Vienmēr, kad atgriežos no «Piedzīvojumiem», man ir sajūta - vai tas tiešām bija pa īstam? Ceļojumos notiek dzīves pati virsotne - visi ir bezrūpīgi un par galveno uzdevumu uzstādījuši - baudīt! Un Itālijā ir tik viegli būt laimīgiem. Nezinu, vai vainojams Alpu retinātais gaiss vai manas mūžīgi rozā brilles uz šo valsti, bet es vienmēr tur sajūtos mazliet bezkaunīgi priecīga, stāsta blogere un ceļotāja Aiga Zviedre.
Tā nu pavisam tuvu Cima Pressena virsotnei 3100 m augstumā mēs baudījām, kā jau pie itāļiem tas pienākas. Ēdienus, dzērienus, kalnus un kompāniju. Vīnus, sierus, picas, prošuto, lazanjas un gnocchi, spaghetti bolognese, gelato, espresso, Bombardino, Grappu. Sniegotus nobraucienus un saulainu plezīru kafejnīcu terasēs. Uno partijas vakaros un viesmīlīgas pasēdēšanas pie vīna glāzēm.
Passo Tonale gleznainās ainavas, kur mana kamera nepārstāja klikšķēt. Tur uz pašu kūrorta augstāko punktu ved pacēlājs ar nosaukumu «Paradiso». Vai ziniet, man patīk iztēloties, ka tieši tā arī izskatītos mans sapņu ceļš uz Paradīzi. Bet lejā Ponte di Legno un Temu ciematos ne mazāk šarmantus līkumus met meža trases gar vienu no labākajām picērijām, ar skatu uz neticami dzidra ūdens ezeru.
CEĻŠ
Vispirms jau jāatzīmē, ka pati aizripošana turp bija pārsteidzoši veiksmīga. Iepriekš, kad vēl bijām divi vien, steidzīgā ritmā braucām tos ~2000 km, lai tikai ātrāk tiktu galā. Bet tagad, kad mūsu Piedzīvojumu ģimenītei pievienojies mazais, ļaujamies mierīgākam režīmam. Tomēr daudzi atzina, ka jau tālāki pārbraucieni Latvijas robežās ar divgadnieku ir izaicinoši, kā gan var izturēt tādu gabalu. Un ziniet - var! Es pati emocionāli biju sagatavojusies uz ļaunāko, bet realitāte mani patīkami pārsteidza. Jaunas uzlīmju grāmatas un rotaļlietas darīja savu maģiju, un turpceļu izturējām bez lieliem niķiem un tikai pāris multenēm. Nenormāli lepojos, ka mazais tik braši pieveica šo lielo pārbraucienu! Piedzīvojumu meklētāja gars asinīs!
VIENMĒR GAIDĪTI
Jau tuvojoties kūrortam, pārņēma patīkamas trīsas. Šī bija mūsu trešā reize šajā kūrortā, un šķiet, jau pazīstu katru līkumu, katru trasi, katru kaktu. Iebraucām un uzreiz piestājām pie gelateria (saldējuma bodes). Kad ieradāmies viesnīcā mani sagaidīja patīkams pārsteigums. Pēc garā ceļa Latvija-Itālija ar auto (mēs ar busu vedām mantas, grupa lidoja) bija sagurums, gribējās dušu, paēst un iekrist mīkstos palagos. Bet recepcijā mūs sagaidīja jauna glezna, uz kuras starp uzrakstiem vēl pāris valodās skaidri un gaiši latviski bija rakstīts «Gaidīts». Tas tik ļoti uzmundrināja! Nebija šaubu, ka šis uzraksts tur bija mūsu dēļ.
Vispār mēs nemīlam vairākkārt atgriezties turpat. Pasaule taču ir tik plaša, ir tik daudz vietu, ko iepazīt, kāpēc gan tērēt laiku un līdzekļus, lai brauktu uz to pašu vietu, kas jau redzēta? Bet šai vietai nespējam atteikt. Braucam turp vēl un vēl, jo kļuvusi jau mīļa. Trases foršas, ciemats šarmants, viesnīca viesmīlīga, un nu arī tur latviski rakstīts «Gaidīts». Kā lai mēs nebraucam, ja mūs tā sagaida?
GARŠĪGI PASPORTOJĀM
Šļūcām pa trasēm - zilām, sarkanām, melnām un ārpus. Atpūtinājām kājas pacēlājos un šļūcām atkal. Pirmajā dienā pat neapdomīgi daudz, tik ļoti, ka nākamā dienā kājas stīvas. Bet vakarā mūs sagaidīja SPA, kur pirts un džakuzi sasildīja un atlaida sadzītos muskuļus. Pēc tam nosportotās kalorijas dāsni atpakaļ sagādāja viesnīcas 3 ēdienu vakariņas. Bija vakari arī ar 4 un 5 cēlieniem. Pie tam tas viss ap 19:00 vakarā. Kā tur bija ar to ēšanu pēc 18:00? Nu, uz Itāliju svara vērošanas laikā nav ieteicams braukt, tāds secinājums. Kad 2. nedēļā izlēmām iepauzēt un iztikt ar vienu ēdienu, oficiantes nepārstāja brīnīties un katru vakaru pārjautāt - vai tiešām viss? Tikai vienu? Ne velti romānā «Ēd, lūdzies, mīli» Itālija bija zeme, ko apzīmēja ar «ēd». Titulu turēja godam arī šoreiz.
IDEĀLĀ ZIEMA - SNIEGS, BET SILTA SAULE
Val di Sole mūs lutināja ar savam nosaukumam cienīgiem laikapstākļiem - saule spīdēja gandrīz visu laiku. Ja nu kāds mākonis vai migla sabiezēja, ar pāris pacēlājiem varēja pacelties virs tiem. Kaut visu dzīvi tā varētu, pacelties virs mākoņiem, saelpoties sauli, kad vien vajadzīgs. Lai gan janvāris skaitās ziemas mēnesis, Itālijas Alpu ziema nozīmē pēc dienas pēdējā nobrauciena sēdēt Apres Ski bārā un dzert aukstu alu, pavērtu jaku. Temú ciematā, kurā dzīvojām pa dienu saulītē pietika ar džemperi vien. Kādu dienu rotaļlaukumā šūpinot dēlu, paspēju pat sakarst. Bet bija, kas gavilēja arī par mākoņiem, kas atnesa sniegu. Tad ārpus trasēm freeride varēja dauzīties tā, ka kupenas putēja pāri galvai un dažam labam pat izdevās pazaudēt slēpi dziļajā sniegā.
MAMMA BRĪVŠĻŪCIENĀ
Neveiklais nosaukums ir atvasinājums no frāzes «mamma brīvsolī», cenšoties to sasaistīt ar šļūkšanu pa kalniem, ja nu nenolasās. Bija jau arī pāris dienas, kad izdevās man pašai izrauties uz kalna. Tā brīvības sajūta ir neaprakstāma. Man snovbords ir viena no mīļākajām izklaidēm, taču kādas četras sezonas nebija sanācis tā riktīgi padauzīties. Iepriekšējā reizē, kad viesojāmies Alpos, Rafaelam bija 7 mēneši un viņš vēl nebija atstājams uz ilgāku laiku kā 2 stundas, tāpēc man sanāca tikai pāris fiksie šļūcieni. Bet tagad es pilnīgi bez steigas, no rīta līdz vakaram, izbraukāju kūrortu krustu šķērsu. Vispirms viena un tad patīkamā kompānijā. Jutos... pacēlusies spārnos. Nevis šļūcu, bet lidinājos pa trasēm. Ar gondolām pacēlos virsotnēs, bet emocijās - debesīs. Tas bija... kaifīgi!
Maza piebilde - jāatzīst, ka arī bērns manu prombūtni jeb tusiņu ar tēti pamatīgi izbaudīja. Vienreiz, kad atgriezos no kalna un iegāju istabiņā, dēls ķiķināja, uzsēdināts uz skapja! Tādas izklaides laikam notiek tikai ar tēviem, ha.
EKSKURSIJA UZ EDOLO
Slinkajās dienās, kad prasījās atslodzi, braucām uz šarmanto Edolo pilsētiņu. Aptuveni 20 min autobusa brauciena attālumā no mūsu kūrorta atrodas šī pērle. Šajā nelielajā, bet ļoti skaistajā ciematā iespējams pēc pilnas programmas izbaudīt itāļu kolorītu. Izcils saldējums, garšīga krāsns pica un fantastiski skati visapkārt. Pa dienu jau gan neviens diži nestrādā. Itāļi nepārcenšas un neizdeg, tā ir ziemeļu tautu iezīme. Dienas vidū visi bauda siestu, tāpēc veikali un kafejnīcas aizveras ciet, bet tas netraucē - laiks ir silts un ir vesels šauru ielu labirints, ko izložņāt. Bērniem gan aktuālāks bija rotaļlaukuma labirints.
DRAUDZĪGĀ BRESCIA
Vēl viena varena ekskursija izdevās, kad bija jāsaplāno tikšanās ar draudzeni, kura pāris gadus jau dzīvo Itālijā. Šī bija lieliska iespēja beidzot viņu satikt, ko nevarēju laist garām. Spītīgi mēģinājām sabīdīt grafikus atbilstoši viņas darba laikam un vilcienu kursēšanas sarakstam (kas svētdienās Itālijā ir ĻOTI brīvdienu režīmā). Arī ar tikšanās vietas izvēli negāja nemaz tik vienkārši, jo teorētiski neatradāmies nemaz tik tālu viena no otras, tikai tāds nieks kā milzīga kalnu grēda pa vidu, tāpēc katrai galarezultātā nācās mērot 3 stundas lielu līkumu uz Brescia pilsētu.
Bet tikšanās bija līkuma un ņemšanās vērta. Pirmkārt jau ceļš ar vilcienu turp un atpakaļ bija tik gleznains un ērts, ka laiks paskrēja nemanot. Bet galvenokārt tāpēc, ka bija tik priecīgi un sirsnīgi redzēt atkal mīļo dāmu vaigā un pļāpāt tā, it kā nebūtu šķīrušās ne dienu. Gardi paēdām, padzērām gan vīnu, gan kafiju, un izbizojām pilsētas greznos piazza (laukumus). Cita pēc citas katru mūsu soli pavadīja iespaidīga baznīca, cakaina kafejnīca vai šarmanta šķērsiela. Tas bija skaists un mīļš izbrauciens, ko gribu ieplānot un atkārtot jo ātrāk, jo labāk.
BEZKAUNĪGS PLEZĪRS
Kamēr visi atpūtnieki čakli modās agros rītos, lai paspētu uz pirmajiem pacēlājiem un svaigi sakoptām trasēm, mēs ar dēlu laiski gulšņājām, lēni brokastojām un pamazām kalām svarīgus plānus savai dienai. Varbūt pašļūkāt ar ragavām, varbūt aizbraukt uz skaisto blakus ciematu apēst kādu gelato? Varbūt vienkārši aizejam uz rotaļlaukumu un vēlāk uzbraucam uz kalna kafejnīcu papusdienot kopā ar Raimondu? Tādi svarīgi lēmumi tika pieņemti mūsu Itālijas ikdienā. Lai gan bija ietrāpījies, ka tieši šo divu nedēļu laikā pamatīgi spieda dažu darbu termiņi, pamanījos, absolūti neiespringstot, apvienot savus rakstu darbus ar bezkaunīgu plezīru.
Zinu, lai novērtētu šādu lēnprātīgu ritmu, ikdienā jāļaujas straujajam ritmam, kas līdzi nes savu devu spriedzes un stresa. Un tomēr katru reizi ceļojumos aizdomājos, vai šo bezrūpīgo sajūtu ir iespējams kā suvenīru iesaiņot līdzi somā un aizvest mājās. Pārnest uz savu ikdienu. Jo ceļojumos vienmēr kaut kā izdodas atrast veselīgu balansu starp slinkošanu un aktīvu darbību, starp strādāšanu un atpūtu, starp laiku sev un laiku ģimenei, draudzībai, izklaidei. Kā tas nākas, ka ceļojumos balanss it kā rodas pats no sevis, bet mājās tas ātri vien aiziet pa pieskari un padodas haosam? Versijas?
Vakaros viesnīcas lobijā ripinājām bumbu, likām puzles, spēlējām kārtis, braukājām ar mašīnām un dejojām. Godīgi? Es nezinu, vai esmu jebkad iepriekš redzējusi savu bērnu tik pašpietiekamu un laimīgu, kāds viņš bija tur. Varbūt tā lielā mērā ir atslēga, kāpēc es visu šo ceļojuma laiku jutos tik lieliski. Viņam bija savs tusiņš! Īpaši 1. nedēļā, kad bija arī citi bērni. Mājās tā nenotiek, biju patīkamā šokā.
JAUNĀKĀ PAAUDZE
Mūsu ģimenei šis brauciens bija īpaši nozīmīgs, jo tā laikā pirmo reizi uzlikām dēlu uz slēpēm. Jebkuriem vecākiem, kuri paši brauc ar slēpēm/dēļiem, noteikti ir skaidrs, cik liels notikums tas ir. Cik priecīgi ir redzēt bērnu priecājamies par lietām, kas pašus aizrauj. Es pati kopā ar ģimeni dauzos pa kalniem jau kopš piecu gadu vecuma, tradicionāli gandrīz katru pavasari. Tāpēc šī turpināšanās, šī kaifa nodošana tālāk, man ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Es, protams, negribēju neko uzspiest, bet esmu ļoti, ļoti priecīga, ka sākt iepazīšanos ar šo sporta / aktīvas atpūtas veidu mums izdevās veiksmīgi.
Ar kādu prieku viņš šļūkāja! Laimē spiegdams! Protams, tā nebija nekāda lielā slēpošana, vairāk palaid, šļūc un ķer, bet vienalga. Skaitās. Tā jau arī ir jāsāk - vieglā priekā. Tikai tos zābakus uzreiz negribēja vilkt, bet ar mazām viltībām uzveicām niķi, un jau pēc mirkļa tas bija aizmirsies. Un viss viņam likās aizraujoši - pacēlājs, slēpes, krišana un celšanās, nekas netraucēja.
PATEICĪBĀ
Tas taču nav darbs, tā ir dāvana to piedzīvot. Tā, it kā ar to visu nepietiktu, vēlāk sabirst pilns telefons ar «paldies» un sirds paliek pavisam silta. Pēc brauciena cilvēki atbrauc savākt mantas, ko apzinīgi esam veduši mājup, un visi sveicināmies kā labi draugi. Iepriekš nepazīstami cilvēki savāc viens otra mantas un kaļ nākamo kopīgo piedzīvojumu plānus. Kā gribētos visus satikt vēlreiz! Lai tik brauc vēl Piedzīvojumos! Un ziniet, palepošos gan, kurš gan cits asti cels, ja ne pats - aizvest 93 cilvēkus uz kalniem, kuri pēc tam dāsni dalās ar pozitīvām atsauksmēm, jā, tas ir sasniegums un sasodīti lieliski. Gandarījums milzīgs. Paldies, paldies, paldies jums! Galu galā pozitīva kompānija ir svarīgākais, lai brauciens izdotos lielisks.
Nezinu, kā ar citiem, bet ar mani viss ir skaidrs. Manā laimes receptē Itālija ir ļoti svarīga sastāvdaļa. Gards kumoss tā Saules ieleja. Ceru, ka ar šo stāstu un bildēm izdevās nedaudz pacienāt arī jūs. Zinu, ka pēc laika man šo garšu gribēsies sajust atkal. Salute uz atgriešanos!