihails Gorbačovs kļūst par PSRS līderi un uzsāk piesardzīgu reformu kursu.

- 1987.gada 12.jūnijs. ASV prezidents Džordžs Bušs seniors, stāvēdams pie Brandenburgas vārtiem, pieprasa: «Gorbačova kungs, noārdiet šo mūri.«

- 1989.gada janvāris. Vēršas plašumā protesti pret Austrumvācijas komunistisko režīmu, taču tā sauktās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) līderis Ērihs Honekers ir pārliecināts: «Mūris stāvēs 50, pat 100 gadus.«

- 1989.gada 10.septembris. Ungārija oficiāli atver robežu ar Austriju, tādējādi iecērtot pirmo robu tā sauktajā dzelzs priekškarā. Tūkstošiem austrumvācijas «tūristu» dodas uz Rietumiem.

- 1989.gada 7.oktobris. VDR svin 40.jubileju. Uz svinībām ierodas arī Gorbačovs, kuru austrumvācieši sagaida kā atbrīvotāju ar saucieniem: «Gorbij, Gorbij!"

- 1989.gada 18.oktobris. Pastiprinoties protestiem, Honekers ir spiests atkāpties no amata «veselības stāvokļa dēļ».

- 1989.gada 4.novembris. Pusmiljons austrumvāciešu Berlīnes ielās pieprasa demokrātiju.

- 1989.gada 9.novembris. Honekera pēctecis Egons Krencs paziņo, ka ikviens austrumvācietis, sākot ar nākamo dienu, varēs doties uz Rietumiem, ja pieprasīs izceļošanas vīzu. Taču, pārprotot paziņojumu, dažu minūšu laikā austrumberlīnieši jau «šturmē» robežkontroles punktus. Līdz pusnaktij mūris ir gāzts, to šķērsojot simtiem tūkstošiem austrumvāciešu, kas dodas uz Rietumiem.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu