Tango Sibīrijas gaumē

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: «Scanpix»/AP

Katru svētdienu viņi – bijušās skaistules un pieredzējuši trakgalvji Irkutskā pie cara pieminekļa apskaujas, griežas un šūpojas dejā Viņi meklē mīlestību un ļaujas, lai mūzika tos aiznes viņu jaunības dienu Krievijā. Jo modernā, tik skaļa un mulsinoša, nav nesusi laimi.

Laiks varoņu radīšanai, tā Irkutskā saka tad, kad debesis virs cara pieminekļa izliekušās zilas un glāžainas. Kad saule liek Kazaņas baznīcas kupoliem iemirdzēties kā zeltā vizuļojošiem burbuļiem, bet zaļi krāsotajai stacijas ēkai spīdēt jau pa gabalu. Kad vēss vējiņš no upes dzenā tukšās popkorna turzas pār Gagarina bulvāri, sajaukdams vīriešu matus un uzplandīdams gar Angāras upes krastu ejošo sieviešu brunčus. Dāmas dižojas kurpēs ar 12 centimetrīgiem papēžiem. Vīriešu krekli ir tik stīvi izgludināti, ka piedurknes stāv nostatus kā mazi spārniņi un katram zem elkoņa plivinās maza somiņa.

Šodien ir celtnieku diena. Patiesībā ir pilnīgi vienalga vai tā ir elektriķu, traktoristu vai kāda cita diena, jo, tāpat kā katru vasaras svētdienu pēc pieciem pēcpusdienā, arī šodien pie cara pieminekļa notiks dejas. Vienalga kādas – tango, rumba, valsis – galvenais, lai nelīst. Pašlaik pulkstenis rāda puspieci, bet saule apspīd tikai vecās sievas, kas tirgojas ar saulespuķu sēklām un cara Aleksandra III pieminekli, uz kuru tagad raugoties, nepateiksi, ka 1920. gadā sarkangvardi to nogāza no postamenta. No tango dejotājiem vēl nav ne vēsts.

NE VĒSTS NO SKATUVES un mūzikas. Žilbinošajā saules gaismā nemana nevienu dejotāju. Sibīrijā saule debesīs nekust ne no vietas, lai tad pēkšņi un nenovēršami norietētu – nebrīdinot par to pat ne ar mazāko mijkrēšļa dvesmu. Bez piecām minūtēm piecos parādās sabuktēts opelis, no kura pļavā pie pieminekļa izspurdz pūtēju orķestris pilnā sastāvā, ieskaitot diriģentu.

Kamēr mūziķi izpako savus instrumentus – trompetes, klarnetes, tubu un bungas – kā no nekurienes viens pēc otra uzrodas dejotāji. Tikko gludinātas mežģīņu blūzes uzvēdī lavandas smaržu, varenos gurnus apņem tīģeru raksti, un vējā noplīv punktoto svārku volāni. Ož pēc pūdera un parfīma. Pēc matu lakas. Laukums acumirklī ir pilns. Irkutskas vientuļās sirdis dejo augstpapēžu kurpēs. Tās ir pensionāres, vecmāmiņas, atraitnes. Sieviešu sejās jaušams kautrs smaids – kā jaunības dienās. It kā viņas vēl nekad nebūtu baidījušās no nāves, nekad nebūtu stāvējušas pie savas mīlestības kapa. Viņas smaida tā, it kā dzīve, solījumu pilna, sāksies tikai tagad.

Dāmas augstsirdīgi novēršas, kad viņu deju partneri mīņājas uz vietas, dīdās kā elektrizēti vai, atskanot mūzikai, metas prom. Te nevar atļauties būt izvēlīga – uz desmit sievietēm te ir viens vīrietis.

VĪRIEŠI IZMIRST, viņi pārāk daudz dzer stipru tēju, saka Gaļina Cerļikova. Kopā ar savām draudzenēm Ludmilu Igorjevnu un Valentīnu Vasiļjevnu viņa ir Irkutskas deju pēcpusdienu primadonna – viņa ir no tām, kuras neizlaiž nevienu deju. Protams, šeit pie cara pieminekļa sastopamas arī malā sēdētājas, pelnrušķītes un tās, kuras neviens uz deju neaicina. Taču Gaļina no tādām turas pa gabalu, it kā šīm sievietēm piemistu kāda smaga, lipīga slimība.

Ar savām debeszilajām acu ēnām, pakausī saspraustajiem baltajiem matiem, sarkani krāsotajiem vaigiem un tirkīzzilo kleitu Gaļina atgādina rokoko laika dāmu, kura tikko nokāpusi no šokolādes kastes vāka – ar sirsniņformas muti un balti nopūderētu seju. Viņas draudzene Ludmila ir blondīne. Sievietei ir tirkīzzilas acis – katrs vīrietis tūlīt būtu gatavs tajās noslīkt.

Pats pirmais tajās slīcis Boriss – kāds pilsētnieks, kurš savu kovboja cepuri nenoņem pat dejojot. Boriss esot izteicis Ludmilai precību piedāvājumu. Lai gan viņš ir ārsts un uzskatāms par ļoti labu partiju, Ludmila to noraidīja. To man čukstus izstāsta Gaļina un vēl piemetina, ka Boriss dāmas mainot kā zeķes. Pat Valentīnai bijis īslaicīgs romāns ar Borisu. Tas turpinājies tik ilgi, līdz Valentīnas dzīvē ienāca Volodja, kuru savukārt nomainīja Nikolajs Ivanovičs.

TAGAD VIŅŠ IR VALENTĪNAS LIELĀ MĪLA. Un tas pēc 40 citā laulībā pavadītiem gadiem. Valentīna dejo biksēs. Tas Irkutskā skaitās liels izaicinājums. Sieviete neskopojas ne ar savu dekoltē, ne blondajiem eņģeļa matiem. Lai gan tā ir parūka, cirtas sniedzas sievietei līdz gurniem. Toreiz, kad deju placī parādījās Nikolajs, Valentīna kopā ar Gaļinu sēdēja uz sola.

«Skaties, jauns vīrietis,» teica Valentīna. Un tūdaļ uzlūdza viņu uz deju, pirms šī ideja bija ienākusi prātā kādai citai. Valentīna atklāj, ka viņu piesaistījis vīrieša izskats: «Viņam ir visi zobi! Un melni mati! Viņam viss vēl ir savā vietā un viss strādā nevainojami!"

Kas attiecas uz Nikolaja spējīgumu, tad Valentīna bija nolēmusi pārbaudīt to nekavējoties. Par ko Gaļina viņu nosoda vēl līdz šai baltai dienai, jo īstai dāmai neklājas jau pēc pirmā randiņa jautāt kungam, vai tas negrib pārnakšņot pie viņas. Bet Valentīna tikai sapņaini nosaka: «Ak, nekad nedomāju, ka manu sirdi vēl iekaros kāds vīrietis!»

NIKOLAJS APGALVO, ka par svētdienas tango eksistenci neko neesot zinājis. «Man bija ģimene, dzīvoklis, vasarnīca, katru gadu ievācām 40 spaiņus gurķu un tomātu. Par dejošanu tolaik vispār nedomāju,» stāsta vīrietis. Taču tad nomira Nikolaja sieva un piepeši svētdienu pēcpusdienas viņam sagādāja bailes. Tāpēc viņš devās pastaigās pa Gagarina bulvāri. Līdz sastapa Valentīnu. Pēc pirmās kopā pavadītās nakts, viņš Valentīnai uzdāvināja rozi. Tā nenovīta trīs nedēļas.

Uz soliņa sēž vienīgi kāds kara veterāns ar ordeņiem izraibinātu krūti un stīvu kāju. Ar koku viņš piesit takti un dzied līdzi mūzikai. «Mana dvēsele dzied, un tas notur mani pie dzīvības,» atklāj kara veterāns, atsedzot zelta zobu rindu un nekautrīgi lūkojoties tieši Valentīnas dekoltē. Nevienai no klātesošajām sievietēm vecums nav laupījis sievišķību. Pat neskatoties uz to, ka dažas no viņām pārāk stipri ož pēc ķiplokiem. Taču ko tik ļaudis nedara, lai saglabātu veselību? Gaļina pie cara pieminekļa satika Eduardu Mihailoviču, elegantu pensionētu būvinženieri.

TAS BIJA VĒJŠ, kas mani atpūta šurp, saka Eduards, maigi raugoties Gaļinā, kura tam glāsta zodu, tā kā to mēdz darīt suņiem. Toreiz Gaļina viņu uzlūdza uz valsi. «Man nav problēmu uzlūgt kungu uz deju,«viņa atklāj. Un Eduards saka: «Man vēl nekad nav bijusi tāda sieviete.«Deju pauzē spēlēt sāk akordeonists, kuru tūdaļ ielenc sievietes. Viņas dzied Katjušu – pārāk augstu un pārāk enerģiski. «Ļauj viņām dziedāt!» saka Valentīna un velk Nikolaju uz soliņu pie sētas – savu ierasto vietu, kur deju starplaikos tiek dzerts degvīns.

«Šņabis vislabāk garšo tad, ja tiek dzerts nehigiēniskos apstākļos un bailēs no milicijas,» sauc Eduards. Gaļina no rokassomiņas izvelk trauku dvieli, uzpirksteņa lieluma glāzītes, vistas gaļas pīrāgus un marinētus gurķīšus. Par šņabi atbildīga ir Valentīna, jo viņa 40 gadus nostrādājusi degvīna rūpnīcā Baikāla ciedrs un pa šo laiku nav kļuvusi par alkoholiķi, kā viņa pati lepni piemetina.

GAĻINA SALEJ GLĀZĪTĒS DEGVĪNU, paceļ sudraba biķerīti un uzsauc: «Par tiem, kas mūs negribēja! Par tiem, kas mūs nedabūja!» Eduards nočukst: «Par tavām acīm! Un par tavām lūpām!»

Šodien dejas pie cara pieminekļa atsākušās pēc vairāk nekā mēneša pārtraukuma – lietus dēļ. Šo mēnesi Nikolajs un Valentīna pavadījuši savā dzīvoklī blokmājā Irkutskas nomalē. Dažkārt Valentīna un Nikolajs vēlas komunisma atgriešanos. Jo tolaik abi bija jauni un dzīvē jutās droši. Un tolaik viņi varēja atļauties aizbraukt atvaļinājumā, jo darba devējs apmaksāja 70 procentus izdevumu. Nikolajs bija mašīnbūves inženieris un paralēli darbam būvēja vasarnīcas. Pasūtījumu bija tik daudz, ka knapi spējuši tos izpildīt. Tagad cilvēki pasūta gatavas mājas no kataloga.

Pēc došanās pensijā, Nikolajs vēl kādu laiku strādāja par naktssargu, līdz viņam uzbruka zagļi. Viņš izdzīvoja. Sekas – galvaskausa pamatnes lūzums un bailes no tumsas, kas izzudušas tikai pēc tikšanās ar Valentīnu. Jo viņas acis kļuvušas tik vājas, ka sieviete vairs neuzdrīkstas pamest māju bez Nikolaja. Dažreiz pāris dejo mājās, kasešu magnetofona pavadījumā. Dažkārt Nikolajs uzmanīgi nolako Valentīnas nagus.

Šad un tad abi kā mākslas izstādi apmeklē turīgo krievu pasauli. Viņi klaiņo pa Kārļa Marksa ielu, apskatīdami smalkās bodītes, kurās itāļu apakšveļa maksā 100 eiro gabalā: trīs ceturtdaļas Valentīnas pensijas par vienām apakšbiksēm! Uz balkoniem dejo meitenes, tērpušās vien krūšturos un minisvārkos, kurus rotā brendu logotipi; meitenes, kas mūzikas taktī saslejas un atmet atpakaļ matus; meitenes, kas izpleš kājas un pārkarina krūtis pār margām. Uz viņām neskatās neviens, izņemot Nikolaju un Valentīnu un dažus tūristus.

VAKARA VADĪTĀJS IGORS uzdod nākamo viktorīnas jautājumu. Kā uz burvju mājienu visi izslauka drupačas no mutes kaktiņiem, un Gaļina steidzīgi noglabā sudraba uzpirksteņus atpakaļ rokassomiņā. Pudele ir gandrīz tukša. Gaļina pūlas iemācīt Nikolajam jaunus soļus. Krustsolis uz priekšu, tad solis pa labi un apgriezties riņķī!

Vislabprātāk viņi dejo fokstrotu. Jo padomju laikā tas, tāpat kā rokenrols, ilgi bijis aizliegts. Dažas uz soliņa sēdošās kundzes vēl šobaltdien šķiet pārliecinātas par rietumnieku vulgāro deju kaitīgumu. Stingri kā daiļslidošanas žūrijas locekles tās noraugās dejojošajos vīriešos. Līdz viena no viņām saka: «Es nemaz negribu tik vecu vīrieti.» Pat, ja arī gribētu, nedz Gaļina, nedz Valentīna savējos neatdotu dejošanai ar citām sievietēm. Pat Ludmilai ne, kaut arī viņa skaitās draudzene. «Visi zina, ka tu esi aizņemts,» Gaļina saka Eduardam. Tai pat laikā Gaļina un Valentīna drīkst kļūt kungiem neuzticīgas un izvēlēties sev citu deju partneri.

Gaļina, piemēram, labprāt dejo ar Ludmilu, īpaši valsi, jo līdz šim Eduards varēja noturēties mūzikas taktī tikai līdz pirmajiem diviem pagriezieniem. Trešo viņam iemācīja Gaļina – mājās. Kad abi dejo tur, Eduards bieži atskaņo Oskara Stroka tango mūziku no 20. gadsimta 30. gadiem. Plate čirkst kā koka pagale ugunī. Austrumeiropas tango karaļa plate ir vienīgais relikts, kas atgādina par viņa piederību ebreju kopienai. Tomēr to, ka augstskolā viņu izsmēja par «žīdu ģīmi», viņš neaizmirsīs nekad.

Vienreiz, tā dejojot, viņi gandrīz apgāza akvāriju. Eduarda dzīvoklītis ir ļoti mazs – viena istaba ar pavisam niecīgu verandu. Tur sakrauti akvāriji – Eduarda aizraušanās jau 40 gadu garumā – un rekordlieli kabači, ķirbji un gurķi no vasarnīcas.

Eduardam bijis pacietīgi jāgaida, kamēr Gaļina beidzot pieņēmusi viņa uzaicinājumus kopā ieturēt maltīti, piemēram, nobaudīt svaigu pastēti no Baikāla zivīm ar saldu vīnu. Vai ezīti no aknu pastētes, kam desertā seko sviesta krēma torte. «Manā dzīvē Eduards ir pirmais vīrietis, kurš prot gatavot,» nosaka Gaļina un noskūpsta savus pirkstu galus.

Agrāk Gaļina strādāja par telefonisti, un vēl šodien viņa ir ļoti aizņemta sieviete – katrai deju pēcpusdienai tiek šūdināta jauna kleita. Lai gan jau 21 gadu viņa ir atraitne un dzīvo viena, sieviete nav nolaidusies, lai gan izdzīvot nav bijis viegli! Viņa uzkrāsojas pat tad, kad jāiznes kaut vai tikai miskaste. Gaļinai vēl joprojām ir pašas mati, kas izlaisti sniedzas līdz sēžamvietai. Viņa zina, cik svarīgs sievietei ir izskats. Orķestris spēlē tango un Gaļina sāk dziedāt līdzi «Līdz pat šodienai dziedāšana manī rada dīvainas izjūtas, jo mans tēvs vienmēr raudāja, klausoties kā mēs abas ar māsu bērnībā dziedājām», viņa atklāj. To viņa nekad neaizmirsīs.

Gaļinas tēvs strādāja drošības orgānos, līdz kādu dienu Staļina valdīšanas laikā krita nežēlastībā un tika ietupināts uz desmit gadiem. Kad tēvs pazuda, meitenei bija divi gadi un, kad atgriezās, Gaļina viņu vairs nepazina. Klausoties meitas dziedam, viņš raudāja, jo atcerējās savu vieninieka kameru, kas bija tik šaura, ka tajā varēja atrasties tikai stāvus, un tur nemitīgi skanēja mūzika. Vēlāk tēvs tika reabilitēts. Katru gadu 30. oktobrī reabilitēto piederīgie tiek ielūgti uz koncertu Filharmonijā, kura noslēgumā saņem cepumus un šokolādi.

Kad pulkstenis rāda desmit minūtes pirms septiņiem, mūziķi sapako savus instrumentus. Igors paziņo, ka nākamajā svētdienā būs Krievijas karoga diena. Tagad mūzika skan no magnetofona. Visi sāk kustēties brīvāk, vairs neievērojot ne krustsoli, ne labās puses pagriezienu. Eduards sāk dejot kazačoku, mētājot kājas, cik augstu vien var. Katras svētdienas pēdējā dziesma ir La Paloma. Tā ir atvadu zīme.

Saceļas vējš un Eduards paņem Gaļinu pie rokas. «Ja tu mani pametīsi, es nomiršu.«

Raksts pilnā apjomā lasāms GEO novembra numurā.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu