Populārā amerikāņu rakstniece un zinātniece Katija Raiksa apjomīgā rakstā finanšu avīzē «Wall Street Journal» (WSJ) jūsmo par sava vīra dzimto Latviju, apbrīnojot latviešu dzīvessparu un dziedāšanas un ēšanas tradīcijas.
Seriāla «Nozieguma skelets» autore jūsmo par vīra dzimto Latviju
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kriminālromānu rakstniece, tiesu medicīnas antropoloģe un populārā seriāla «Bones» («Nozieguma skelets») scenārija autore un producente Katija Raiksa ar Latvijā dzimušo juristu Paulu Raiksu salaulājās 1986.gadā.
Aprakstot iepazīšanos ar savu vīru, rakstniece atzīst, ka «pirms daudziem gadiem, kad mans vīrs stādījās priekšā kā latvietis, es padomāju, ka viņam ir alerģija no piena vai arī viņš ir kādā evaņģēlistu sektā».
«Uzjautrināts viņš parādīja savu dzimteni kartē. Tajā laikā mazā Baltijas valsts bija neskaidra vieta, kuras robežas bija izpludinājusi padomju okupācija. Kopš tā laika Latvija ir atguvusi neatkarību un mēs esam ieguvuši trakulīgu ģimeni ar visām pavadošajām kultūras tradīcijām,» raksta Raiksa.
Gatavojoties savai pirmajai vizītei Latvijā, viņa iztēlojusies koka viensētas un drūmas sejas, taču mūsdienu Latvija ar savu «izsmalcinātību, dziedāšanu, desām un vasaras saulgriežiem» viņai bijusi liels pārsteigums.
«Kad parādās fotokamera, manas vīra mātes sejā parādās ikviena viņas 93 gadu mūžā pārciestā bēda. Latvijas kultūrā nav raksturīgi smaidīt fotogrāfijās. Varbūt viņi domā, ka tā vietā jums vajadzētu fotografēt valsts skaisto dabu. Viņiem ir taisnība. Latvijas galvaspilsēta Rīga ir arhitektūras skaistuma un bruģakmeņu ielu brīnums, pa kurām baltiešu daiļavas augstpapēžu kurpēs pārvietojas ar tādu grāciju, kas liktu [supermodelei] Tairai [Benksai] raudāt,» raksta Raiksa.
Aprakstot Rīgas jūgendstila un nacionālā romantisma namus, viņa piezīmē, ka «Rīgā, protams, ir daudzas garlaicīgas ielas, bet Elizabetes, Alberta un Strēlnieku ielās es nomocīju savu rādītājpirkstu».
Pēc Brīvības pieminekļa apmeklējuma «mēs devāmies uz Vecrīgu, kur gotiskais Melngalvju nams dala Rātslaukumu ar rātsnama neoklasisko fasādi, drūmo un iespaidīgo Okupācijas muzeju un Svētā Pētera baznīcu ar tās augstajām smailēm. [Vecrīgas] arhitektūra ir gan leģendām apvīta, gan krāšņa».
Viesošanās laikā Latvijā Raiksas ģimene apmeklējusi arī Brīvdabas muzeju, Rundāles pili, Jūrmalu, kā arī siera festivālu Mežaparkā.
«Tas bija tik lieliski, ka man likās: tūlīt izlauzīsies dziesma. Burtiski. Ikreizi, kad es pagriezos ap stūri, man pretī skanēja kāda dziesma. Latvieši mīl mūziku - operu, tautas, garīgo, rokenrolu. Krāšņajā Latvijas Nacionālajā operā mēs redzējām netradicionālu «Dona Žuana» interpretāciju (iztēlojoties bikini tērptus soprānus, raujam vaļā Mocartu). Mēs uzdūrāmies tautas mūzikas grupām muzejos, pilsētas laukumā, mūsu viesnīcas baseinā. Mūsu radiniece sāka dziedāt pat brokastīs. Latvijā dzied pat cilvēki bez muzikālās dzirdes,» sajūsminājās rakstniece.
«Viņi arī izrāda savas jūtas ar ēdiena palīdzību. Daudz ēdiena. Dienas kārtību nosaka ēdienreizes, kurās iespraucas apskates objekti, ja vēl ir atlikusi enerģija. Parasti rīts sākās ar pankūkām, desu un sieru, kam sekoja pastaiga parkā vai tirgū. Pusdienlaiks varēja pienākt kādā krogā, dažādu veidu desām uzdzerot alu. Vēl maza pastaiga un reizēm diendusa, tad vēl siers un desas,» teikts rakstā, piezīmējot, ka «vienīgā lieta, ko latvieši mīl vairāk par dziedāšanu un ēšanu, ir dziedāšana un ēšana».
Jāņu svinīgas Raiksa raksturo kā ASV Neatkarības dienas, Jaunā gada sagaidīšanas un īru Svētā Patrika dienas svinību apvienojumu 24 stundu garumā.Vasaras saulgriežus Raiksu ģimene sagaidījusi Apšuciemā.
«Visas dienas garumā pa vārtiem iekšā nāca draugi un kaimiņi, nesot līdzi ēdienu un ziedus un dziedot. Vīriešu galvas rotāja ozolu lapas, sieviešu - ziedu vainagi. Notiesājuši dažādus gardumus mūsu svara apmērā, mēs iededzām uzacis apdraudošus ugunskurus un lēcām tiem pāri. Un dziedājām. Visu nakti. No rīta pie vēl gruzdošā ugunskura malkojot kafiju, mēs dziedājām vēl. Ar mazliet vājāku entuziasmu,» raksta Raiksa.
«Prom braukšanas dienā es atvadījos no kaķiem viesnīcas «Europa Royal» pagalmā, iegādājos dzintara kaklarotu, ko es apbrīnoju Smilšu ielā, un iekārtojāmies kafejnīcā pēdējam kvasa malkam. Vērojot Rīgas mutuļojošos iedzīvotājus, man radās vēl viens secinājums. No Latvijas pāri plūst dzīvesspars, tiekšanās pēc brīvības un pašizpausmes, kas kaut kā ir pārdzīvojis apspiestības gadus,» raksta autore.