Mūsdienas — tūkstošgades sākuma gadi — saasina ne tikai katra indivīda iekšējās personiskās problēmas, bet dod arī katram no mums vienreizīgu iespēju piedalīties globālajā pasaules pārtapšanas procesā, arī lielu sociālu jautājumu risināšanā.
Ūdensvīra laikmets
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šis laiks norāda, ka mēs visi esam ļoti tuvu pienākuši lielām pārmaiņām, kuras skars visu cilvēci un katru no mums. Vadoties no izcilā 20. gadsimta franču izcelsmes amerikāņu astrologa un filozofa Deina Radjāra aprēķiniem, mēs pašlaik dzīvojam Zivju ēras pēdējā — 215,5 gadu — ciklā, kurš bija sācies 1844. gadā. Šo ciklu D. Radjārs ir nosaucis par cilvēces pārejas, transformācijas fāzi.
Patlaban — tūkstošgades pirmajos desmit gados — notiek un notiks liels cilvēces garīgais pacēlums, pasaulei un cilvēcei paveras iespēja garīgai izaugsmei, notiek būtiski iekšējo vērtību, morāles pārvērtēšanas procesi, kuri sākuma stadijā notiek garīgajos plānos un kuri pamazām aptvers daudzus no mums, un kuri daudziem dos iespēju pacelties kvalitatīvi jaunā apziņas (iekšējās vērtību skalas) līmenī. Notiek dziļa sabiedrisko, reliģisko un ētisko normu fundamentāla attīrīšanās. No sabiedrības un personas intensīvi uz āru tiek izvadīti netīrumi, kuri tikuši uzkrāti iepriekšējos gadu desmitos. Tiek gatavota augsne jaunām idejām un mainīti ideāli. Līdz ar to ir iespējami dažādu reliģisku sektu aktivitāšu uzplūdi, kuras spekulē ar cilvēku tieksmi pēc progresa.
Šinī laikā ir iespējams saredzēt cilvēces attīstības perspektīvas un noteikt šīs attīstības strupceļus. Jau 1981. gadā D. Radjārs bija teicis: «Mēs stāvam uz Sintēzes laikmeta sliekšņa, bet, ja cilvēki nebūs spējīgi pārkāpt savam egocentriskajam individuālismam, kuru tik klaji popularizē Rietumu sabiedrība, un neiemācīsies dzīvot, vadoties pēc solidaritātes un kalpošanas principiem, cilvēcei draud totalitāra laikmeta atnākšana, kura aizkavēs cilvēces evolūciju.»
Izpaustajā (materiālajā) pasaulē katrai lietai ir divas puses, līdz ar to vienmēr pastāv divas alternatīvas, divi ceļi — viens uz augšu, otrs uz leju. Mēs atrodamies krustcelēs: pa kuru no diviem iespējamiem ceļiem iet, jāizvēlas katram pašam. Pirmais saistīts ar kopējās sadarbības, kalpošanas un mīlestības sintezējošo apvienošanu, otrais — ar tehnokrātiski intelektuālo ambīciju, savtīgumu, personiskā labuma un morāles normu absolūtas noliegšanas analītisko sadalīšanu. Pirmais ceļš paver iespēju cilvēces saitei ar Kosmisko mīlestību un sakariem ar tās garīgajiem Skolotājiem, otrais — to visu liedz.
Patlaban atmosfērā virmo mistiska iedvesma, kuru ir sarežģīti praktiski realizēt, jo turpat virmo arī daudz māņu un viltus. Ir jābūt skaidram skatienam, kuru nesaduļķo grēka valdzinošais skaistums. Ir jāmācās lasīt starp rindām un jāprot saklausīt starp vārdiem. Šinī laikā iespējams izprast savas etniskās piederības patiesās vērtības.
Mūžsenie jautājumi, kurus cilvēks uzdod sev kopš sirmas senatnes un kuri vēl aizvien saviļņo daudzus no mums, — kas es esmu, kāds ir mans mērķis, misija, kāpēc Dievs radīja vīrieti un sievieti, kāpēc viņus izraidīja no Paradīzes dārza — eksistē arī joprojām. Cilvēks pastāvīgi meklē atbildes. Senatnē daudzas atbildes sniedza antīkās Mistērijas. Būtiskāko bija pateicis jau Sokrāts: «Iepazīsti pats sevi». Un Paracelzs bija papildinājis: «Izprast pašam sevi — vienīgais patiesības sasniegšanas ceļš.» Kas tā ir par patiesību, par kuru runā Paracelzs, un kas rada šo patiesību? Šī patiesība ir saistīta ar divām kosmiskām sākotnēm — vīrieti un sievieti, Ādamu un Ievu. Evaņģēlists Matejs ir teicis: «.. cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies sievai, un tie abi būs viena miesa.» Un tieši šai lietai — vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību kopumam — ir pirmatnējā un pati svarīgākā nozīme tam, kāda būs cilvēces turpmākā attīstības gaita.
Apskatot jautājumu par vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību iespējamiem variantiem, jāņem vērā tāds būtisks faktors kā mūsdienu cilvēka (sabiedrības) četri apziņas pamatlīmeņi, kuri nosacīti veidojušies aptuveni pēdējo simt gadu laikā.
Šie līmeņi būtu:
a) bioloģiskais jeb sugas apziņas līmenis, kurā darbojas cilvēki, kas vadās pēc šādiem pamatprincipiem — ēst, dzert, gulēt, kauties, seksuālo dziņu apmierināšana ar jebkuru potenciāli iespējamo partneri; reliģiskajos uzskatos valda pilnīgs ateisms; zināšanas ir tikai minimālajā līmenī; akla pakļaušanās iespējamam vadonim vai partijai; maksimāls egocentrisms;
b) sociāli kultūriskais jeb etniski nacionālais apziņas līmenis, kurā darbojas cilvēki, kas vadās pēc šādiem pamatprincipiem — vēlme apliecināt sevi publiski, citu priekšā; seksuālās attiecības galvenokārt notiek partneru (vīra un sievas) starpā, pastāvot apslēptai tieksmei pēc blakus dzimumkontaktiem; zināšanas kultūrvēsturiskas un vispārējas, ekzotēriskās; reliģiskajās attiecībās ir vēlme apmeklēt baznīcu vai reliģiskas sektas, saites ar Dievu nav, jo galvenokārt uztver Viņu kā soģi, tieksme ievērot tabu; televīzija un masu informācijas līdzekļi tiek uztverti kā sabiedriskās domas audzinātāji un virzītāji;
c) individualizētais jeb personālais apziņas līmenis, kurā darbojas cilvēki, kas vadās pēc šādiem pamatprincipiem — vēlme apliecināt sevi savā priekšā; seksuālās attiecības galvenokārt izpaužas galējībās — vai nu kā pilnīga seksuāla visatļautība, vai kā pilnīga atturēšanās un šo attiecību vispārēja noliegšana; zināšanas ir augstākās izglītības līmenī, ar iespējamu interesi un tieksmi pēc ezotēriskajām zinībām; vēlme un spēja redzēt sevi kā individuālu, radošu personību, arī ārpus sava sociāli kultūriskā mantojuma; saite un interese par citām kultūrām un sabiedrībām, pastāv liela iespaidojamības pakāpe no citu kultūru puses; reliģiskajās attiecībās iespējams plašs spektrs no fanātisma līdz nihilismam, parādās pirmās dziņas patiesai garīgai saitei ar Dievu;
d) transpersonālais apziņas līmenis, kurā darbojas cilvēki, kas vadās pēc šādiem pamatprincipiem — vēlmju kā tādu nav; nesavtīga kalpošana, patiesa reliģiozitāte — kontakts ar garīgajiem plāniem, ikdienas lūgšana citu labā; sekss fiziskajā plānā kā tāds nepastāv, kontakts ar partneri notiek mentālajos un garīgajos plānos; partneri viens otru uztver kā Dieva «jaņ» un «iņ» principus; zināšanu līmenis — uz enciklopēdiski ekzotērisku zināšanu bāzes balstītas ezotēriskās zinības un prasmes kādā no tās disciplīnām; spēja redzēt valsts un pasaules karmu; pacelšanās virs labā un ļaunā. Jāuzsver, ka starp visiem šiem līmeņiem pastāv starpposmi (pārejas).
,
Katra cilvēka dzīves pamatmērķim vajadzētu būt viņa tieksmei kļūt par iniciēto, pie šīs «iesvaidīšanas» var nonāk caur reliģiju, zinātni vai mākslu. Augstākos rezultātus sasniedz tie, kas ir spējīgi apvienot un sintezēt šīs trīs lietas. Tas viss būtu nepieciešams apzinātam radīšanas procesam, arī tam, lai radītu savus bērnus.
Jaunā cilvēka — bērna — radīšana sākas ar tā ieņemšanas brīdi. Vecākiem, kuru kopējais, abpusējais nodoms ir radīt bērnu, jāzina, ka bērna audzināšana sākas ar tā ieņemšanas brīdi un turpinās vismaz līdz tam laikam, kamēr viņam (bērnam, topošajam jaunajam vīram vai sievai) sākas dzimumattiecības ar pretējo dzimumu. Tiem, kas vēlas apzināti radīt bērnu, ir radīšanas brīdī jāapzinās tas, ko viņi grib panākt — no tā, ko šinī brīdī domās katrs no vecākiem, un no tā, cik intensīvi tas notiks, it sevišķi saistībā ar topošo māti, lielā mērā ir atkarīga bērna nākotne — labās domas piesaistīs labo un laimi, sliktās piesaistīs slikto un problēmas. Un atkarībā no tā bērnam būs vieglāk vai grūtāk virzīties pa patstāvīgās dzīves vītņu kāpnēm, kuras ved gan uz augšu, gan uz leju.
Jāuzsver, ka māte nodrošina bērna adaptācijas spēju dzīvei un viņa spēju piemēroties dažādiem dzīves apstākļiem, ja mātes nepareizas audzināšanas dēļ šī funkcija bērnam tiks vājināta, nākotnē bērnam būs problēmas adaptēties attiecīgajā vidē, būs grūtības ar draugu izvēli, cilvēki tiks dalīti tikai vai nu labos, vai sliktos, būs bailes no ārējiem šķēršļiem un trūks iniciatīvas, ja mātes audzinošās funkcijas būs par daudz — var izveidoties «mātes dēls» vai «mātes meita» ar visiem no šejienes izrietošiem kompleksiem. Jāatgādina, ka viens no kardinālajiem (pamata) tikumiem ir tikums, kurš saucas «mērenība it visā». Jaunā tēva uzdevums ir uz sava personiskā piemēra pamata stiprināt bērna individualitāti un veicināt viņa garīgo izaugsmi. Šeit būtiska nozīme ir tam, vai bērnam tiek nodrošināta abu vecāku audzināšana līdz brīdim, kamēr bērns ir vecāku varā, jo sevišķi tas ir būtiski pirmajos septiņos bērna dzīves gados. Ja ģimene ir nepilnīga, audzināšana iet ar mīnusa zīmi. Ja audzināšanā kāds no vecākiem būs pārāks, bērns turpmākajā dzīvē vadīsies no šā vecāka (no tā funkcijas). Optimālajā variantā abu vecāku audzinošajai funkcijai ir jābūt līdzsvarā.
Vai tava audzināšana bērnībā ir bijusi pilnvērtīga vai ne, katrs no jums var pats par to pārliecināties, uzdodot sev šādu jautājumu: «Ko es esmu jutis (vai jūtu) pret katru no saviem vecākiem patlaban?» Pareizas audzināšanas dēļ tev pret vienuno vecākiem jājūt cieņa (mīlestība) un pret otru autoritāte (respekts), ja kaut vai vienas vai abas šīs jūtas iztrūkst — tava audzināšana gājusi ar mīnusa zīmi, un tev dzīves laikā būs jāpieliek maksimālas pūles, lai dabūtu to, kas tev netika iedots, jo tas ir nepieciešams tev pašam — tavai tālākai attīstībai. Jāuzsver, ka, lai cik pozitīvs būtu viens no vecākiem, otra vecāka funkciju viņš aizstāt nevar. Ir varianti, protams, kad trūkstošo bioloģisko vecāku veiksmīgi aizstāj kāds no audžuvecākiem vai aizbildņiem. Atkārtoju vēlreiz: lai radītu pilnvērtīgi laimīgu bērnu — radīšanas aktam un turpmākai audzināšanai ir jānotiek — Apzināti, saprotot to, ko dara.
Kā jūs domājat, vai ir atšķirība starp precībām un laulībām? Atbildu — ir, un ļoti būtiska. Šī atšķirība ir ietverta analogajos krievu valodas vārdos «бракосочетание» un «венчание», kur pirmais burtiski nozīmē «brāķu savienošana», bet otrais nozīmē «kronēšana» jeb «iesvaidīšana». Tāda, lūk, ir atšķirība šim aktam starp cilvēkiem, kas to dara apzināti, attiecīgā vietā un laikā, un tiem, kas to dara neapzināti, nelaikā un nevietā. Pirmās darbības saistviela ir dzimumtieksme (sekss), kur partneri viens otru galvenokārt izvēlas pēc ārējiem parametriem un ārējām rakstura iezīmēm. Otrās darbības saistviela ir mīlestība, kura iegūstama, vienam otru iepazīstot un izvērtējot laikā un telpā, un tai jābūt ilgstošai un pastāvīgai, visas tā saucamās «mīlestības no pirmā acu skatiena» bieži vien un galvenokārt ir tikai seksuālu dziņu vadītas un kontrolētas. Mīlestība ir dvēseliska kategorija un atklāti uz āru tā neizpaužas.
Sievietei iespējams to saredzēt un sajust ar iekšējo redzi — intuīciju, vīrietim šāda iespēja jaunībā, it īpaši mūsu laikos, ir liegta.
Cilvēks savas dzīves laikā bieži nonāk krustcelēs, kad viņam atklājas vairāki ceļi, pa kuriem iet. Viņš tiek nolikts izvēles priekšā, pa kuru no šiem ceļiem virzīties tālāk; partnerattiecību jomā šīs krustceles ir attēlojamas kā latīņu burts «Y», un cilvēkam teorētiski atklājas trīs iespējamie turpmākās rīcības varianti: iet pa labi, iet pa kreisi vai iet atpakaļ. Pēdējais variants jau iepriekš ir nolemts neveiksmei, jo, kā jau tika teikts, cilvēks ir vīrietis un sieviete, nevis kāds viens no viņiem, vai vēl ambiciozāk — vīrietis plus vīrietis vai sieviete plus sieviete. Kas atliek? Vai nu kreisais, vai labais virzības ceļš. Senās Mistērijas mācīja, ka cilvēks aizvien atrodas izvēles priekšā — pa kreisi tevi sagaidīs Skaistums — Sieviete/grēks, pa labi — Skaistums — Sieviete/tikums. Protams, tas attiecināms arī uz pretējo dzimumu, tad, kad tas ir izvēles priekšā.
Gan grēks, gan tikums var būt vienādi skaisti un izteiksmīgi. Kā atšķirt šo tikko jaušamo, smalko niansi, kas novelk robežu starp tiem? Daudz ko izsaka acu skatiens — grēka skatiens ir valdzinošs, reizē stindzinošs un kvēlojošs, tikuma skatiens ir maigs un atturīgs, tas mierina un uzmundrina. Atgādināšu, ka vārds «valdzināt» ir tās pašas cilmes vārds, kas «valgi», resp., sasiet. «Skaistums glābs pasauli,» saka sens sakāmvārds, bet skaistums var arī šo pasauli pazudināt. Viss ir divpols, tāpat kā roka var kā glāstīt, tā sist, tā arī skaistums var sasiet valgos un apēst vai arī iedvesmot un spēcināt.
Jaunā sieva, atceries, ka Dievs tev ir devis milzīgu spēku, tavās rokās ir tava nākamā vīra laime vai nelaime, atkarībā no tā, kā tu izmantosi debesu dāvanu — Ievas spēku. No tā, pa kuru ceļu cilvēks dosies, ir atkarīga viņa un viņa gaidāmo bērnu nākotne. Labais virzības ceļš ir saistīts ar šauro un ērkšķaino izziņas taku, kreisais — ar plato un vieglo aizmirstības ceļu. Viens ved uz augšu, otrs — uz leju. Latvieti, vai tu esi tam gatavs? Vai esi spējīgs uzklausīt gudra cilvēka, arī tēva vai mātes, padomu? Diemžēl mūsu egoisma, ambīciju un klaja nihilisma pārpilnajā Rietumu sabiedrībā uzklausīt otra viedokli ir ļoti grūti. Tāpēc jau tik daudz ir nelaimīgu, nepilnīgu ģimeņu. Vai tu esi gatavs nest atbildību par to?
Tūkstošgades mija ir unikāls laiks. Tas ir laiks, kad jo sevišķi saasinās Gaišo un Tumšo spēku cīņa, un katrs no mums piedalās šajā cīniņā kādas puses labā, šeit trešā ceļa nav.