Fragments no rozenkreiceru trešās pakāpes 6. monogrāfijas
Rozenkreiceri atklāj savus noslēpumus
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dzīvības elpa
Cilvēka dzimšana ir lielisks un apbrīnas cienīgs notikums ne tikai tāpēc, ka viņš pabeidzis atsevišķu fizioloģisku ciklu, bet arī tāpēc, ka tam ir liela nozīme mistiskajā plānā. Patiesi, kad bērns dzimst šajā pasaulē, tas ir ne tikai jauns fizisks ķermenis, kurš sāk savu virzību, nostājies uz zemes esamības takas.
Tā galvenokārt ir arī dvēsele tās jaunajā materiālajā iemiesojumā. Tāpēc, no rozenkreiceru redzes viedokļa, jebkura dzimšana ir nekas cits kā atdzimšana, tas ir, individuālās dvēseles atgriešanās, kura kādreiz jau dzīvojusi uz mūsu Zemes.
Protams, jūs esat brīvi piekrist vai nepiekrist šim viedoklim, jo mūsu tradīcija nekad neaplūko un neaplūkos to kā dogmu. Tomēr likumi, kuri saistīti ar šo doktrīnu, ir mūsu Ordeņa mācības daļa, tāpēc mēs uzskatām par savu pienākumu izklāstīt tos jums pašā vienkāršākajā formā.
Lai kura pēc kārtas arī būtu mūsu dvēseles iemiesošanās ķermenī, mācītājiem, filozofiem un mistiķiem vienmēr lielākais noslēpums saistījies ar to, kurā tieši mirklī dvēsele iemājo ķermenī.
Reliģisko mācību vairākums apgalvo, ka dvēsele ienāk embrijā pašā apaugļošanās mirklī. Citiem vārdiem sakot, tā iemājo olšūnā tās apaugļošanas brīdī. Pamatojoties uz to, reliģijas parasti māca, ka dīglis, kurš atrodas mātes ķermenī, ir apveltīts ar garīgu apziņu. Viņiem dzimšana ir nevis dvēseles iemiesošanās moments, bet tikai atbrīvošanās no mātišķā ķermeņa.
Tamlīdzīga attieksme pret māti radījusi priekšstatus, kurus mēs neuzņemamies apspriest un komentēt. Galvenā doma saistīta ar to, ka, no reliģiskā viedokļa, dvēsele bērna ķermenī atrodas jau pirms viņa ienākšanas šajā pasaulē. Tiesa, atbildes uz jautājumu, kādā veidā tā iekļūst embrijā apaugļošanās brīdī, reliģijas nesniedz.
Daudzu gadsimtu laikā rozenkreiceru tradīcija mācīja, ka dvēsele iekļūst ķermenī tikai pašā dzimšanas brīdī, precīzāk, mirklī, kad zīdainis, kurš iznācis no mātes miesas, pirmo reizi izdara ieelpo. Tieši ar pirmo savas dzīves ieelpu dvēsele iemiesojas bērnā un dara viņu par patstāvīgu dzīvu būtni.
Līdz šai pirmajai ieelpai augli var uzskatīt gluži par papildorgānu, kurš attīstās mātes ķermenī un smeļ no tā sev vajadzīgo dzīves spēku. Turklāt, ņemot vērā, ka apziņa ir dvēseles atribūts, var secināt, ka bērns visus deviņus grūtniecības mēnešus neapzinās nedz sevi, nedz stāvokli, kādā viņš uzturas.
Apziņa sāk darboties līdz ar pirmās ieelpas mirkli, ļaujot bērnam ne tikai saņemt iespaidus no apkārtējās vides, kurā viņš dzimis, bet arī stāties kontaktā ar šīs vides atsevišķiem elementiem.
Mums labi zināms, ka vairākas filozofijas un psiholoģijas skolas uzskata: auglis mātes miesās jau apveltīts ar apziņu, kas apstiprina atsevišķu reliģiju nostāju šajā jautājumā. Norādītās domas apstiprinājumam pieņemts atsaukties uz vēl nedzimušā bērna spēju just mātes garastāvokļus, mūzikas skaņas, balsis, temperatūras izmaiņas utt.
Tas viss ir pareizi, tomēr šādu reakciju mehānisms ir nevis dvēselisks, bet gan fizioloģisks. Citiem vārdiem sakot, minētā iedarbība tiek uztverta nevis ar bērna garīgo apziņu, bet gan ar viņa materiālo ķermeni.
Lai tas jūs neizbrīna; visi mūsu orgāni pastāvīgi reaģē uz jebkuriem ārējiem un iekšējiem kairinātājiem, ieskaitot mūsu garastāvokli, domas un tā tālāk. Sestajā pakāpē mēs atgriezīsimies pie šā jautājuma un detalizētāk pastāstīsim par to tiešo saikni ar mūsu veselības stāvokli.
Ja jūs piekrītat uztvert augli, kurš atrodas mātē, kā vienu no tās ķermeņa daļām, jūs sapratīsiet, ka viņa jūtība pret dažiem kairinājumiem ir tikai organiska reflektoriska reakcija uz nervu impulsu.
Tāpēc mēs uzsveram vēlreiz — bērns līdz dzimšanai nevar apzināti uztvert šos kairinātājus, līdz ar to reaģē uz tiem nepatvaļīgi. Nākamajā monogrāfijā mēs parādīsim, ka, ievērojot šādu bērna jūtību, nākamajai mātei jāseko līdzi savām domām un jūtām, kā arī vispār atmosfērai, kurā viņa gaida bērnu.
Ja viņas prāts un emocijas grūtniecības periodā tiks noskaņotas nelabvēlīgi, sieviete ne tikai izjauks savu orgānu un organisma funkciju darbību, bet arī kaitēs auglim, kas viņā attīstās. Tādējādi — apzināti vai neapzināti — pirmsdzemdību periodā māte tiešām iespaido nākamo zīdaini. Lūk, kāpēc viņai vajadzētu izdarīt visu iespējamo, lai šī ietekme būtu tiešām labvēlīga.
Dvēseles iemiesošanās
Jūs, protams, saprotat, ka dzimšana dvēselei ir pietiekami grūts pārbaudījums. Patiešām dvēsele pārdzīvo sava veida ieslodzījumu, kad viņai jāatstāj sava garīgā forma, lai iemiesotos materiālā ķermenī, ieskautu telpas un laika robežās.
Iemiesojoties dvēsele aizmirst par pieredzi, kādu tā guvusi aizrobežu pasaulē. Turklāt, zaudējot apziņas lauku, kurš piemīt dvēselei kosmiskā līmenī, tās priekšstati par pastāvošo manāmi sašaurinās. Beidzot viņai nākas šķirties no citām dvēselēm, tik pat radnieciski tuvām viņai kā tā ģimene, kura mums ir uz Zemes.
Visu šo un daudzu citu iemeslu dēļ, par kuriem jums nāksies padomāt, iemiesošanās moments dvēselei patiesi ir īsts pārbaudījums. Daži cilvēki, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi, sajutuši uz sevis, cik ļoti smaga viņiem bijusi «atgriešanās» zemes līmeni. Atgūstot savu agrāko fizisko ķermeni, viņi nespēja nenožēlot to miera un brīvības garīgo stāvokli, kādu viņi piedzīvoja pārpasaulē — stāvokli, kuru viņiem gribētos pagarināt.
Tādējādi, bērnam dzimstot šajā pasaulē, māte nebūt nav vientuļa savās ciešanās: dvēsele iemiesojoties tāpat pārdzīvo savu pirmo zemes esamības pārbaudījumu. Protams, runa nav par īsti fiziskām ciešanām, jo iemiesošanās brīdī dvēsele nejūt sāpes burtiskā nozīmē. Drīzāk tās līdzinās fāžu nobīdes izjūtai starp garīgo stāvokli, kādu tā pieredzēja kosmiskajā līmenī, un ierobežoto stāvokli, kādu tā pārdzīvo, ieejot jaunajā materiālajā apvalkā.
Minēto, grūti izsakāmo izjūtu var salīdzināt ar pārdzīvojumu mirklī, kad cilvēks pēkšņi izrauts no miega stāvokļa — kaut arī šo izjūtu nepavada fiziskas sāpes, tā ir nepatīkama un ilgst dažas minūtes. Analoģiskā veidā, iemiesojoties ķermenī ar pirmo ieelpu, dvēsele pieredz apgrūtinošas izjūtas, kuras pamazām atkāpjas.
Vienlaikus viņa arī dziļi pārdzīvo savu aiziešanu no garīgās pasaules. Tāpat piebildīsim, ka visas zemes dzīves laikā mūsu zemapziņa glabā atmiņas par šīm jūtām, kuras pārtop savdabīgā nostalģijā. Tās mudina mūs neapzināti meklēt savu īsto būtību, minēt, no kurienes esam nākuši un kurp ejam. Tieši šīs jūtas ir mistisku tieksmju pamatā, un tās piemīt visiem cilvēkiem noteiktā viņu evolūcijas pakāpē.
Apzinoties, ko nozīmē dzimšana kā fiziskā, tā mistiskā plānā, var saprast, kāpēc šim mirklim jāvelta tik liela uzmanība. Jauna iemiesošanās uz zemes — tas ir nopietns pārbaudījums dvēselei. To zinot, mums vajadzētu radīt visus nepieciešamos materiālos un garīgos nosacījumus, lai šo pārdzīvojumu atvieglinātu.
Praktiskais pielietojums
Tuvāko dienu laikā piedāvājam jums izlasīt to, kas par dzimšanu teikts svētos tekstos, konkrētāk, par brīdi, kad dvēsele ienāk bērna ķermenī, kā arī par stāvokli pirms tam. Ja jūs piederat ticīgo skaitam, neaprobežojieties tikai ar savas reliģijas svētajām grāmatām. Tieši pretēji — pacentieties vērsties pie citu ticības mācību tekstiem.
Šādi salīdzinot, jūs atklāsiet, ka vairākums avotu norāda: dvēsele mājo bērnā, jau viņam atrodoties mātes miesās, kas nesaskan ar rozenkreiceru viedokli.
Turklāt būtu lietderīgi iepazīties arī ar reliģiskajiem uzskatiem jautājumā par dvēseles stāvokli pēc nāves. Tas sagatavos jūs atbilstošu zināšanu uztverei, kuras tiks atklātas nākamā pakāpē.
Kā jūs varēsiet pārliecināties, reliģiozi un mistiski priekšstati par aizkapa dzīvi visai bieži atšķiras viens no otra. Vēlāk mēs tāpat iepazīstināsim jūs ar esošajām koncepcijām. Tas palīdzēs jums izstrādāt savus personīgos uzskatus konkrētajā jautājumā.