Runājot par cilvēka iekšējo tapšanu, tagad mēģināsim izprast to stāvokli, kas cilvēkam jāieņem, lai viņa tapšana varētu piepildīties.
Par vientulības nozīmi cilvēka iekšējā tapšanā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cilvēka iekšējā tapšana nav iespējama bez vientulības.
Vientulībā cilvēks sākas, top, dzīvo un mirst. Visdziļākā būtībā katrs cilvēks ir viens; tādēļ rodas vajadzība ne tikai runāt par šo vienpatības stāvokli, bet arī to izprast. Jo katra apzinīga cilvēka visneizbēgamākais un visdziļākais stāvoklis ir vientulība.
Vientulībā jāaiziet cilvēkam, lai tas varētu pārliecināties par savu iekšējo bagātību vai nabadzību.
Vientulība ir mūsu otrreizējā piedzimšana, mūsu apzinīgas dzīves pavasaris, vasara un rudens.
Iekšķīgi nabadzīgi cilvēki nepazīst vientulību, viņi dzīvo vai nu kolektīvu dzīvi, vai arī jūtas izolēti no šīs kolektīvās dzīves. Iekšķīgi bagāts cilvēks dzīvo neatkarīgu dzīvi un paliekot ar sevi viens — jūtas vientuļš.
Izolēts cilvēks jūtas izmisis, vientuļš cilvēks — mierīgs un sevī apskaidrots.
Izolēts cilvēks savā priekša redz bezjēdzīgu tukšumu, vientuļš — savas iekšējās pasaules tēlus.
Izolācijā cilvēks nav spējīgs ne domāt, ne strādāt, vientulībā turpretim rodas visas lielās domas un ievērojamie darbi.
Izolētais meklē sabiedrību, lai pildītu savas dzīves bezjēdzīgo tukšumu, vientuļais satiekas ar cilvēkiem, lai izdalītu savas sakrātās bagātības.
Izolētajam vajadzīga cita palīdzība, vientuļais ir tas, kas palīdz citam.
Izolētais ir saņēmējs, vientuļais ir izdāvātājs.
Vientuļais vēlas būt nozīmīgs pats sev, izolētais gandrīz varmācīgi grib būt nozīmīgs citiem.
Vientulība ir labprātīgs „atvaļinājums» no sabiedrības, turpretim izolācija ir varmācīgs izraidījums no tās.
Vientulība ir dvēseles atpūta un augšana, izolācija — dvēseles nogurums un nīkšana.
Nule būs skaidrs, kāda starpība starp vientuļo un izolēto cilvēku. Kaut gan šī atšķirība ir tikpat liela kā matemātikā starp plusu un mīnusu, tad tomēr dzīvē šos diametrāli pretējos stāvokļus mēdz sajaukt. Ja izolācijas stāvokli cilvēks pārdzīvo kā smagu ieslodzījumu, tad vientulību izjūt kā lielu atvieglojumu un atbrīvošanos no visa ārējā.
Tik ilgi nevar būt runa par cilvēka iekšējās tapšanas piepildījumu, kamēr mūsos nav atklāts vientulības noslēpums.
Cilvēks top vienpatībā; tādēļ vajadzīga dziļa vientulība, lai cilvēks ieraudzītu pats sevi, vajadzīga ilgstoša vientulība, lai piepildītu sevi. (...)
Pazīstot sevi, mēs nekad nebēgam no tā, kas mēs esam. No sevis nekur nevar aizbēgt. Paliekot ar sevi vientulībā, mēs atbrīvojamies no visa arējā, mēs iegūstam neatkarības izjutu, kas tik loti nepieciešama, lai mēs varētu izturēt dzīvi.
Vientulībā tā tad sakas iekšķīgās pasaules apzināšanās. Šī iekšējā apziņa, reaģējot uz ārējo pasauli, veido mūsu priekšstatu par dzīvi, nosakot tās ārējās formas. Ja dzīves formā nav mūsu iekšķīguma, tad mūsu dzīves rīcības nepauž to, kas mēs esam, bet gan to, kas mēs neesam.
Ārējai dzīves formai allaž jābūt saistītai ar iekšķīgās pasaules organizāciju. Tādēļ cilvēka tapšanas procesā vientulībai piešķirama vislielākā nozīme, jo tikai vientulības atmosfairā cilvēks apzinās savu garīgumu un tam ļauj izpausties dzīves ārējās formās. (...)
Tas, no kā mēs topam, pieder vienīgi mums, un tikai topot par to, kas mēs esam, piejaucas tas, kas mēs neesam. Patiesībā, nav neviena cilvēka, kas droši varētu teikt, lūk, tas esmu es. Tāds apgalvojums vienmēr izklausās vai nu kā lielīšanās, vai ari kā vienkārša poze. Nav iespējams cilvēkam izveidot tādu personību, ko viņš varētu saukt vienīgi par savu.
Indiešiem ir visai pareizs uzskats, ka neviena liela personība nerodas tikai no sevis vien, tapt par tādu tai palīdz veselas audzes, kas pirms šīs personības dzīvojušas, un arī tā, kurā viņš pats dzīvo. Pagātne darbojas līdz mūsu tagadnes dzīvē, un tagadnes dzīve spējīga turpināties, ja tā iesniedzas nākotnē. Visa cilvēka būtība saistīta ne tikai ar atsevišķo, bet ar kosmisko, tas ir visu, kas atrodas viņpus tā, kas pats viņš ir. Tā tad, katrs cilvēks ir gan individuāla, gan kolektīva realitāte.
Ja mēs paliktu tikai paši sevī, neizietu no sevis un nepiesavinātos svešo, tad mēs nebūtu spējīgi saprast paši sevi. Bet te rodas cilvēka īpatnējais stāvoklis: viņam savējais jālīdzsvaro ar svešo tādā kārtā, lai savējais vienmēr paliktu centrālspēks, bet svešais šī spēka kāpinājums un pretstatījums. Cilvēka dvēselei svešais elements tikpat nepieciešams, cik nepieciešams tam ir paša elements. Šinī mijiedarbībā cilvēka individuālais Es iegūst universālu apziņu.
Un tā ir universālā apziņa, pēc kuras cilvēks dzīvē visintensīvāk ilgojas, pēc apziņas, kas viņu vieno ar pārējo pasauli. Kad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, viņš apzinās sevi un savu individualitāti atšķir no citu individualitātes. Universālas tieksmes dziļākā jēga izpaužas sevis meklēšanā. Atrasties vienībā ar to pasauli, kas neesam mēs, nozīmē sevi apstiprināt to, kas mēs esam. Universālisms tā tad mūs ved nevis projām no sevis, bet gan pie sevis kā realitātes.
Kad cilvēks sevi apzinās kā universālu reālitāti, tad viņš var sākt savu dzīvi, kas pamazītnēji veidojas no iekšienes uz ārieni, aizvien vairāk un vairāk izplešoties, līdz beidzot sevī iededz universālo apziņu, kas cilvēkam atklāj to, kas viņš īstenībā ir.
Iepazīstoties ar patiesi universāliem cilvēkiem, mēs pārliecināmies, ka šādi cilvēki ir stipri noenkurojušies paši sevī un tās tautas garā, kurai tie pieder. Sokrāts un Konfūcijs ir visuniversālākie gari, bet tai pašā laikā ir arī visindividuālākie un nacionālākie gari. Katrs universālisma veids ir līdzeklis pret izolāciju un drošākais ceļš uz sevi kā augstāko realitāti. (...)
Cilvēks, kas top vientulība un dzīvo vienībā ar pārējo pasauli, ir skaistākais mākslas darbs, ko vien cilvēks rada savā īsajā dzīves laikā.