Gada kukaiņa titulu šogad saņem skudrulītis, gada bezmugurkaulnieks ir vasaras vairogvēzis, portālu «Apollo» informēja Kristaps Vilks no Latvijas Entomoloģijas biedrības.
Skudrulītis un vasaras vairogvēzis saņem gada titulu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijas Entomoloģijas biedrība par «Gada kukaini» 2010 ir izvēlējusies parasto skudrulīti Thanasimus formicarius, kas Gada titulu ir ieguvis, lai Starptautiskajā bioloģiskās daudzveidības gadā pievērstu sabiedrības uzmanību mežos dzīvojošo kukaiņu dažādībai un to savstarpējām attiecībām.
Tas ir īpaši svarīgi tieši tagad, kad Latvijā tik ļoti ir pieaugusi mežu zāģēšanas intensitāte, kas var atstāt paliekošu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Atšķirībā no čemurziežu dižtauriņa pagājušajā gadā un lielā dižkoksngrauža aizpērn, skudrulītis ir pavisam parasta vaboļu suga, tādēļ tas ir viegli novērojams ikvienam vērīgākam dabā gājējam.
Parastais skudrulītis ir neliela, 7-10 mm gara vabole ar slaidu, koši krāsotu un maziem matiņiem viscaur klātu ķermeni. Ja rūpīgi ieskatās, tad redzams, ka skudrulītis ir sarkans, taču tam ir liela melna galva, tikpat melni segspārni ar sarkanu pamatni un divām baltām šķērsjoslām. Šāda uzkrītoši kontrastaina krāsojuma dēļ citās zemēs skudrulīšu dzimtas vaboles mēdz dēvēt arī par «raibvabolēm», bet latvisko nosaukumu tas, domājams, ir ieguvis, pateicoties savai līdzībai ar visiem labi zināmajām rūsganajām mežaskudrām.
Vislīdzīgākā ir šo divu kukaiņu uzvedība - abi ir plēsīgi un nemitīgi atrodas kustībā, jau no agra pavasara skujkoku mežos ložņājot pa koku stumbriem, kritalām, celmiem un pat jau sagatavotu zāģmateriālu rindām, kur meklē dažādus sīkus bezmugurkaulniekus. Skudrulītis pārtiek galvenokārt no mizgraužiem - pieaugusi vabole dzīvo dažus mēnešus un šajā laikā katru dienu var apēst pa vairākiem mizgraužiem. Turpat stumbra virsmas spraugās tiek dētas olas, no kurām izšķīlušies kāpuri arī ir plēsīgi un uzmeklē mizgraužu kāpurus zem mizas, viņu pašu ejās. Tādēļ nav brīnums, ka jau izsenis mežkopji uzskata šo nelielo vaboli par ļoti noderīgu kukaini. Mizgraužu masveida savairošanās laikā skudrulītis nevarēs strauji ierobežot to skaitu, tomēr tas nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem mizgraužu dabiskajiem ienaidniekiem. Kādā veidā skudrulītis zina, ka uz konkrētā koka ir atrodami mizgrauži? Izrādās, tas prot atpazīt mizgraužu izdalītās viegli gaistošās vielas feromonus, ko tie izmanto, lai sazinātos savā starpā. Tāpat skudrulītis spēj atpazīt kalstošu koku izdalītās smaržas terpēnus. Tieši uz šādiem novājinātiem un kalstošiem kokiem dzīvo mizgrauži, un skudrulītis tos var veikli atrast.
Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2010. gada «Gada bezmugurkaulnieku» izvēlējusies vasaras vairogvēzi Triops cancriformis (Bosc 1801). Par šo sugu Latvijā ir maz datu, jo vairogvēzis apdzīvo tikai īslaicīgi pastāvošas ūdenstilpes pavasarī un vasaras sākumā.
Vairogvēži ir vieni no vissenākajiem dzīvniekiem Pasaulē (zemākie vēži, pieder žaunkājvēžu klasei), tāpēc tos bieži dēvē par dzīvajām fosīlijām, to izskats nav īpaši mainījies kopš Paleozoja ēras. Triops cancriformis dažkārt pat uzskata par senāko Planētas dzīvnieku (220 miljonus gadus sens), vairogvēzis dzīvojis jau tad, kad vēl tikai parādījās pirmie dinozauri. Šo seno bezmugurkaulnieku miljoniem gadu ilgās pastāvēšanas noslēpums skaidrojams ar pielāgošanos dzīvei ekstremālos apstākļos - īslaicīgi pastāvošās mazās un seklās ūdenstilpēs, kas izveidojušās, pavasarī kūstot sniegam vai uzkrājoties palu vai lietus ūdeņiem - peļķēs, lāmās, grāvjos, applūdušās pļavās un laukos, upju palienēs, kuras neapdzīvo lielie plēsēji - zivis, taču ūdenstilpes periodiski izžūst.
Olas var attīstīties pat pēc 20 gadu miera perioda sausumā, jo tām ir īpašs aizsargapvalks. Vēzīši ir zaļganīgi brūnā krāsā. Tiem ir ovāls, pakaļgalā iedobts vairogs, kas no mugurpuses sedz krūšu posmus un daļēji vēdera posmus. Muguras vairoga priekšpusē, tuvu viduslīnijai tiem ir divas saliktās acis un pa vidu viena primitīva acs, kas pēc gaismas intensitātes palīdz noteikt, vai dzīvnieciņš peld uz augšu, vai leju. No acu skaita arī cēlies ģints nosaukums Triops, kas grieķu valodā nozīmē «trīs acis». Pēdējam vēdera posmam ir astes dakšveida izaugums. Kopējais ķermeņa garums, ieskaitot astes izaugumu, ir 7,5 - 10cm.
Vairogvēži ir visēdāji - pārtiek no sīkākiem ūdens bezmugurkaulniekiem, ūdensaugu daļām un sedimentiem. Novērojams arī kanibālisms, sevišķi, ja populācijā ir dažāda vecuma īpatņi. Vairogvēži palīdz noārdīties organiskajām vielām, lai tās no jauna nonāktu vielu aprites ciklos, tie kalpo par barību lielākiem bezmugurkaulniekiem, gājputniem un bridējputniem. Vairogvēžiem raksturīga ļoti ātra attīstība, dienas laikā to svars var pat dubultoties. T. cancriformis dzīves cikls var būt no 12 dienām līdz 3,5 mēnešiem. Savvaļā tas dzīvo īsāku, bet laboratorijas apstākļos - garāku mūžu. Ilgo sugas pastāvēšanu nodrošina arī vairākas vairošanās stratēģijas, tie var vairoties ar dzimumvairošanos (tēviņiem apaugļojot mātītes), var būt hermafrodīti, bet visbiežāk tie vairojas, neapaugļotām olām pārvēršoties par embrijiem. Populācijas galvenokārt veido mātītes, tēviņi ir ļoti nelielā skaitā. T. cancriformis ir ļoti populārs akvāriju iemītnieks - to audzē priekam un interesei mājās, zoodārzos, sugas zinātniskiem pētījumiem laboratorijās, un arī, lai saglabātu izzūdošās populācijas.
Vairogvēžus galvenokārt apdraud to dabisko biotopu iznīcināšana - hidroloģiskā režīma un ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņas, upju palieņu pārveidošana un apbūve, kā arī intensīva lauksaimniecība, pesticīdi. Vairogvēžiem piemēroto biotopu fragmentācijas rezultātā veidojas mazas, izolētas populācijas ar zemu ģenētisko daudzveidību, kas ir ļoti jutīgas un var izmirt nejaušu vides izmaiņu, papildus traucējumu vai tuvradnieciskas krustošanās rezultātā. Šobrīd Latvijā zināma tikai viena vairogvēža atradne (Lietuvā - divas), jo Latvijā tie ir maz pētīti, gan tāpēc, ka apdzīvo mazas un īslaicīgi pastāvošas ūdenstilpes, gan tāpēc, ka sastopami tikai īsu laika periodu - pavasarī un vasaras sākumā. Citās Eiropas valstīs vairogvēži ir plaši pētīti, reti sastopami un aizsargājami (Lielbritānijā, Austrijā u.c. valstīs). Informāciju par vairogvēža atrašanu, lūdzu, sūtiet uz Latvijas Entomoloģijas biedrību.