Nereti apkārt dzirdamas sašutušas runas par to, kas notiek Latvijā. Respektīvi, kas notiek ar tautu – kā dzīvo pensionāri, kāda ir izglītības sistēma, kas notiek ar veselības aprūpi, kas notiek ar lauksaimniecību utt, utt, utt. Un vai vispār tauta spēs izdzīvot, jo viss iet ķīselī. Tad dzirdami emocionāli kaismīgi aicinājumi – ceļamies, darām, ilgāk tā nevar turpināties; jāglābj tauta, jāglābj pasaule!
Jautājums ir ļoti delikāts un plašs. Šeit es vēlētos parunāt tikai par vienu tā aspektu.
Paanalizēsim, kas radījis pašreizējo situāciju Latvijā. Dažādi grozot politisko kaislību, korumpētības, oligarhu ietekmes, nepareizas investīciju politikas uz citus tamlīdzīgus jēdzienus, mēs nonāksim pie atziņas, ka vainīga ir nepareiza valsts pārvalde. Nav svarīgi, vai tā ir valdību neprasme un valdības locekļu neprofesionalitāte, vai arī tie, kas ir pie «siles», nedomā par tautu, bet par savu pašlabumu un dažādu interešu lobēšanu. Svarīgi ir kas cits – pati tauta visas valdības ir ievēlējusi. Tas ir dziļi jāsaprot – pati tauta savēlēja tos, kas lēma par pensijām, par veselības aizsardzību, par īpašumu iztirgošanu par sviestmaizi, par investīciju prioritātēm, dodot priekšroku vieglas peļņas iegūšanai nekustamo īpašumu biznesā un tādejādi neattīstot ražošanu. Līdz ar to pati tauta ir vainīga pie tā, ka atrodas tur, kur atrodas!
No kā sastāv tauta? No indivīdiem. Indivīdu summa veido tautu. Ikviens indivīds ar lēmuma pieņemšanu balsojot vēlēšanās, ar savām ikdienas aktivitātēm, ar savu gribēšanu / negribēšanu un varēšanu / nevarēšanu darboties iespaido situāciju, kādā atrodas tauta. Šādu «ikvienu» kopums veido summu. Loģiski un vienkārši! Tikpat vienkāršs ir secinājums – tikai tad, kad mainīsies šis katrs «ikviens», tikai tad mainīsies tauta un situācija, kāda atrodas tauta. Savādāk tas nevar būt. Tātad uzsaukums «glābsim tautu!» faktiski ir aicinājums glābt šo «ikvienu». Respektīvi, tas ir aicinājums šim «ikvienam» mainīties.
Klasiskā savstarpējo attiecību problēmsituācija ir – mēģinājumi otru cilvēku mainīt tā vietā, lai mainītu sevi. Ir taču ērtāk savas problēmas pierakstīt tam otram. Sak, es taču esmu labs!
Tieši šo pašu modeli var saskatīt kvēlajos aicinājumos glābt pasauli un tautu, jo aicinātāji nereti it tādi, kas ir «glābjami» paši. Jūs varat jautāt: «No kā glābjami? Viņi taču ir normāli cilvēki!» Atbilde būs – «glābjami» no sevis pašiem, ar to saprotot viņu iedomātos stāstus un domu konstrukcijas par to, kas «es esmu». Esošajā situācijā viņu «es esmu» jūtas apdraudēts un meklē glābiņu.
Kur ir izeja? Izeja ir atmosties un «es esmu» vietā sākt samanīt savas būtības «ES ESMU». Šāda samanīšana sniegs atbildes uz jautājumiem, kas un kā ir glābjams un vai vispār ir apdraudēts. Visapkārt skan daudzi modinātājzvani, kas var palīdzēt mosties. Vispirms tā ir plaši pieejamā literatūra un semināri. Otrkārt, acīmredzamā tendence, kur virzās pasaule un tauta, pati par sevi ir jo skaļš modinātājzvans. Cita lieta, ka zvanu sadzirdējušais «es esmu» vēlas kaut kur skriet un darboties (mainīt) ārēji. Ceļš pie «ES ESMU» meklējams iekšienē.
Ja kādam šķiet, ka viņš vai viņa līdzcilvēki ir pasaules, kaimiņu, valsts vai, galu galā, Dieva netaisnīgi apdalīti, pievienoju divus fragmentus no Ekharta Tolles grāmatas «Jauna Pasaule».
Pārpilnība
Tas, par ko sevi uzskati, ir cieši saistīts arī ar to, kā tu skati citu attieksmi pret sevi. Daudzi cilvēki sūdzas, ka citi neizturoties pret viņiem pietiekami labi. «Es negūstu nekādu cieņu, uzmanību, atzinību, pateicību,» viņi saka. (…)
Viņi par sevi domā: «Esmu nabadzīgais «nenozīmīgais «es"», kura vajadzības nav apmierinātas.» Šī kļūdainā pamatnostādne par to, kas viņi ir, rada disfunkciju visās viņu attiecībās. Šie cilvēki uzskata, ka viņiem nav ko dot un ka pasaule vai citi cilvēki viņiem nesniedz nepieciešamo. Visa viņu īstenība balstās uz maldīgām sajūtām, kas viņi ir. Tā sabojā visas situācijas, iznīcina visas attiecības. Ja doma par trūkumu – naudas, atzinības vai mīlestības – kļuvusi par daļu no tā, ko tu uzskati par sevi, tu vienmēr pieredzēsi trūkumu. Tu redzi vienīgi trūkumu, nevis atzīsti labo, kas jau ir tavā dzīvē. Labā, kas jau ir tava dzīvē, atzīšana ir pamats visai pārpilnībai. Patiesība ir šāda: tas, ko tu uzskati, ka pasaule tev nedod, tu nedod pasaulei. Tu nedod to, jo dziļi būtībā domā, ka esi nenozīmīgs un tev nav ko dot.
(…) Tu nevari saņemt to, ko nedod. Izplūde nosaka ieplūdi. Tev jau ir tas, ko uzskati, ka pasaule nesniedz, bet, kamēr neļausi tam izplūst, tu pat nezināsi, ka tev tas ir. Tas ietver arī pārpilnību. (…)
Visas pārpilnības avots nav ārpus tevis. Tā ir daļa no tā, kas esi. Tomēr sāc atzīt un atpazīt pārpilnību ārpusē. Saskati visapkārt esošo dzīvības pilnību. Tavu ādu skarošais saules siltums, ziedu veikala ārpusē izliktie krāšņie ziedi, iekošanās sulīgā auglī vai izmirkšana ūdens pārpilnībā, kas krīt no debesīm. Dzīvības pilnība ir ikvienā solī. Apkārtējās pārpilnības atzīšana atmodina tevī snaudošo pārpilnību. Tad ļauj tai izplūst. Kad uzsmaidi svešiniekam, no tevis izplūst jau nedaudz enerģijas. Tu kļūsti par devēju. Bieži vaicā sev: «Ko es varu šeit dot; kā es varu kalpot šim cilvēkam, situācijai?» Nav nepieciešams, ka tev kaut kas piederētu, lai justu pārpilnību, kaut gan, ja nepārtraukti jutīsi pārpilnību, lietas gandrīz noteikti nāks pie tevis. Pārpilnība ierodas tikai pie tiem, kam tā jau ir. Tas izklausās gandrīz negodīgi, bet, protams, tas tā nav. Tas ir Visuma likums. Gan pārpilnība, gan trūkums ir iekšējie stāvokļi, kas izpaužas kā tava īstenība. Jēzus to izsaka šādi: «Jo kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.«
Esības prieks
Nelaime un negativitāte ir mūsu planētas slimība. Tas, kas virsējā līmenī ir piesārņojums, iekšējā – negativitāte. Tā ir visur, ne tikai vietās, kur cilvēkiem nav pietiekami, bet pat vēl vairāk tur, kur viņiem ir vairāk nekā pietiekami. Vai tas nav pārsteidzoši? Nē. Pārtikusī pasaule ir pat vēl vairāk identificējusies ar formu, vairāk apmaldījusies saturā, vairāk ego ieslodzīta.
Cilvēki uzskata, ka viņu laime atkarīga no notiekošā, atkarīga no formas. Viņi neaptver, ka notiekošais ir visnestabilākā lieta Visumā. Tas nepārtraukti mainās. Cilvēki uzskata pašreizējo brīdi vai nu par sabojātu, jo noticis kaut kas, kam nevajadzēja notikt, vai nepilnīgu, jo nav noticis kaut kas, kam vajadzēja notikt. Un tāpēc viņi neievēro dziļāku pilnību, kas raksturīga pašai dzīvei, pilnību, kas vienmēr jau ir šeit, kas atrodas viņpus notiekošā vai nenotiekošā, viņpus formas. Pieņem pašreizējo brīdi un atrodi pilnību, kas ir dziļāka nekā jebkura forma un ko nav skāris laiks.
Esības prieks, kas ir vienīgā patiesā laime, nevar nākt pie tevis caur kādu formu, īpašumu, sasniegumu, cilvēku vai notikumu – caur jebko, kas notiek. Tas prieks nevar atnākt pie tevis – nekad. Tas izplūst no bezveidīgās dimensijas tevī, no apziņas – un tādejādi ir vienāds ar to, kas esi.
Nobeigumā – vēlreiz uzsveru, ka materiāla pirmajā daļā tika runāts tikai par vienu konkrētās izpausmes aspektu. Katrs pats var apdomāt, cik ļoti tas attiecas un vai vispār attiecas uz viņu. Ja rodas vēlēšanās sākt lamāties vai autoram mest ar tomātu, tad tā ir pirmā pazīme, ka laikam jau attiecas.
Piezīme: Ģirts