Jo biežāk ledus atkūst, jo mazāk tas piemērots inuītu mājokļu būvniecībai. Klimata pārmaiņas iezagušās pat inuītu valodā. Silaup asijjipallianinga jeb «pakāpeniska laikapstākļu maiņa» arvien spēcīgāk ietekmē arī Ziemeļkanādas iedzīvotāju ikdienas dzīvi: brūk viņu mājokļi. Auyuittuq jeb «Nekad neatkūstošās zemes» Nacionālā parka ledāji pamazām atkāpjas un arvien biežāk «aukstā, sievišķā ziemeļu vēja» vietā pūš «siltais, vīrišķais vējš» no dienvidiem.
Tāpēc, kā saka paši iezemieši, arvien grūtāk atrast tāda tipa sniegu, ko par materiālu ziemas mājokļu būvniecībai izmantoja viņu senči. Aukstais, spēcīgais ziemeļu vējš nepieciešams, lai sniegu sanestu kaudzēs un sapresētu tā, lai tas būtu pietiekami izturīgs un no tā varētu izgriezt klučus iglu būvniecībai.
Turklāt pēdējā laikā sniega kārta tiek pakļauta mainīgām temperatūrām. Bernds Pincers no Sniega un lavīnu pētniecības Konfederācijas institūta Davosā skaidro, ka tā rezultātā sniega kristālu struktūra mainās pat tik bieži kā reizi divās nedēļās. Arī tas mazina tradicionālā būvmateriāla stabilitāti.
Vairākkārt atkusušam un pēc tam no jauna sasalušam sniegam piemīt arī citi trūkumi. Temperatūru mainības dēļ tas ir drīzāk ledus un izolē daudz sliktāk kā ilgstoši auksts un nosēdies sniegs. Tas, ka sniegs labi izolē, ir saistīts ar burbulīšos ieslēgto gaisu, kas pat sapresētā materiālā veido 60 līdz 80 procentus apjoma.
Bez tam sniega struktūra ir sarežģītāka un vairāk piemērota izolācijai nekā ledus struktūra. Sniega būdiņās no labi izolēta materiāla arī bargā salā valda «patīkama» temperatūra – līdz pat desmit grādiem pēc Celsija. Apkuri iglu iemītnieki veido paši, uzturot telpas klimatu ar ķermeņa siltumu. Savukārt no ledus būvētas iglu iekšpusē temperatūra ir ievērojami zemāka.