Ceturtdien, 28. novembrī, Dabas muzejā notiks tematisks vakara pasākums «Ak tu manu dvēselīt!», kurā antropoloģijas un folkloras speciālisti stāstīs, kas ir veļi un kādas mūsdienās zināmās mirušo piemiņas tradīcijas sakņojas veļu godāšanas rituālos.
Uzzini, kas ir vecajie, velēnieši, ēni, māžekļi, manikļi, iļģi, pauri
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kopš seniem laikiem cilvēki ievērojuši cikliskumu dabā un savā ikdienā. Rudenī, kad vakari kļūst krēslaini un pār pļavām laižas migla, kad kāzas nosvinētas, lauku darbi apdarīti un zeme atstāta atpūtā, mūsu senči vairāk pievērsās garīgiem rituāliem. Mirušos latvieši īpaši godājuši, un veļu laiks jeb dievaines bijis gada svētākais posms – tajā netrokšņoja, nevērpa dziju, izvairījās no kalšanas un citu skaļu darbu darīšanas. Veļi, vecajie, velēnieši, ēni, māžekļi, manikļi, iļģi, pauri ir tikai daži no vārdiem, kādos senāk latvieši saukuši mirušos.
Par veļu aicināšanu un mielastiem vēsta tautasdziesmas un teikas, savukārt arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos materiālos saglabājušās liecības par simboliem, kas saistīti ar dzīvību un nāvi. Piemēram, lielie ūdensputni – zosis un gulbji –, rudenī aizlidojot, ar skumjajiem kliedzieniem simbolizēja dvēseļu aiziešanu, bet to atgriešanās pavasarī – dvēseļu atdzimšanu.
Tomēr – kas īsti ir veļi? Dabas muzejā kopā ar muzeja vecāko antropoloģi Aili Marnicu, Dr. geol. Sandi Laimi un folkloristi Ilzi Kļaviņu ielūkosimies latviešu tradicionālajos priekšstatos par mirušajiem, uzzināsim, kā veļi atšķiras no nelaimīgām dvēselēm, kādas tautas tradīcijas saistītas ar veļu laikiem, un klausīsimies Amandas Jātnieces un draugu dziedātās tautasdziesmas. Vakara gaitā tiks prezentēta Sanda Laimes jaunā grāmata «Nakts raganas».