Ceļojošā ģimene no Latvijas: Kā izdzīvot vismaz desmit dzīves?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Līva Linde/Privātais arhīvs

«Pēdējo piecu gadu laikā esam saskārušies ar ļoti daudzām grūtībām, bet arī piedzīvojuši neaizmirstamus mirkļus» – tā par dzīvi nemitīgā kustībā saka Līva Linde. Viņas ģimene - vīrs Helmuts un piecus gadus vecā meitiņa Keita - dažu gadu laikā nomainījusi piecas dzīvesvietas dažādās pasaules valstīs. Kāpēc jaunā ģimene no Latvijas izvēlējusies šādu dzīvesveidu un kā nemitīgo pārvietošanos izdodas apvienot ar vecāku lomu, plašāk sarunā ar «TVNET».

Vairs nekas nešķiet tālu

«Jā, lidostās mēs jūtamies kā mājās un jebkurš galamērķis, kurš ar automašīnu atrodas vidēji astoņu stundu attālumā, mūsu ģimenē tiek ievietots kategorijā «tas tepat tuvumā, varam kādu dienu aizbraukt». Esot Latvijā, vairs nekas nešķiet tālu. Vienīgi ceļus gribētos ātrākus un gludākus,» smaidot teic Līva, norādot, ka pēdējie pieci dzīves gadi bijuši paši grūtākie un vienlaikus arī skaistākie ģimenes dzīvē.

Dzīvesveida maiņa aizsākusies pirms pieciem gadiem, kad ģimene kopīgi nolēmusi pieņemt piedāvājumu no vīra darbavietas turpināt karjeru dažādās pasaules valstīs. Helmuts jau 16 gadus strādā starptautiskā tirdzniecības kompānijā, kur laika gaitā ir ieņēmis dažādus amatus. Kā īsi raksturo Līva, «katrā valstī amati mainās, piemēram, no mārketinga var mierīgi «iemest» finansēs».

Pārcelšanās uz ārzemēs notikusi, kad meitai bijuši vien pieci mēneši. Pēdējo piecu gadu laikā ģimene dzīvojusi dažādās pasaules vietās - Šveicē (1,5 gadi), Ungārijā (2,8 gadi), Slovēnijā (1 gads), šobrīd - Horvātijā. Šajā laikā apmeklētas vēl apmēram 16 dažādas valstis.

«Mēs abi sakām, ka mums ir trīs līmeņu ceļošana. Pirmais - reizi pāris gados mainām valsti, kurā uzturamies un kuru cenšamies iepazīt. Otrais līmenis ir došanās ārpus šīs valsts, lai iepazītu visas blakus esošās teritorijas. Trešais līmenis ir ceļošana darba ietvaros – gan man, gan Helmutam komandējumi ir vidēji reizi nedēļā,» ikdienas ritmu ieskicē Līva, piebilstot, ka

grūti atcerēties vienu pilnu nedēļu, kad no pirmdienas līdz svētdienai ģimene būtu vienā un tajā pašā pilsētā vai valstī.

Neskatoties uz intensitāti Līva gan joprojām apgalvo, ka labprātāk izvēlas lēnu un nesteidzīgu ceļošanu. Nesen biju Tokijā nedēļas garumā, un teju visas dienas pavadītas vienā un tajā pašā rajonā, nevis haotiski cenšoties apskatīt visus populārākos objektus.

Nebūt karjeristiem

«Mums pašiem intensīvais ritms piešķir dzīvei vajadzīgo piedzīvojumu devu un liek augt kā personībām un paplašināt skatījumu par pasauli,» par personīgajiem ieguvumiem no šāda dzīvesveida saka Līva. Taču viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem ir, kā ar šo ritmu tiek galā meita, kas piecu gadu vecumā dzīvojusi jau piecās dažādās valstīs, un ko no vecākiem prasa ceļošana kopā ar mazu bērnu?

«Pirmajos divos, trīs bērna dzīves gados grūtāk ir vecākiem, jo tas prasa daudz lielāku enerģiju un plānošanu. Savukārt pēc tam viss mainās uz otru pusi - grūtāk paliek bērnam, kuram sāk veidoties pirmās draudzības un pieķeršanās. Kā ar to tiekam galā? Pirmkārt jau vienmēr netiekam. Eksperimentējam ar dažādiem risinājumiem,» atbild Līva.

Ģimene ātri vien apjautusi, ka mazam bērnam ir pilnīgi vienalga, vai šūpoles atrodas Parīzē vai Romā.

«Savukārt mums pašiem apnika tas, ka kafejnīca ar skatu uz Eifeļa torni noteikti neizkonkurēs pavisam parastu bistro ar rotaļu laukumu, vietējās mūzikas vietā fonā daudz skaļāk bubinās bēbītis un vietējās kanēļmaizītes nez kāpēc vairāk smaržos pēc piena putru maisījumiem uz mūsu galdiņa.»

Secinājums esot viens – ģimene joprojām skaidri nezina, kā izbaudīt lielpilsētas kopā ar bērnu. Toties tikpat ātri saprasts, kādu mieru un enerģiju sniedz viss, kas saistīts ar kopīgu atrašanos dabā, un ko bērnam dod iespēja tik agrā vecumā iepazīt pasaules dažādību: «Meitai ir ļoti liela izpratne par ģeogrāfiju, kultūru, dabas daudzveidību, dažādām profesijām, dzīvniekiem, valodām, aktivitātēm. Viņa iepazīst pasauli aktīvā veidā - kāpjot klintīs, ejot kalnu pārgājienos, braucot ar kajakiem, slēpojot Alpos.»

Nemainīgā dzīvesveida sastāvdaļa - kalni

Identitātes un piederības jautājums tiekot risināts ar piederību dabai, īpaši kalniem: «Kalni ir mūsu dzīvesveida nemainīgā daļa – miers, māju sajūta. Piederību mēs rodam kalnos, kalnu noteikumos, paradumos, kas patiesībā ir diezgan vienoti neskatoties uz konkrēto kalnu teritoriālo piederību.»

Domājot par bērna izglītību, ģimene izvēlējusies sekot vienotai internacionālo skolu sistēmai, kas nozīmē, ka, mainot valstis, nav jāmaina valoda un skolu sistēma. «Jebkurš dzīvesveids kaut ko dod un kaut ko atņem, kā individuāli, tā ģimenei.

Svarīgi droši vien atrast līdzsvara punktu. Mums dzīve kustībā nozīmē sajūtu, ka vienas dzīves laikā izdzīvojam vismaz desmit, un mums šī sajūta ļoti patīk,» norāda Līva.

Šobrīd Līva studē fotogrāfiju «The New York Institute of Photography» ar uzsvaru uz ekspedīciju un piedzīvojumu žanru. Līva komerciālos nolūkos parasti nestrādājot, reizēm palīdzot kādam zīmolam ar fotogrāfijām: «Pirms nepilna gada sāku attīstīt savu foto zīmolu «LIV:to be», bet tas viss notiek ļoti lēnām un pakāpeniski, lielu devu laika un enerģijas novirzot rūpēs par to, lai pie šāda ritma mēs spētu saglabāt ģimenes mājīgumu visos niekos un sīkumos, nevis kļūtu par diviem trakiem karjeristiem, kas skraida apkārt pa pasauli.»

Līva uzsver, ka aizbraukšanas galvenais mērķis bijusi personības izaugsme un pasaules iepazīšana, nevis ekonomiskie apstākļi: «Mūsuprāt, arī Latvija ir lieliska zeme, kurā būt, dzīvot, sapņot un sapņus piepildīt. Tomēr ne vienmēr individuālie mērķi sakritīs ar iespējām, kuras kāda valsts, teritorija sniedz.» Pēc Līvas domām, galvenais ir pārvarēt bailes sekot saviem sapņiem: «Jocīgi, bet tas patiesi notiek ar daudziem – kaut kādā brīdī sapņi tiek nolikti malā, jo mēs nobaidāmies no ceļa, ne vienmēr vieglā un paredzamā.»

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu