Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Līdzīgi kā stāstā par Murjāņiem un gar šoseju skrienošo, apburošo Lojas upi, arī šoreiz mēs devāmies uz dabas brīnumu, kuram gandrīz visi ir braukuši garām, bet tikai retais iedomājas novirzīties pārsimts metru no šosejas, lai apskatītu salīdzinoši unikālu dabas objektu. Dodoties uz laukiem, esmu neskaitāmas reizes braucis cauri Lielvārdei, bet Lielvārdes Rumbiņu pirmo reizi apskatīju 35 gadu vecumā. Rumbiņa patiesībā ir Daugavas kreisā krasta pieteka, kas sākas netālu no Lielvārdes un pirms ietekas Daugavā priecē ne tikai ar elegantu ūdenskritumu, bet arī ar krāšņiem dolomitizēta smilšakmens atsegumiem.
Nokļūšana līdz ūdenskritumam ir gaužām vienkārša, pat neskatoties uz to, ka ir uzsnigusi plāna sniega kārtiņa un esmu ar lauztu kāju un kruķiem. Šķiet, ka Rumbiņas apkārtne ir iecienīta bērnu rotaļu vieta, ko pierāda vairāki puiši ar velosipēdiem un svaigas slēpju pēdas. Internetā atrodama informācija, ka ūdenskrituma platums var sasniegt 10 metrus. Iespējams, tādos apmēros tas izaug palu laikā, bet šodien tas ir apmēram 2 metrus plats.
Savukārt pavisam netālu no Rumbiņas ūdenskrituma atrodas viens no dēkainākajiem Latvijas akmeņiem – tā saucamā Lāčplēša gulta. Šis akmens ticis dēvēts arī par Lāčplēša akmeni un Pērkona bultu, un tas jau kopš senatnes bijis ierauts Pērkona un velna attiecību peripetijās. Arī mūsdienās akmenim risinājušies aizraujoši notikumi, īpaši izceļams ir 1938. gads, kad tika celts Ķeguma HES. Akmens tai laikā atradies netālu no Lielvārdes, seklā Daugavas ūdenī augšpus Ķeguma krācēm, tas nozīmē, ka HES uzpludinājums to būtu pazudinājis. Akmenim applūst neļāva, tajā tika ieurbtas tapas un ar uzpludinātā ūdens un divu liellaivu palīdzību tas tika aizpeldināts līdz Ķegumam.
1976. gadā akmens ar smagās tehnikas palīdzību no Ķeguma tika pārvests uz vietu, kur tas apskatāms arī šodien. Līdzās Lāčplēša gultai atrodama arī no tā atšķēlusies akmens daļa, saukta par Lāčplēša segu vai Laimdotas akmeni. Interesanti, ka 15 tonnas smagā Lāčplēša sedziņa ir visur ceļojusi līdzi Lāčplēša gultai. Nešķiramie akmeņi atrodas starp Andreja Pumpura muzeju un baznīcu, kurā tikko notikušas kristības un vecāki ar bērniem uz rokām steidz uz autostāvvietu.
Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos: